ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Šādu principu, paražu un „lex mercatoria“ problēmu kodols vairumā gadījumu ir saistīts ar to, vai šie akti katrā konkrētajā gadījumā uzskatāmi par pamatavotu, vai papildavotu. Ja šķīrējtiesu praksē pieeja šim jautājumam ir daudz liberālāka, tad valsts tiesu sistēmā ietilpstošās tiesas mēdz uzvesties savādāk. Problēmas nevarētu būt tad, ja puses savā līgumā norāda, ka līgumas apspriežams, piem., pēc Latvijas likuma un, ka šī Latvijas likuma interpretācijas neskaidrību gadījumā var tikt izmantots UNIDROIT principos ietvertais skaidrojums. Tas pats attiecas arī uz gadījumu, kurā puses līgumam izvēlas piemērot Latvijas likumu un vienlaicīgi ? arī INCOTERMS (attiecībā uz piegādēm un risku sadalījumu). Vislielākā problēma valsts tiesās radīsies tad, ja puses būs atsaukušās tikai uz UNIDROIT principiem (kā vienīgo pamatavotu). Personīgi es uzskatu, ka ir pozitīvi vērtējama tendence šādus principus nākotnē ietvert arī CL. Tādējādi pušu atsaukšanās uz CL zināmā mērā saturēs arī atsaukšanos uz UNIDROIT principiem. Šādā gadījumā tiks daļēji novērstas kolīzijas starp abiem avotiem, retāk valsts tiesās radīsies arī strīdi par to, vai UNIDROIT principus var piemērot kā vienīgo pamatavotu. No otras puses, ja CL tiks ietvertas šo principu normas (nostādnes), tad attiecīgo CL normu interpretācijā valsts tiesu sistēmas tiesām pat vajadzēs UNIDROIT principus piemērot kā papildavotu un ne tikai ? arī st. tiesu un citu valstu tiesu judikatūra šeit būs noderīga. Ar to es gribu teikt, ka šāda CL modernizācija nākotnē vairāk sasaistīs nacionālās privāttiesības ar st. privāttiesībām. Manuprāt, tas ir visnotaļ pozitīvs rādītājs (jo reālajā dzīvē šīs lietas arī ir ļoti saistītas).

ELTP tiešām nav uzskatāmi par starptautiski atzītiem. Tie vispār ir domāti un vairāk piemēroti ES telpai. Nevar piekrist arī tam, ka UNIDROIT principi nav oficiāli atzīti tiesību avoti. Šķīrējtiesu praksē tie tiek piemēroti ļoti plaši. Turklāt, nepieciešams tomēr izšķirt pamatavotus un papildavotus. Pat ja UNIDROIT principi netiek izmantoti kā pamatavots, tad kā papildavots tie mēdz būt neaizstājami, jo īpaši nacionālajās civiltiesībās (vai komercties.) sastopamo ģenerālklauzulu piepildīšanai ar saturu. Un ne tikai, piemēram ANO 1980. gada konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem 7. panta otrā daļa tieši norāda uz nepieciešamību šo Konvenciju interpretēt arī atbilstoši vispārējiem principiem, uz kuriem tā balstīta. Ārvalstu tiesību literatūrā tiek norādīts, ka šie vispārējie principi var tikt meklēti ne tikai pašas Konvencijas iekšienē (piemēram, viens no šādiem principiem ir « labas ticības » princips), bet arī ārpus tās. Par šo principu ārējo avotu Nr. 1 tiek uzskatīti tieši UNIDROIT Starptautisko komerclīgumu principi. Tas nozīmē, ka starptautisko līgumu interpretācijā UNIDROIT principi ir obligāti (!) izmantojami kā papildavots.

Manuprāt, runājot par tādām lietām kā «vispāratzītie principi», «lex mercatoria», paražas u.c., ir svarīgi domāt kategorijās «pamatavoti un papildavoti», nevis tikai kategorijā «avots».

"Pārmērīgs līgumsods" un "nepamatotie zaudējumi" ir mīts. Projekta ideja grauj civiltiesiskās stabilitātes būtību, ierobežojot kreditora tiesību aizsardzības līdzekļu efektīvas piemierošanas iespējas.

Autores pieminetais "pārmērīgs līgumsods" reāli ir vienīgais veids, kā krediotrs var nodrošināt savas peļņas līmeņa aizsardzību. Tiesajoties 2-3 gadus un atgūstot tikai pamatsummu un nelielus procentus, kreditoram īstenībā tiek nodarīti zaudējumi, jo saņemot naudu laikā un investējot to, kreditora peļņa būtu lielāka.

Rakstā slavētais likumprojekts rodams vietnē: http://www.tm.gov.lv/objs/tm_projects/project_68978.doc



Izlasot projektā piedāvāto CL 1668.p. redakciju, jāsecina, ka var palielināties tiesvedību skaits attiecībā uz uzspiestu nokavējuma līgumsodu piedziņu.



Kālab ir jāmaina CL 1668.p. spēkā esošā redakcija, rakstā atbilde nav rodama.