ŽURNĀLS Tiesību prakse

Satversmes tiesa 2008. gada 17. janvārī pasludināja spriedumu lietā Nr. 2007-11-03 "Par Rīgas teritorijas plānojuma daļas 2006.–2018. gadam, kas attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam" (turpmāk – Spriedums). Lieta bija ierosināta pēc biedrības "Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai" konstitucionālās sūdzības.

Satversmes tiesa nolēma atzīt Rīgas teritorijas plānojuma 2006.–2018. gadam daļu, kas attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam un spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža, tas ir, 2006. gada 4. janvāra, kā arī noteikt, ka Ministru kabineta 2006. gada 22. augusta noteikumos Nr. 690 "Noteikumi par Rīgas brīvostas teritorijas noteikšanu" paredzētajās Rīgas brīvostas robežās ir spēkā Rīgas attīstības plāns 1995.–2005. gadam un attiecīgie Rīgas pilsētas apbūves noteikumi.

Diemžēl nevaram piekrist sprieduma nolēmumu daļai, kā arī daudziem spriedumā izdarītajiem secinājumiem, tostarp par Satversmes 115. panta, kā arī par Satversmes tiesas likuma interpretāciju.

Mūsuprāt, Spriedumā Satversmes tiesa nav pietiekami iedziļinājusies Satversmes 115. pantā noteikto tiesību patiesajā būtībā, nav ņēmusi vērā Satversmes vienotības principu un citos Satversmes pantos nostiprinātās vērtības, nav pietiekami izanalizējusi lietas faktiskos apstākļus, kā arī ir pārsniegusi savas kompetences robežas, izskatot lietu, kura tai pēc konkrētās konstitucionālās sūdzības nemaz nebija jāizskata, turklāt izlemjot spriedumā jautājumus, kas nemaz nav Satversmes tiesas kompetencē.

Mēs uzskatām, ka Rīgas teritorijas plānojuma daļa 2006.–2018. gadam, kura attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju, atbilst Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam.

Atsevišķajās domās savu viedokli izteiksim tikai par būtiskākajiem spriedumā ietvertajiem secinājumiem, kas noveduši pie kļūdainā nolēmuma. Argumentējot savu viedokli, mēs lietosim tos pašus saīsinājumus, kas lietoti spriedumā.

1. Spriedumā nav veikta pietiekami detalizēta Satversmes 115. panta konstitucionāli tiesiskā analīze. Proti, nav iezīmētas šajā pantā noteikto pamattiesību robežas un vieta kopējā Satversmes organismā. Bez pietiekama pamatojuma pamattiesību līmenī paceltas tādas likuma normas, kurām nav konstitucionāla ranga, izjaucot Satversmes kā vienota dokumenta līdzsvaru.

1.1. Lieta Nr. 2007-11-03 ir pirmā pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātā lieta Satversmes tiesas praksē, kurā tiesai pilnā sastāvā bija jāvērtē prasījums par apstrīdētās normas atbilstību tikai un vienīgi Satversmes 115. pantam (lieta Nr. 2002-14-04 bija ierosināta pēc deputātu pieteikuma par Ministru kabineta akta atbilstību Satversmes 111. un 115. pantam, savukārt lietas Nr. 2006-09-03 un Nr. 2007-12-03, lai gan tika ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām, tika skatītas triju tiesnešu sastāvā). Līdz ar to Satversmes tiesai bija jādod izvērsta un rūpīga Satversmes 115. panta satura analīze. Diemžēl Satversmes tiesa šādu detalizētu analīzi neveica, Sprieduma 10. punktā aprobežojoties ar virspusējām atsaucēm uz minētajām lietām, kurās risinātie jautājumi skāra atšķirīgus Satversmes 115. pantā noteikto tiesību aspektus.

Satversmes tiesa šajās lietās ir secinājusi, ka "Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē atzītas par cilvēka pamattiesībām. Saskaņā ar Satversmes 115. pantu valsts aizsargā šīs tiesības, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Minētā Satversmes norma, pirmkārt, valstij uzliek par pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt, tā indivīdam noteiktā kārtībā piešķir tiesības iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanā. Likums "Par vides aizsardzību" konkretizē cilvēku tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi un valsts institūciju pienākumu to garantēt" (Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas 1. punkts).

Gan minētajā Satversmes tiesas spriedumā, gan arī Sprieduma 10. punktā tiek lietots Satversmes 115. pantam atbilstošais jēdziens "tiesības dzīvot labvēlīgā vidē". Diemžēl Sprieduma 12. punktā un vairākos citos punktos ir atkāpe no minētā Satversmei atbilstošā jēdziena, tā vietā lietojot "tiesības uz labvēlīgu vidi" (Sprieduma 11. punkts) un visbeidzot arī "juridiskas personas tiesības uz labvēlīgu vidi" (Sprieduma 13.1. punkts).

Sprieduma 11. punktā norādīts:

"Turklāt publiskās varas institūciju pienākums izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu nozīmē pienākumu ņemt vērā vides aizsardzības intereses tad, kad notiek politikas plānošanas dokumentu vai tiesību aktu izstrādāšana un pieņemšana, kā arī tad, kad pieņemtie tiesību akti tiek piemēroti un politikas mērķi tiek īstenoti (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu).

Tātad Satversmes 115. pants ne vien noteic personai tiesības uz labvēlīgu vidi, bet arī uzliek par pienākumu publiskās varas institūcijām, tostarp pašvaldībām, nodrošināt šo tiesību īstenošanu" (Sprieduma 11. punkts).

No šā secinājuma nav skaidrs, vai tajā minētās tiesības uz labvēlīgu vidi ir tās pašas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kas minētas Sprieduma 10. punktā un 11. punkta sākumā, vai kādas atšķirīgas tiesības.

1.2. Satversme ir lakonisks dokuments. "Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas domas. Ja mēs arī neatrodam tādu pantu, kurš saka, kas ir Saeima utt., tad mēs tomēr zinām, kā tā rodas un sastādās, zinām no atsevišķiem pantiem, kādas ir Saeimas tiesības" (Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas, 14. burtnīca, 1309. lpp.). Arī izstrādājot Satversmes 8. nodaļu, likumdevējs ir centies saglabāt šo Satversmes stilu un noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicis noteiktas domas. Vārds "dzīvot" Satversmes 115. pantā nav ierakstīts nejauši. Ietverot šo vārdu Satversmes tekstā, ir izteikta svarīga un konkrēta doma, kas būtu jāņem vērā un jāakcentē, interpretējot šo pantu. Vārds "dzīvot" ataino 115. pantā noteikto tiesību sasaisti ar citām svarīgām pamattiesībām, visupirms fiziskas personas tiesībām uz dzīvību.

1.3. Satversmes 115. pants ir konstruēts, ietverot tajā divdabja teicienu. Arī šis divdabja teiciens nav likumdevēja liekvārdība, bet ietverts Satversmes normā ar noteiktu mērķi. Satversmes 115. pants, līdzīgi kā Satversmes 92. pants, jau savā tekstā satur ierobežojumu. Attiecībā uz Satversmes 92. pantu Satversmes tiesa ir uzsvērusi:

"Tomēr tas nenozīmē, ka personai tiek garantētas tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu izlemt tiesā. Satversmes 92. pants garantē personai tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības un likumiskās intereses". Tāpēc, lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas atbilst šim Satversmes pantam, visupirms jākonstatē, vai apstrīdētās normas skar personas tiesības un likumiskās intereses" (Satversmes tiesas 2003.