Pēdējā no universitāšu funkcijām ir cieši sasaistīta ar intelektuālā īpašuma tiesībām. Intelektuālā īpašuma tiesību jautājumi arī pašām universitātēm ir kļuvuši par vieniem no visnozīmīgākajiem. Raksta mērķis ir norādīt uz universitāšu uzdevumu sasaisti ar intelektuālā īpašuma tiesībām, kā arī nozīmīgiem aspektiem, kas tādējādi aktualizējas.
Mg.iur. Reinis Markvarts, LU Juridiskās fakultātes pasniedzējs
|
|
Universitāšu sabiedriskās funkcijas ir pakāpeniski pārveidojušās. Rakstā norādīts uz to, ka tradicionāli par universitāšu uzdevumu tikusi uzskatīta izglītības sniegšana, vēlāk arī pētniecības veikšana. Līdz šim pastāvošajām universitātes funkcijām kopš nesena laika pievienojusies trešā– universitātēs radīto zināšanu nodošana sabiedrībai īpašā veidā, tieši sadarbojoties ar dažādām sabiedrības grupām.
Pēdējā no universitāšu funkcijām ir cieši sasaistīta ar intelektuālā īpašuma tiesībām. Intelektuālā īpašuma tiesību jautājumi arī pašām universitātēm ir kļuvuši par vieniem no visnozīmīgākajiem. Raksta mērķis ir norādīt uz universitāšu uzdevumu sasaisti ar intelektuālā īpašuma tiesībām, kā arī nozīmīgiem aspektiem, kas tādējādi aktualizējas.
Rakstā konsekventi tiks izmantots termins “universitāte”, nevis, piem., “augstskola”. Termina izvēli noteica, pirmkārt, šā termina senās vēsturiskās tradīcijas un, otrkārt, tas, ka saskaņā ar likumu
1 Latvijā (līdzīgi kā citās pasaules valstīs) universitātes galvenajās zinātņu nozarēs, kurās īsteno studiju programmas, papildus veic arī zinātnisko darbību (to nodrošina relatīvi lielāks doktora grādu ieguvušo akadēmiskā personāla locekļu skaits, kā arī zinātnisku periodisku izdevumu un doktora studiju programmu esamība). Tā kā augstskolām, kas nav universitātes, pēc likuma nav noteikts tik strikts pienākums nodarboties ar zinātnisko darbību, tām salīdzinoši retāk varētu iznākt lemt par zinātniskās darbības rezultātu izmantošanu un līdz ar to intelektuālā īpašuma tiesību jautājumiem. Tomēr, tā kā šā raksta uzdevums ir izvērtēt intelektuālā īpašuma tiesību ietekmi uz universitāšu darbību, secinājumi varētu būt vienlīdz attiecināmi arī uz augstskolām, kas nav universitātes, ja vien augstskola savā darbībā apvieno izglītības sniegšanu un pētniecības veikšanu.Kaut arī intelektuālā īpašuma tiesības aptver ļoti plašu objektu loku, rakstā galvenokārt ietverti piemēri, kas saistīti ar universitātēs radītajiem izgudrojumiem. No vienas puses, izgudrojumi parasti ir komerciāli vērtīgākais, ko universitātes var piedāvāt. No otras puses, izgudrojumu aizsardzībai lielāka uzmanība veltīta arī izmantotajos literatūras avotos. Raksta tvērums tiks ierobežots arī tajā ziņā, ka pamatā tiks vērtētas pētniecības rezultātu kā intelektuālā īpašuma tiesību objektu izmantošanas implikācijas. Arī studiju procesa ietvaros tiek radīts intelektuālais īpašums, piemēram, pasniedzējiem, izstrādājot mācību materiālus, vai studentiem, rakstot nobeiguma darbus, tomēr šie intelektuālā īpašuma objekti ir mazāk saistāmi ar universitāšu jaunākajiem uzdevumiem, kuru ietekme uz universitāšu darbību ir pētījuma izvērtējuma mērķis.
Patstāvīgai rīcībai ar intelektuālā īpašuma tiesībām universitātēm nepieciešama juridiska personība. Augstskolu likuma 7.panta pirmā daļa noteic, ka pēc juridiskā statusa valsts dibinātas augstskolas (visas universitātes Latvijā ir valsts dibinātas) ir atvasinātas publisko tiesību juridiskas personas (izņemot Latvijas Policijas akadēmiju un Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju). Savukārt privātpersonu dibinātas augstskolas saskaņā ar šā likuma trešo daļu ir komercsabiedrības vai nodibinājumi, resp., privāto tiesību juridiskas personas. Tātad faktiski visas Latvijas augstskolas var būt intelektuālā īpašuma tiesību subjekti.
2 Arī Augstskolu likuma 76.panta otrā daļa par vienu no augstskolu īpašuma veidiem atzīt intelektuālo īpašumu.3Tomēr universitāšu juridiskā statusa nostiprinājums ir tikai formāls priekšnoteikums universitāšu rīcībai ar intelektuālo īpašumu. Faktiskā universitāšu darbība šajā sfērā izriet no universitāšu lomas sabiedrībā, kas pakāpeniski ir pārveidojusies. Universitāšu izcelšanās un attīstības vispārīgs apskats varētu sniegt skaidrāku priekšstatu par universitāšu uzdevumiem jeb funkcijām sabiedrībā. Savukārt, balstoties uz pilnīgu izpratni par universitāšu mūsdienu funkcijām, būtu iespējams noskaidrot universitāšu un intelektuālā īpašuma tiesību savstarpējo saistību.
Universitāšu vēsture
Noteiktas augstākās izglītības tradīcijas pastāvējušas jau senajā Ēģiptē, Babilonijā, Ķīnā, Indijā, Persijā, Grieķijā un Romā. Tomēr šajās valstīs pastāvošās izglītības iestādes nevarētu saukt par universitātēm. Mūsdienu Eiropas, Ziemeļamerikas un daudzu citu reģionu universitāšu, t.sk., Latvijas universitāšu izcelsme meklējama viduslaiku Eiropas universitāšu kustībā.Par universitātēm, kas radušās XII gadsimtā, ir pieejami dokumenti, kas ļauj noteikt precīzu to izcelsmi.
4 Turpretim senāko universitāšu izcelsme ir neskaidra.5 Avotos atrodamas ziņas par universitātēm jau 9.gadsimtā, kad it kā pastāvējusi Salerno universitāte Itālijas dienvidos un Kordovas universitāte Spānijas dienvidos, kā arī Magnauras universitāte Konstantinopolē. Taču visbiežāk, kā vissenākā tiek minēta Boloņas universitāte, arī Parīzes universitāte, kas radusies apmēram tajā pašā laikā.6 Boloņas universitātes hartu 1158.gadā pieņēma imperators Frīdrihs I Barbarosa (Barbarossa), taču saskaņā ar 19.gadsimta vēsturnieku pētījumiem tās izcelsme saistāma ar 1088.Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes