ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Mūsdienu demokrātiskas valsts pamatā ir dažādas izcelsmes informācijas kopums (normatīvie akti, administratīvie akti, politikas plānošanas dokumenti un tiesu prakse). Lai palīdzētu sabiedrībai saprast valsts uzbūvi, tās tiesības un pastāvošās likumsakarības, vairākums demokrātisku valstu pasludina un atbalsta informācijas atklātības principa īstenošanu. Tomēr daudzi zinātnieki uzskata, ka informācijas atklātības princips ir demokrātijas nāves, nevis tās piepildījuma simbols,¹ jo sabiedrības nepieciešamību pēc informācijas nosaka tās neuzticība valsts varu īstenojošām institūcijām. Tādēļ informācijas atklātības princips ir pretrunīgs princips, kuru nevar vienādot ar jēdzienu “demokrātija”.

Latvija, sekodama demokrātisko valstu vairākumam, ir ieviesusi savā tiesību sistēmā informācijas atklātības principu. Izstrādājot normatīvos aktus, kas regulē informācijas atklātības principa īstenošanu, Latvija sākotnēji sekojusi vispārīgajām Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un citu starptautisko cilvēktiesību dokumentu norādēm par to, kā valstij ir jāīsteno informācijas atklātības princips, nepievēršot pārlieku lielu uzmanību informācijas atklātības principa īstenošanas mehānismu atrunāšanai normatīvajā līmenī. Tādēļ kopš 1998.gada, kad tika pieņemts Informācijas atklātības likums, un līdz pat šā gada 2006.gada 1.februārim, kad stājās spēkā pēdējie Saeimas izdarītie grozījumi Informācijas atklātības likumā, valsts varu īstenojošām institūcijām bija pārlieku liela rīcības brīvība informācijas atklātības principa īstenošanā.

Tieši tāpat kā normatīvajos aktos, arī teorētiskos un praktiskos pētījumos informācijas atklātības princips Latvijā nav izpelnījies pietiekamu uzmanību. Tādēļ Latvijā ir ļoti maz pētīts šā tiesību principa saturs un vēl mazāk – šā tiesību principa piemērošanas prakse. Savukārt tie pētījumi, ko ir veikusi šī raksta autore, nevalstiskā organizācija “Sabiedrība par atklātību – “Delna”” vai Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūts, vairākus gadus nebija guvuši pienācīgu uzmanību. Tādēļ informācijas atklātības princips un tā īstenošana Latvijā vairākus gadus tika nopietni kritizēta.²

Šā gada 1.februāris, kad stājās spēkā pēdējie Saeimas izdarītie grozījumi Informācijas atklātības likumā, ir uzskatāms par brīdi, kad Latvijas tiesību sistēmā noticis būtisks pavērsiens informācijas atklātības principa izpratnē un īstenošanā – teorija ir īstenojusies praksē. Izstrādājot grozījumus Informācijas atklātības likumā, tika ņemta vērā vairāku gadu garumā izteiktā kritika un priekšlikumi informācijas atklātības principa īstenošanas uzlabošanai. Tādējādi šobrīd Informācijas atklātības likums ne tikai atspoguļo vispārīgas starptautisko cilvēktiesību dokumentos ietvertās prasības valsts varu īstenojošām institūcijām attiecībā uz to, kā īstenojams informācijas atklātības princips, bet arī teorētiskos un praktiskos atklājumus, kas nodrošina informācijas atklātības principa veiksmīgāku un Latvijas tiesību sistēmai piemērotāku īstenošanu.

Raksta mērķis ir atklāt informācijas atklātības principa saturu, vietu un nozīmi Latvijas tiesību sistēmā. Rakstā tiks atklāti ne vien teorētiskie informācijas atklātības principa aspekti, bet arī sniegts ieskats par tām izmaiņām, kas notikušas, pateicoties Informācijas atklātības likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2006.gada 1.februārī.

Iepazīstoties ar darbiem, kas veltīti informācijas atklātības principa analīzei, var konstatēt, ka jēdziens “informācijas atklātība” ir neskaidrs un ne vienmēr daudziem autoriem nozīmē vienu un to pašu. Informācijas atklātība ir saistīta ar vienu no cilvēka pamattiesībām – vārda brīvību. Tomēr administratīvajās tiesībās jēdziens “informācijas atklātība” iegūst daudz specifiskāku saturu, proti, to saista ar tiesībām uz informācijas pieejamību.³

1. Informācijas atklātības principa saturs

Informācijas atklātības princips parasti tiek uzskatīts par daļu no vārda brīvības. Šāda principa izpratne ir ieviesusies no dažādiem starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem [Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija (19.pants), Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (19.panta otrā daļa) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (10.panta pirmā daļa)]. Visos šajos cilvēktiesību dokumentos ir līdzīga informācijas atklātības principa izpratne, proti, informācijas atklātība tiek uzskatīta par vārda brīvībai piederošu elementu. Piemēram, Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 19.pants paredz: “Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus: šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām.”

Normā lietotie vārdi “šīs tiesības ietver” skaidri norāda, ka “brīvība meklēt, saņemt un izplatīt informāciju” (visi šie elementi veido informācijas atklātības principu) veido vārda brīvības daļu.

Ir vairāki pamatoti apsvērumi, kāpēc informācijas atklātības princips un vārda brīvība ir apvienoti vienā pantā. Vārda brīvība paredz, ka ir jābūt kaut kam, ko var izpaust.⁴ Ir neiespējami paust viedokli par kaut ko, ja nav praktiskas iespējas saņemt informāciju. Tātad tas, kas ir aizsargāts, ir divvirzienu dažāda veida informācijas un ideju plūsma.⁵ Tāpēc gan informācijas atklātības princips, gan arī vārda brīvība ir savstarpēji atkarīgi un kalpo kā līdzeklis, lai nodrošinātu demokrātiju un tiesiskumu.

Lai gan informācijas atklātības princips ir cieši saistīts ar vārda brīvību, tomēr to nevar uzskatīt par vārda brīvības atvasinājumu vai tās neatņemamu daļu. Tieši pretēji – kā daļa no konstitucionālajām un administratīvajām tiesībām informācijas atklātības princips ir ieguvis patstāvīgu nozīmi. Proti, tas attiecas uz indivīda spēju iegūt pieeju valsts rīcībā esošai informācijai.⁶

Tāpēc informācijas atklātības princips precizitātes dēļ tiek apzīmēts arī kā tiesības uz informācijas pieejamību. Šis apzīmējums norāda uz informācijas meklēšanu un saņemšanu kā kopumu.⁷ Tiesības uz informācijas pieejamību nav saistītas ne ar vienu no citām tiesībām. Tāpēc, lai varētu izmantot šo tiesību dotās priekšrocības, nav nepieciešams pamatojums, lai to darītu. Turklāt kā daļa no konstitucionālajām un administratīvajām tiesībām tiesības uz informācijas pieejamību ir nodrošinātas ar valsts pienākumu sniegt informāciju.⁸ Tādēļ tiesības uz informācijas pieejamību (tātad arī informācijas atklātības principu) var izmantot atšķirti no vārda brīvības.⁹

Līdzīgi ir jānošķir informācijas atklātības princips no “petīcijas” tiesībām. Neskaidrība attiecībā uz abu tiesību normu saturu parādās tikai tāpēc, ka abas tiesību normas paredz valstij pienākumu atbildēt. Atšķirība tomēr pastāv, un tā ir atrodama atbildes saturā. Attiecībā uz “petīcijas” tiesībām valstij ir pienākums atbildēt pēc būtības.¹⁰ Savukārt informācijas atklātības princips uzliek par pienākumu valstij ne tikai atbildēt, vai tai ir prasītā informācija un kur to var atrast, bet valstij arī jānodrošina pieprasītā informācija. Tātad atsevišķos gadījumos valsts varu īstenojošām institūcijām ir pat jāmeklē informācija, lai varētu atbildēt uz informācijas pieprasījumu.¹¹ Turklāt informācijas atklātības princips norāda, ka valsts varu īstenojošām institūcijām ir jādara viss iespējamais, lai padarītu informāciju pieejamu ne tikai kā nederīgu dokumentu kopumu (precīzāk to varētu apzīmēt ar vārdu “makulatūra”),¹² bet tai ir jādara viss, lai informācija būtu pārskatāma un saprotama, tādējādi padarot to tiešām pieejamu. Tātad informācijas pieejamība un tās nodrošināšana ir neatņemama labas pārvaldības daļa.¹³

Atklātība (dažkārt saukta arī par atvērtību)¹⁴ ir vēl viens juridisks jēdziens, ko parasti saista ar informācijas atklātības principu un kas parāda skaidru nošķīrumu starp informācijas atklātības principu, no vienas puses, un vārda brīvību un “petīcijas” tiesībām, no otras. Atklātības pamatideja ir radīt un uzturēt labu pārvaldību ar augstsirdības, atvērtības un sirsnīguma ieviešanu visās valsts norisēs.¹⁵ Daži savukārt apgalvo, ka informācijas atklātības princips ir ideja, ko īsteno vairāku tiesību kopums. Vienas no šīm tiesībām ir tiesības uz informācijas pieejamību, kas ir indivīda tiesības ietekmēt administrāciju.