Tiesu prakses vispārinājums
Efektīvs administratīvais process ir galvenais cilvēktiesību garants valstī– mehānisms, no kura sekmīgas darbības ir atkarīgs valsts demokrātijas un tiesiskuma patiesais līmenis.Līdz 2004.gada 1.februārim lietas, kas izrietēja no administratīvi tiesiskajām attiecībām, izskatīja vispārējās jurisdikcijas tiesas atbilstoši Civilprocesa likuma vispārīgajiem nosacījumiem un Latvijas Civilprocesa kodeksa atsevišķu nodaļu noteikumiem, attiecīgi piemērojot arī vienu no civilprocesa pamatprincipiem– pušu sacīkstes principu, kas nozīmē, ka tiesa lietu izlemj, pamatojoties vienīgi uz pušu pašu “sagādātajiem” pierādījumiem, un pusēm ir pienākums pašām pierādīt savu taisnību un atsaukties uz piemērojamo tiesību normu.
Administratīvā procesa likums šajā ziņā ieviesa būtiskas pārmaiņas, proti, administratīvajā procesā tiesai pašai ir pienākums uzraudzīt, vai lietas izskatīšanas gaitā tiek noskaidrota patiesība un rasts taisnīgs rezultāts, vai ir noskaidroti visi lietas izspriešanai būtiskie apstākļi un vai nav nepieciešami vēl kādi papildu pierādījumi. Minētais objektīvās izmeklēšanas princips ir primārā atšķirība starp lietas izskatīšanu civilprocesā un lietas izskatīšanu administratīvajā procesā. Šāds princips ieviests tādēļ, ka privātpersona, pārsūdzot administratīvo aktu vai faktisko rīcību, neapšaubāmi nav līdzvērtīgs pretinieks strīdā ar valsti. Tāpēc tiesai pašai jāuzņemas iniciatīva un jāpieprasa/jāmeklē pierādījumi, kas varētu palīdzēt noskaidrot patiesību katrā konkrētajā lietā.
Administratīvā procesa likumā objektīvās izmeklēšanas princips atspoguļots likuma 103.panta otrajā daļā un 107.panta ceturtajā daļā, kā arī 150.panta ceturtajā daļā.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103.panta otro daļu tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu, izskatot lietu saprātīgā termiņā.
Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtā daļa savukārt paredz: lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (objektīvās izmeklēšanas princips).
Administratīvā procesa likuma 150.pants, kas nosaka pierādīšanas pienākuma sadalījumu starp procesa dalībniekiem un tiesu, paredz, ka iestādei jāpierāda tie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas kā uz savu iebildumu pamatojumu, arī pieteicējam atbilstoši savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā, savukārt, ja administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, tiesa savāc tos pēc savas iniciatīvas.
No minētajām tiesību normām izriet, ka administratīvā procesa tiesā jēga un būtība ir cieši saistīta ar tiesas aktīvo lomu lietas apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā. Vienlaikus Administratīvā procesa likuma 2.pants, kurā ietverti administratīvā procesa pamatmērķi, un 103.panta pirmā daļa skaidro, ka administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār tām izpildvaras darbībām, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu.
Tādējādi būtiski ir izprast objektīvās izmeklēšanas principa nozīmi tiesas funkciju veikšanā, lai tā varētu pilnvērtīgi īstenot savu pamatuzdevumu– izpildvaras lēmumu un rīcības kontroli– un vienlaikus nepārkāptu savas kompetences robežas.
Lai rastu atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar objektīvās izmeklēšanas principa saturu un piemērošanu, Augstākā tiesa ir apkopojusi un izanalizējusi administratīvo tiesu nolēmumus.
