ŽURNĀLS Juridiskā literatūra

Recenzija par Hansa Jirgena Vildberga, Klausa Messeršmita un Lailas Niedres monogrāfiju “Pilsonis tiesiskā valstī”

Dr. iur., asoc. prof. Jānis Lazdiņš

Tiesiska valsts ir demokrātiska valsts, bet demokrātija nav iedomājama bez juridiski izglītota un kultūras vērtības atzīstoša pilsoņu kopuma, kas veido tiesiski apzinīgu sabiedrību. Ko nozīmē jēdziens – tiesiski apzinīga sabiedrība? Tiesiski apzinīga sabiedrība nozīmē to, ka katrs tās loceklis ne tikai pieprasa savas tiesības, bet arī pilda uzliktos pienākumus. Protams, var uzdot pamatotu jautājumu: kā persona, kas nav profesionāls jurists, lai orientējas likumdošanas sarežģītajos līčločos un vienmēr rīkojas korekti un juridiski nevainojami? Atbilde ir vienkārša. Jau vairāk nekā pirms 200 gadiem dabisko tiesību viens no redzamākajiem pārstāvjiem Imanuels Kants (1724–1804) rakstīja, ka cilvēkam jārīkojas tā, lai viņa gribas maksima (morāle) vienmēr vienlaikus varētu kalpot arī par vispārējās likumdošanas principu.¹ Vai prasīt rīkoties saskaņā ar morāli ir daudz? Daudz, ja nepastāv morāles kritēriji vai arī nav priekšstata par to, kas ir morāle.
Tā, piemēram, jau pierasts (akceptēts?) augstskolas līmeņa pieaicināta mācībspēka darba tiesību pārkāpums. Darba devējs, vēlēdamies ietaupīt uz darbinieka atvaļinājuma rēķina, slēdz ar viņu nevis darba līgumu, bet uzņēmuma līgumu atbilstoši Latvijas Civillikumam (turpmāk – Civillikums).² Civillikums, protams, nav pārkāpts. Arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis un valsts noteiktās obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas parasti tiek veiktas valsts budžetā atbilstoši izmaksātai darba algai. Tāpēc ne Valsts ieņēmuma dienestam,³ ne citām valsts institūcijām nav iebildumu.