Ievērojot, ka objektīvās izmeklēšanas princips ir viens no administratīvā procesa pamatprincipiem, kas tiesai jāievēro un jāpiemēro, izskatot jebkuru administratīvo lietu, atsauce uz to sniegta gandrīz katrā nolēmumā. Līdz ar to vispārinājumā sīkāk analizēti tie nolēmumi, kas visprecīzāk atklāj objektīvās izmeklēšanas principa jēgu, kā arī raksturīgākās tiesu pieļautās kļūdas minētā principa izpratnē un piemērošanā. Vispārinājuma sagatavošanā izmantotas 44 lietas, kas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā (turpmāk arī– Senāts vai Augstākās tiesas Senāts) izskatītas laika posmā no 2005.gada 1.janvāra līdz 1.novembrim, kā arī atsevišķi nolēmumi lietās, kas Augstākās tiesas Senātā izskatītas 2004.gadā un lietās, kuras izskatītas tikai līdz apelācijas instancei.
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments Augstākās tiesas Judikatūras nodaļa
1. Objektīvās izmeklēšanas principa īstenošanas apjoms
APL 107.panta ceturtā daļa un 250.panta otrā daļaObjektīvās izmeklēšanas princips paredz tiesas pienākumu lietas ietvaros noskaidrot objektīvo patiesību un nodrošināt pierādījumu pietiekamību neatkarīgi no tā, vai procesa dalībnieki ir vai nav tiesu informējuši par visiem lietas pareizai izspriešanai būtiskiem apstākļiem un ir vai nav sagādājuši pietiekami daudz pierādījumu.
Šāda objektīvās izmeklēšanas principa interpretācija izriet arī no administratīvo tiesu judikatūras atziņām. Tā, piemēram, lietā SKA–207 Senāts ir atzinis, ka tiesai ir pienākums pašai savākt pierādījumus, ja citādi nav iespējams noskaidrot lietas patiesos apstākļus vai novērst pretrunas lietā esošajos pierādījumos. Tas, vai procesa dalībnieku sagādātie pierādījumi ir pietiekami, lai lietā tiktu atklāta objektīvā patiesība, jānoskaidro pašai tiesai. Kā lietā SKA–116 atzinis Senāts, ja ar procesa dalībnieku palīdzību lietas apstākļu noskaidrošanā ir par maz, tiesai pašai jāizmanto tai ar likumu piešķirtās iespējas un jāsameklē pierādījumi, kas apliecina lietas patiesos apstākļus (minētā sprieduma 13.punkts).
Objektīvās patiesības noskaidrošanas kā tiesas pamatpienākuma administratīvajā procesā nozīmi Augstākās tiesas Senāts, analizējot Administratīvā procesa likuma normas kopsakarā ar likuma mērķiem, uzsvēris vairākos nolēmumos. Tā, piemēram, lietā SKA–195 Senāts norādījis, ka pat tad, ja blakus sūdzības iesniedzējs nav izpildījis visas Administratīvā procesa likumā blakus sūdzībai izvirzītās prasības (piemēram, nav norādījis, kā izpaužas pārsūdzētā lēmuma nepareizība), tiesai, ja tai rodas pamatotas šaubas par pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu un pamatotību, tomēr būtu ex officio jāizskata arī tāda blakus sūdzība, kura precīzi neatbilst Administratīvā procesa likuma 318.panta prasībām.
Tomēr minētais nenozīmē, ka no objektīvās izmeklēšanas principa izrietošais tiesas pienākums ir absolūts un neierobežots.
Tas, ka tiesas rīcība, objektīvās izmeklēšanas principa ietvaros vācot pierādījumus, ir ierobežota ar konkrētajā lietā izskatāmo prasījumu, expressis verbis izriet no objektīvās izmeklēšanas principu tieši paredzošās tiesību normas, proti, Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtās daļas, kas noteic, ka objektīvās izmeklēšanas mērķis ir prasījuma robežās noskaidrot patiesos lietas apstākļus. Tomēr zināmi ierobežojumi ir ietverti arī citās Administratīvā procesa likuma normās.
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturto daļu, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus. Savukārt 250.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes