ŽURNĀLS Juridiskā literatūra

[1] Administratīvās tiesas, jo sevišķi Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts vai Administratīvo lietu departaments), jau kopš tā izveides ir iedibinājis augstu tiesas nolēmumu kvalitātes standartu, īpašu uzmanību pievēršot nolēmuma argumentācijai. Administratīvo tiesu devums vispārējo tiesību principu izpratnes attīstīšanā, cilvēktiesību nostiprināšanā un nenoteikto tiesību jēdzienu konkretizēšanā publisko tiesību jomā tuvinās Satversmes tiesas ieguldījumam. Tādējādi ikgadējais Administratīvo lietu departamenta nolēmumu krājums atzīstams par vērtīgu izziņas avotu gan praktizējošiem juristiem, gan citiem tiesību zinātņu interesentiem.

[2] Krājumā apkopots 81 Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada nolēmums, kas sniedz ieskatu par aizvadītā gada Senāta tiesu prakses tendencēm – jaunākajām atziņām un jau esošo atziņu attīstību.

Apkopojums sadalīts 11 nodaļās – "Nolēmumi lietās, kuras Administratīvo lietu departaments izskata kā pirmās instances tiesa", "Nolēmumi lietās par Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem vai faktisko rīcību", "Nolēmumi lietās par pašvaldību lēmumiem vai faktisko rīcību", "Nolēmumi lietās par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumiem vai faktisko rīcību", "Nolēmumi lietās par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmumiem vai faktisko rīcību", "Nolēmumi lietās par citu iestāžu lēmumiem vai faktisko rīcību", "Nolēmumi administratīvo pārkāpumu lietās", "Nolēmumi par pieteikuma vai lietas pakļautību izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā", "Nolēmumi par personas tiesībām iesniegt pieteikumu", "Nolēmumi par pagaidu aizsardzības instrumentu piemērošanu" un "Nolēmumi par citiem administratīvā procesa tiesību jautājumiem".

[3] 2007. gads administratīvā pro­cesa jomā iezīmējas ar to, ka judikatūrā sāk atspoguļoties to tiesību normu interpretācija un piemērošana, kuras tika iekļautas 2006. gada nogalē pieņemtajos Administratīvā procesa likuma grozījumos. Tā kā šie grozījumi bija pirmie apjomīgie grozījumi kopš Administratīvā procesa likuma spēkā stāšanās, šā krājuma anotācijā tiks akcentētas būtiskākās judikatūras atziņas šajā kontekstā. Īpaša uzmanība pievērsta arī tiem nolēmumiem, kas atspoguļo citas jaunās tendences Senāta praksē. Protams, liela daļa krājumā ietverto nolēmumu nostiprina un attīsta jau nostabilizējušos judikatūru. Tā, piemēram, ievērojot pareizas administratīvā procesa pamat­instrumentu izpratnes fundamentālo nozīmi, krājumā ietverti vairāki nolēmumi, kuros Senāts devis administratīvā akta, faktiskās rīcības, pieteicēja un subjektīvo tiesību jēdziena skaidrojumu. Tā kā 2007. gadā nevar runāt par radikālu šo jēdzienu izpratnes maiņu, attiecīgie nolēmumi nostiprina un attīsta jau nostabilizējušās atziņas. Tas zināmā mērā liecina, ka administratīvo tiesu darbībā četru gadu laikā administratīvā procesa pamatjautājumos sasniegts zināms briedums. Tomēr šajā anotācijā akcents likts uz Senāta jaunākajām atziņām, jo īpaši tām, kuras var attiecināt uz visu kategoriju administratīvajām lietām.

Senāta atziņas par pagaidu aizsardzību

[4] 2007. gadā vairākos lēmumos Senāts izvērsti analizēja jautājumus par pagaidu aizsardzības instrumentu piemērošanu. Būtiskākie lēmumi apkopoti šā krājuma nodaļā "Nolēmumi par pagaidu aizsardzības instrumentu piemērošanu". Tie atklāj Administratīvo lietu departamenta secinājumus par pagaidu aizsardzības būtību un jēgu, par administratīvā akta darbības apturēšanas vai atjaunošanas nošķiršanu no pagaidu noregulējuma, kā arī par pagaidu aizsardzības piemērošanas priekšno­teikumu izpratni.

[4.1] Senāta judikatūra pagaidu aizsardzības instrumentu piemērošanā svarīga ir tāpēc, ka ar 2006. gada 26. oktobra likuma grozījumiem Admi­nistratīvā procesa likumā (stājās spēkā 2006. gada 1. decembrī) tika būtiski koriģēts pagaidu aizsardzības instrumentu regulējums. Par pamatu šiem grozījumiem tika ņemti Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendācijā Nr. R(89)8 par pagaidu aizsardzību tiesā administratīvajās lietās ietvertie principi, kas pagaidu aizsardzības lūgumu izlemšanā administratīvo tiesu praksē fragmentāri tika izmantoti jau agrāk. Būtiskākais grozījumu kontekstā ir tas, ka likumā tika ietverts jauns instruments – administratīvā akta atjaunošana – un tika noteikti jauni pagaidu aizsardzības piemērošanas priekšnoteikumi, īpašu uzsvaru liekot uz pārsūdzētā administratīvā akta (faktiskās rīcības) pirmšķietamo prettiesiskumu.

[4.2] Skaidrojot pagaidu aizsardzības instrumentu – administratīvā akta darbības apturēšanas vai atjaunošanas un pagaidu noregulējuma – nošķiršanu, Senāts ir norādījis, ka lietā, kurā prasījums ir administratīvā akta atcelšana vai atzīšana par spēkā neesošu, pagaidu aizsardzības līdzeklim ir jāaprobežojas ar šā administratīvā akta darbības apturēšanu vai atjaunošanu. Situācijas, kad arī prasījumā par administratīvā akta atcelšanu varētu tikt piemērots pagaidu noregulējums, iespējamas vienīgi īpašos izņēmuma gadījumos, kad ir nepieciešams specifisks noregulējums un kad situāciju nevar tiesiski noregulēt ar administratīvā akta darbības apturēšanas vai atjaunošanas institūtu (sk., piemēram, 2007. gada 18. maija lēmumu lietā Nr. SKA–388).

Savukārt pagaidu noregulējums pamatā ir personas prasītā, bet iestādes vēl neizdotā labvēlīgā administratīvā akta pilnīgs vai daļējs aizvietotājs tad, kad persona tiesā vēršas ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu (sk., piemēram, Senāta 2007. gada 27. augusta lēmumu lietā Nr. SKA–495).

[4.3] Analizējot pagaidu aizsardzības piemērošanu, Senāts ir uzsvēris pagaidu aizsardzības jēgu administratīvajā procesā, kura kontekstā izlemjami pagaidu aizsardzības piemērošanas lūgumi. Administratīvo lietu departaments norādījis, ka pagaidu aizsardzības būtība ir taisnīguma nodrošināšana, proti, tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību nodrošināšana. Tiesības uz taisnīgu tiesu, citastarp, ietver arī noteikumu, ka tiesas aizsardzībai ir jābūt pēc iespējas efektīvākai. Tad, kad tiesas galīgais nolēmums lietas izskatīšanas ilguma dēļ vairs nespēs nodrošināt pienācīgu personas tiesību aizsardzību, pagaidu aizsardzī­bas piemērošana ir līdzeklis taisnīguma nodrošināšanai. Vienlaikus Senāts ir uzsvēris, ka pagaidu aizsardzību tiesas procesā nevar attaisnot vien ar to, ka tā ir nepieciešama procesa dalībniekam tiesas procesa laikā. Pagaidu aizsardzības piemērošana attaisnojas tad, ja ir pamats pieņemt, ka tā saskan ar sagaidāmo tiesas spriedumu (ir pietuvināta lietas iznākumam), proti, ja spriedums visticamāk būs labvēlīgs attiecīgajam procesa dalībniekam (sk. Senāta 2007. gada 26. jūnija lēmumu lietā Nr. SKA–455, 27. augusta lēmumu lietā Nr. SKA–495 un 2007. gada 27. oktobra lēmumu lietā Nr. SKA–673).

[4.4] Ņemot vērā atspoguļoto pagaidu aizsardzības būtību, izšķiroša nozīme pagaidu aizsardzības piemērošanā jāpiešķir pārsūdzētā administratīvā akta pirmšķietamā (prima facie) prettiesiskuma kritērijam.

Pirmšķietamais prettiesiskums ir priekšnosacījums, kas attiecas uz pagaidu aizsardzību kā tādu, un tāpēc ir vienlīdz attiecināms kā uz pagaidu noregulējumu, tā arī uz administratīvā akta darbības apturēšanu vai atjaunošanu (sk., piemēram, Senāta 2007. gada 27. augusta lēmuma lietā Nr. SKA-495 18. punktu).

Skaidrojot, kā izpaužas pirmšķietamā prettiesiskuma izvērtēšana, Administratīvo lietu departaments vairākkārt norādījis, ka jēdziens "pirmšķietami" nebūt nenozīmē, ka jautājums tiek izvērtēts virspusēji. Vērtējot pirmšķietamo prettiesiskumu (proti, prognozējot lietas izskatīšanas pēc būtības rezultātu), tiesai pēc iespējas jāiedziļinās lietas apstākļos, ar lielu rūpību izvērtējot visus lietas materiālus, kas pieejami brīdī, kad tiek izskatīts lūgums par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu. Tādējādi Senāts ir atzinis, ka jēdziens "pirmšķietami" nozīmē, ka tiesai pieteikuma pamatotība jāvērtē no tiem materiāliem, kurus tā ir ieguvusi līdz jautājuma izlemšanai par pagaidu aizsardzības piemērošanu. Praktiski tas nozīmē, ka, izlemjot jautājumu par pagaidu aizsardzību, ierobežotā apjomā, salīdzinot ar lietas izskatīšanu pēc būtības, tiek piemērots objektīvās izmeklēšanas princips. Tomēr minētais neizslēdz tiesas pienākumu, lemjot par pagaidu aizsardzību, pienācīgi, balstoties uz tajā brīdī tiesas rīcībā esošo informāciju, pirmšķietami izvērtēt pieteikuma pamatotību pēc būtības. Turklāt Administratīvo lietu departaments ir norādījis, ka, izvērtējot pirmšķietamo prettiesiskumu, tiesai ir tiesības pēc vajadzības iespēju robežās pat vākt jaunus pierādījumus (sk., piemēram, Senāta 2007. gada 27. augusta lēmumu lietā Nr. SKA–495).

Vienlaikus Senāts praktiski visos pagaidu aizsardzības lēmumos ir uzsvēris Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendācijas dalībvalstīm Nr. R(89)8 par pagaidu aizsardzību tiesā administratīvajās lietās trešajā principā noteikto, ka neatkarīgi no tā, cik dziļi un rūpīgi tiesa iedziļinājusies pārsūdzētā administratīvā akta pirmšķietamā prettiesiskuma izvērtēšanā, tiesas lēmums par pagaidu aizsardzības līdzekli nav tai saistošs, taisot spriedumu lietā. Proti, tiesai nav juridisku šķēršļu taisīt no lēmuma par pagaidu aizsardzības piemērošanu atšķirīgu spriedumu. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kuros lēmumu par pagaidu aizsardzību ir pieņēmusi augstākas instances tiesa, blakus sūdzības kārtībā izlemjot šo jautājumu pēc būtības. Šādā gadījumā augstākas instances tiesas viedoklis nav saistošs tiesai, kura izskata lietu pēc būtības.

[4.5] Pirmšķietamā prettiesiskuma kritērija nozīmi Senāts uzsvēris, analizējot Administratīvā procesa likuma 195. panta pirmajā daļā iekļauto divu kumulatīvo kritēriju – pirmšķietamā prettiesiskuma un būtiska kaitējuma/zaudējumu – ietekmi. Senāts šos kritērijus iedalījis attiecīgi objektīvajā un subjektīvajā kritērijā un atzinis: jo lielāka ir ticamība, ka pieteikums tiks apmierināts, jo zemāka robeža jānosaka, vērtējot, vai pieteicēja interešu aizskārums ir pietiekami būtisks, lai būtu pamats piemērot pagaidu aizsardzību (sk., piemēram, 2007. gada 18. maija lēmuma lietā Nr. SKA–388 17. punktu). No minētā izriet, ka, neraugoties uz abu minēto kritēriju kumulatīvo dabu, pirmšķietamā prettiesiskuma kritērijam parasti tiek atzīts lielāks "svars". Turklāt to var attiecināt ne tikai uz pagaidu noregulējumu, bet arī uz administratīvā akta darbības apturē­šanu vai atjaunošanu – lai arī likumdevējs tiešā tekstā gan objektīvo, gan subjektīvo kritēriju attiecinājis uz pagaidu noregulējumu, no Administratīvo lietu departamenta judikatūras izriet, ka analogi jāvērtē arī jautājumi, kas saistīti ar administratīvā akta darbību. Tūlīt gan jāpiebilst, ka minētā tēze par pirmšķietamā kritērija izšķirošo raksturu nav absolūta – tā, piemēram, 2007. gada 27. decembra lēmumā lietā Nr. SKA–715 Senāts norādījis, ka lietās, kurās pārsūdzētajam lēmumam ir krimināltiesiskas sankcijas daba (kā tas konkrētajā lietā bija Valsts ieņēmumu dienesta lēmumam par aprēķināto soda naudu nodokļu parāda sakarā), jāņem vērā arī kriminālprocesa pamatprincips – nevainī­guma prezumpcija. Līdz ar to Senāts faktiski atzina, ka, izlemjot jautājumu par soda naudas piemērošanas lēmuma darbības apturēšanu, pārsūdzētā akta pirmšķietamais prettiesiskums parasti ir otršķirīgs.

[4.6] Saistībā ar "jaunieveduma" – administratīvā akta darbības atjauno­šanas instrumenta – piemērošanu, Senāts norādījis, ka šādu lūgumu (kā arī lūgumu par administratīvā akta darbības apturēšanu) var iesniegt jebkurā administratīvā procesa tiesā stadijā, līdz pabeigta lietas izska­tīšana pēc būtības (sk. Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 25. oktobra lēmumu lietā Nr. SKA–673). Izskatot procesa dalībnieka lūgumu par administratīvo aktu darbības atjaunošanu, Administratīvo lietu departaments arī uzsvēris, ka šo jautājumu specifika ir saistīta ar to, ka procesā vienmēr ir iesaistītas vismaz divas privāt­personas ar pretējām interesēm – pieteicējs un administratīvā akta adresāts. Tāpēc, izlemjot jautājumu par administratīvā akta darbības atjaunošanu, tiesai papildus vēl jāpievērš uzmanība procesā iesaistīto privātpersonu tiesību un tiesisko interešu samērošanai, ievērojot, ka nevienam no procesa dalībniekiem nav automātiskas priekšrocības (sk. 2007. gada 25. oktobra lēmumu lietā Nr. SKA–673).

[4.7] Katras procesā iesaistītās privātpersonas vienlīdzīgās tiesības uz tai piemītošo subjektīvo tiesību aizsardzību un veicināšanu Senāts ņēmis vērā, arī interpretējot Administratīvā procesa likuma 185. panta astoto daļu, kas noteic pirmās instances tiesas sprieduma saistību ar automātisku pagaidu aizsardzības iestāšanos. Senāta ieskatā, šajā tiesību normā ietvertais nosacījums jāpiemēro vienīgi tajās lietās, kurās pieteicējs ir pārsūdzētā administratīvā akta adresāts, jo tad strīdā ir iesaistītas tikai divas puses – privātpersona, kuras tiesības nelabvēlīgais administratīvais akts ierobežo, un attiecīgais publisko tiesību subjekts. Tāpēc šādos gadījumos pirmās instances tiesas sprieduma automātiska ietekme pagaidu aizsardzības nolūkos ir attaisnojama. Savukārt gadījumos, kad pieteicējs pārsūdz citai personai labvēlīgu administratīvo aktu, izlemjot par pagaidu aizsardzību, ir vienlīdz jāņem vērā abu privātpersonu intereses. Šā iemesla dēļ Administratīvo lietu departa­ments norādījis, ka pirmās instances tiesas sprieduma automātiska ietekme uz pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu nav attaisnojama un šādās lietās administratīvā akta darbību atjaunot (vai apturēt, ja tā nav apturēta ar pieteikuma iesniegšanu tiesā) var tiesa (sk. 2007. gada 27. augusta lēmumu lietā Nr. SKA–495).

[4.8] Nodaļā "Nolēmumi par pagaidu aizsardzības instrumentu piemērošanu" iekļautie lēmumi ietver arī Senāta atziņas saistībā ar tiesību normām par tiesas tiesībām atteikties skatīt pagaidu aizsardzības piemērošanas lūgumu, ja tas iesniegts atkārtoti un no tā neizriet, ka jautājuma izlemšanai būtiskie faktiskie vai tiesiskie apstākļi mainījušies (likuma 185.¹ panta trešā daļa un 197. panta otrā daļa). Administratīvo lietu departaments par "jauniem apstākļiem" šajā kontekstā atzinis procesa dalībniekam labvēlīgu tiesas spriedumu gadījumā, ja pirms tam šī tiesa pagaidu aizsardzības lūgumu bija noraidījusi. Senāts norādīja, ka šādā gadījumā, ja tiesvedība tiek turpināta, pieteicējs pamatoti var atkārtoto lūgumu iesniegt augstākas instances tiesā. Tāpat par patstā­vīgu jaunu apstākli, Senāta ieskatā, jāuzskata situācija, ja ir mainījušās tiesību normas, kas regulē pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu (sk. Senāta 2007. gada 27. augusta lēmumu lietā Nr. SKA–495). Minētie gadījumi, protams, nav jāuzskata par izsmeļošiem, jo pagaidām vēl nevar runāt par plašu Senāta praksi attiecīgo tiesību normu piemērošanā.

Administratīvā procesa likuma 253. panta sestās daļas interpretācija

[5] Ar grozījumiem Administratīvā procesa likuma 253. pantā tika paredzēts, ka nepieciešamības gadījumā tiesa, atceļot pārsūdzēto administratīvo aktu vai atzīstot to par spēkā neesošu, var uzdot iestādei izdot jaunu administratīvo aktu.

Šis jauninājums paredz, ka tiesai ir tiesības uzlikt iestādei pienākumu izdot administratīvo aktu tad, kad pieteicējs to nemaz nav lūdzis, turklāt šādos gadījumos iestādes izdodamais administratīvais akts var būt privātpersonai nelabvēlīgs. Ņemot vērā reformatio in peius aizlieguma principu, Senāts, interpretējot 253. panta sesto daļu, atzinis, ka šī norma ļauj tiesai, apmierinot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, uzdot iestādei izdot jaunu, iespējams, arī nelabvēlīgu, admi­nistratīvo aktu tikai tad, ja tas ir nepieciešams. Senāts uzsvēris, ka nepiecie­šamība jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma ir piemērojama vienīgi tajos gadījumos, kad no konkrētajiem apstākļiem izriet, ka situācija nevar iztikt bez attiecīga tiesiskā regulējuma – administratīvā akta. Senāts ir uzsvēris, ka situācija, kad tiek atcelts privātpersonai nelabvēlīgs lēmums daļā par soda naudu, nav jāuzskata par tādu, kad ir pamats (nepieciešamība) uzdot iestādei izdot jaunu administratīvo aktu (sk., piemēram, nolēmumu krājuma nodaļā "Nolēmumi lietās par Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem vai faktisko rīcību" iekļauto 2007. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKA–183).

Samērīguma principa izvērtēšana obligāto administratīvo aktu izdošanā

[6] 2007. gads administratīvā procesa tiesību attīstībā iezīmējas arī ar to, ka būtiski ir mainījusies izpratne par apsvērumiem, kuri jāizdara obligāto administratīvo aktu izdošanā. Pagrieziena punkts šajā jautājumā bija 2007. gada 28. februāra Satversmes tiesas lēmums lietā Nr. 2006-41-01. Tajā Satversmes tiesa norādīja, ka samērīguma princips kā konstitucionāla ranga tiesību norma tiesību piemērotājam jāņem vērā, arī izdodot obligāto administratīvo aktu. Proti, arī tad, kad likumdevējs konkrētai situācijai ir paredzējis noteiktu tiesisko risinājumu, iestādei (un pēc tam arī tiesai) jāvērtē, vai, piemērojot likumdevēja paredzētās tiesiskā sekas, netiks pārkāptas samērīguma prasības.

Līdz šā Satversmes tiesas lēmuma pieņemšanai tika uzskatīts, ka tad, kad likumdevējs ir paredzējis obligātā administratīvā akta izdošanu, tas samērīguma apsvērumus jau ir izdarījis imperatīvās tiesību normas izdošanas gaitā, tāpēc iestādei un tiesai jāievēro tiesību norma un papildu apsvērumi nav nepieciešami (sk., piemēram, Senāta spriedumu lietā Nr. SKA–201-2005). Tomēr, kā uzsvēris Latvijas izcilais tiesībzinātnieks un Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits, demokrātiskā tiesiskā valstī valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu un nav pieļaujama formāla tiesību normu piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, ja tie konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem gadījumiem, kuros likumdevējs ir paredzējis noteiktu valsts varas izmantošanas veidu. Tādēļ netipiskajos gadījumos iestādei ir tiesības atkāpties no likumā noteiktās tiesisko seku īstenošanas, šādu atkāpi pamatojot ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem [sk.: Levits E. Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts. Jurista Vārds, 2007, Nr. 13(466).].

Satversmes tiesas atziņas ņēmis vērā arī Administratīvo lietu departaments. Tas atspoguļojas, piemēram, Senāta 2007. gada 8. marta spriedumā lietā Nr. SKA–89. Tajā departaments atzina, ka Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp indivīda tiesībām uz ģimenes dzīvi un sabiedrības interesēm imigrācijas kontroles jomā. Šādu līdzsvaru ne vienmēr spēj panākt likumdevējs, pieņemot tiesību normas, tāpēc pienākums ievērot līdzsvaru gulstas arī uz tiesību piemērotāju, kas izvērtē katru gadījumu individuāli. Tāpēc iestādei, izdodot jebkura veida administratīvo aktu, tostarp obligāto administratīvo aktu, ir jāvērtē, vai tas nesamērīgi neierobežo personas pamattiesības.

Samērīguma principa ietekmi uz obligātā administratīvā akta izdošanu Senāts norādījis arī 2007. gada 17. maija spriedumā lietā Nr. SKA–3. Tajā uzsvērts, ka, pieņemot lēmumu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās, iestādei ir pienākums to samērot ar cilvēktiesībām arī tad, ja tiesību normas paredz obligātā administratīvā akta izdošanu. Savukārt tiesai ir jāpārbauda, vai valsts pārvalde konkrētajās publiski tiesiskajās attiecībās ir ievērojusi samērīguma principa prasības (īpaši tad, ja tiek ierobežotas personas pamattiesības).

Abi minētie Senāta nolēmumi iekļauti nolēmumu krājuma nodaļā "Nolēmumi lietās par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumiem vai faktisko rīcību".

Senāta atziņas par zaudējumu atlīdzināšanu

[7] 2007. gadā Administratīvo lietu departaments nācis klajā ar jaunām un būtiskām atziņām arī jautājumos par zaudējumu atlīdzību.

[7.1] Nolēmumu krājuma nodaļā "Nolēmumi administratīvo pārkāpumu lietās" ietvertajā 2007. gada 1. marta spriedumā lietā Nr. SKA–54 uzsvērts – lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs Latvijas Republikas Satversmes 92. panta izpratnē, tam ir jābūt efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim. Tādējādi ar atlīdzinājumu tiek saprasta gan aizskāruma atlīdzināšana naudas izteiksmē, gan, ja iespējams, citos veidos – pēc iespējas atjaunojot iepriekšējo tiesisko situāciju, vai lietās, kas saistītas ar soda piemērošanu, – samazinot sodu. Līdz ar to Senāts uzsvēris, ka gadījumā, ja ir pamats zaudējumu atlīdzībai, tiesai jāizvēlas efektīvākais un konkrētajam gadījumam atbilstošākais zaudējumu atlīdzināšanas veids.

[7.2.] Par novatorisku un aktuālu uzskatāms arī 2007. gada 1. marta spriedumā lietā Nr. SKA–54 atzītais, ka zaudējumu atlīdzināšanas pamatā var būt ne tikai sekas, kas tieši radušās ar pašu pārsūdzēto lēmumu, bet arī kaitējums, kas nodarīts ar šā lēmuma pieņemšanā pieļauto procesuālo pārkāpumu. Tāpēc personai ir tiesības prasīt, lai iestāde un tiesa izvērtē zaudējumu atlīdzināšanas iespējas arī tādā gadījumā, ja pats pārsūdzētais lēmums tiek atstāts negrozīts. Turklāt tas jāizvērtē vienā procesā.

Šajā lietā tiesa pie minētā secinājuma nonākusi, vērtējot personas tiesības lūgt zaudējumu atlīdzību par iestādes pieļautiem būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem administratīvā pārkāpuma procesa gaitā. Senāts atzina – lai arī rajona (pilsētas) tiesa administratīvo sodu pieteicējam piemērojusi pamatoti, tas nemaina situāciju, ka tiesai šajā pašā procesā vajadzēja vērtēt arī pieteicēja argumentus par iestādes pieļautajiem pārkāpumiem laikā, pirms administratīvā pārkāpuma lietas materiāli tika nosūtīti tiesnesim, un izlemt jautājumu par zaudējumu atlīdzināšanu.

[7.3] Nodaļā "Nolēmumi lietās par pašvaldības lēmumiem vai faktisko rīcību" savukārt ietverts Senāta 2007. gada 21. jūnija spriedums lietā Nr. SKA–295, kurā nostiprināta svarīga atziņa saistībā ar morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Senāts atzina, ka tas, ka ar iestādes darbībām privātpersonai radītās nelabvēlīgās sekas ir atgriezeniskas un ar tiesas nolēmumu tiek novērstas, neizslēdz personas tiesības uz nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājumu. Senāts norādīja, ka nav pamata uzskatīt, ka labvēlīgs jautājuma atrisinājums tiesā personai automātiski rada pietiekamu morālo gandarījumu.

[7.4] Būtiska atziņa izriet arī no 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA–431. Tajā Administratīvo lietu departaments uzsvēra, ka personai var tikt atzītas tiesības uz atlīdzinājumu arī par tādu kaitējumu vai zaudējumiem, kas nodarīti ar tiesisku administratīvo aktu (gan no materiālo tiesību normu, gan no izdošanas procesā piemērojamo procesuālo tiesību normu viedokļa). Senāts norādīja, ka parasti zaudējumi, kas nodarīti ar administratīvo aktu, ir atlīdzināmi, ja administratīvais akts ir prettiesisks. Tomēr no šā nosacījuma ir pieļaujamas atkāpes, piemēram, ja tas īpaši paredzēts likumā, vai gadījumā, ja sabiedrības interešu aizsardzības dēļ indivīdam ir radies īpaši smags tiesību aizskārums un ir acīmredzami netaisnīgi, ka persona viena cieš šā administratīvā akta radīto seku dēļ. Līdz ar to Senāts norādīja, ka iestādei un tiesai, lemjot par zaudējumu atlīdzināšanu, vispirms jānoskaidro, vai administratīvais akts, ar kuru nodarīti zaudējumi, ir prettiesisks. Ja tas ir tiesisks, iestādei vai tiesai jāapsver, vai konkrētais gadījums nav izņēmuma gadījums, kad personai ir atzīstamas tiesības uz zaudējumu atlīdzību neatkarīgi no tā, vai attiecīgais akts ir tiesisks vai prettiesisks. Spriedums lietā Nr. SKA–431 ietverts nolēmumu krājuma nodaļā "Nolēmumi lietās par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmumiem vai faktisko rīcību".

Administratīvā procesa uzsākšana no jauna

[8] Krājumā ietverti arī nolēmumi, kuros izvērsti analizēts institūts par administratīvā procesa uzsākšanu no jauna, kam iepriekšējos gados veltīta salīdzinoši maza uzmanība.

[8.1] Nodaļā "Nolēmumi lietās par Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumiem vai faktisko rīcību" ietvertajā 2007. gada 14. marta spriedumā lietā Nr. SKA–84 analizēta Administratīvā procesa likuma 87. panta "Administratīvā procesa uzsākšana no jauna uz personas iesnieguma pamata" piemērošana. Senāts norādījis, ka likuma 87. pantā ietvertais regulējums attiecas uz gadījumiem, kad iestāde iepriekš ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru kādai personai mainīts jau piemītošo tiesību vai pienākumu apjoms, un lēmuma adresāts vai trešā persona atkal lūdz šo tiesību vai pienākumu apjomu mainīt sakarā ar jauniem apstākļiem. Proti, šādos gadījumos tiesiskās attiecības ir ietekmētas aktīvi un tiesiskās stabilitātes dēļ tās var pārskatīt (piemēram, iepriekš pieņemto lēmumu atcelt) tikai likumā noteiktos gadījumos. Savukārt tad, kad persona ir vērsusies iestādē ar lūgumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu (jaunu – personai vēl nepiemītošu – tiesību noteikšanu) un iestāde ir atteikusies izdot labvēlīgu administratīvo aktu, ar atteikumu tiesiskās attiecības nav aktīvi ietekmētas (proti, personai jau piemītošās tiesības un pienākumi nav mainīti). Tāpēc šādos gadījumos šī persona var jebkurā laikā vēlreiz vērsties ar iesniegumu iestādē, atkārtoti izsakot lūgumu izdot labvēlīgu, pozitīvu administratīvo aktu (t. i., labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiesiskās attiecības tiktu aktīvi ietekmētas). Šāds iesniegums nav jāvērtē kā iesniegums par procesa uzsākšanu no jauna likuma 87. panta izpratnē.

[8.2] Administratīvā procesa likuma 87. panta piemērošana skaidrota arī Senāta 2007. gada 5. oktobra spriedumā lietā Nr. SKA–304 (iekļauts šā krājuma nodaļā "Nolēmumi lietās par pašvaldību lēmumiem vai faktisko rīcību"). Tajā Administratīvo lietu departaments devis izvērstu procedū­ras aprakstu par administratīvā procesa uzsākšanu no jauna. Senāts norādījis, ka administratīvā procesa uzsākšana no jauna ir īpašs tiesību aizsardzības līdzeklis, kurš piemērojams tikai izņēmuma gadījumos, jo tas pārtrauc ar spēkā stājušos administratīvo aktu iedibināto tiesisko stabilitāti. Šā iemesla dēļ administratīvā procesa uzsākšana no jauna pēc procesa dalībnieka iesnieguma pieļaujama tad, ja pastāv likumā paredzētie apstākļi. Procesa dalībniekam, iesniedzot iestādē iesniegumu par procesa uzsākšanu no jauna, ir jānorāda iestādei savi apsvērumi par to, kādēļ viņš uzskata, ka konkrētajā lietā ir pamats uzsākt procesu no jauna. Ja iesniegumā šādi apsvērumi nav minēti, iestādei pašai nav pienākuma meklēt pamatus procesa uzsākšanai no jauna. Tāpat arī personai iesniegumā jānorāda vai vismaz jāvērš iestādes uzmanība tieši uz vēlmi sākt procesu no jauna. Ja persona iesniegumā nav to tieši lūgusi, iesniegums varētu tikt pielīdzināts lūgumam uzsākt administratīvo procesu no jauna, ja personas iesniegumā norādītie apstākļi atbilst kādam no likumā paredzētajiem pamatiem procesa uzsākšanai no jauna.

Senāts norādījis, ka administratīvā procesa uzsākšana no jauna uz iesnieguma pamata ir divpakāpju process. Proti, iestādei sākotnēji jāizlemj, vai šis iesniegums ir jāskata pēc būtības, tas ir, vai ir pamats, lai iestāde no jauna sāktu procesu, kas iepriekš noslēdzies ar spēkā stājušos administratīvo aktu. Ja iestāde konstatē, ka ir adresāta iesniegumā norādītie pamati procesa uzsākšanai no jauna, iestāde pieņem lēmumu par procesa uzsākšanu no jauna un pēc būtības izskata administratīvo lietu no jauna. Papildus tam Administratīvo lietu departaments atzinis, ka iestādes lēmums par atteikšanos atjaunot administratīvo procesu, lai arī tas ir procesuāls lēmums, ir apstrīdams un pārsūdzams.

Šajā spriedumā Senāts arī atkārtojis jau minētajā spriedumā lietā Nr. SKA–84 ietvertās atziņas, kā arī uzsvēris, ka jebkuri personu lūgumi izskatīt lietu pēc būtības, kas iesniegti pēc administratīvā akta kļūšanas par neapstrīdamu, nevar tikt pielīdzināti lūgumiem uzsākt administratīvo procesu no jauna. Iestādei, izvērtējot iesniegumu, jānovērtē tā juridiskā daba. Ja iesniegumu nevar uzskatīt par lūgumu sākt procesu no jau­na, bet ja tas pēc būtības ir novēloti iesniegts apstrīdēšanas iesniegums bez lūguma atjaunot nokavēto procesuālo termiņu, iestāde, nepiemē­rojot Administratīvā procesa likuma 87. pantu, var atbildēt uz personas iesniegumu, norādot, ka sākotnējais administratīvais akts ir stājies spēkā (līdz ar to kļuvis neapstrīdams). Tādējādi iestāde, atbildot uz iesniegumu, tikai atkārto iepriekš pieņemtā administratīvā akta saturu. Šāda atbilde nav ne materiāltiesisks, ne procesuāli tiesisks lēmums, bet ir tikai pirmā administratīvā akta atkārtojums bez patstāvīgām tiesiskajām sekām. Senāta ieskatā, šis tā sauktais vienkāršais atkārtojošais lēmums nav apstrīdams (pārsūdzams).

Publiski tiesisko attiecību konstatēšana un administratīvā akta nosacījumi

[9] Par interesantiem nolēmumiem jāatzīmē krājumā iekļautais 2007. gada 15. marta spriedums lietā Nr. SKA–172 (nodaļā "Nolēmumi lietās par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmumiem vai faktisko rīcību") un 2007. gada 27. decembra spriedums lietā Nr. SKA–253 (nodaļā "Nolēmumi lietās par citu iestāžu lēmumiem vai faktisko rīcību"). Lietā Nr. SKA–172 pieņemtajā spriedumā pirmo reizi pēc būtības izskatīts Administratīvā procesa likuma 184. panta 3. punktā paredzētais pieteikuma priekšmets – publiski tiesisko attiecību konstatēšana, savukārt spriedums lietā Nr. SKA–253 ir pirmais spriedums, kurā Senāts izvērsti apskatījis administratīvā akta nosacījumu institūtu.

[9.1] Administratīvā procesa likuma 184. pantā ietverto tiesību normu, kas paredz iespēju vērsties tiesā ar prasījumu konstatēt publiski tiesiskas attiecības, Senāts līdz šim bija izvērsti analizējis tikai jautājumā par pieteikuma pakļautību izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā 2005. gada 12. aprīļa lēmumā lietā Nr. SKA–152 un 2006. gada 14. novembra lēmumā lietā Nr. SKA–588. Tajos Senāts bija norādījis uz priekšnoteikumiem, kuri personai ļautu vērsties tiesā ar pieteikumu par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu, tomēr konkrētajos gadījumos tika atzīts, ka iesniegtie pieteikumi tiem neatbilst. Tāpēc spriedums lietā Nr. SKA–172 ir pirmais spriedums lietā, kurā prasījums par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu līdz Senātam nonācis ar spriedumu, proti, izskatīts pēc būtības. Interesanti ir tas, ka zemākās instances tiesas šo lietu nebija skatījušas kā pieteikumu par publisko attiecību konstatēšanu un ka tikai Senāts, vērtējot apgabaltiesas spriedumu, identificējis, ka apgabaltiesa faktiski ir izlēmusi jautājumu par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu.

Šajā lietā bija pārsūdzēts Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmums par atteikšanos piešķirt pensiju ar atvieglotiem noteikumiem par darbu kaitīgos un smagos darba apstākļos un lūgta labvēlīga administratīvā akta izdošana. Viens no obligātajiem priekšnoteikumiem personas tiesībām uz vecuma pensijas saņemšanu ar atvieglotiem noteikumiem par darbu kaitīgos un smagos darba apstākļos ir personas nodarbinātība attiecīgas kategorijas darbos. Tiesību normas paredz, ka iestāde šo priekšnoteikumu konstatē, pama­tojoties uz noteiktiem dokumentiem. Tā kā konkrētajā gadīju­mā nebija tādu dokumentu, kas apliecinātu personas nodarbinātību attiecīgajos darbos, iestāde pensijas piešķiršanu uz atvieglotiem noteikumiem bija atteikusi. Tiesa savukārt, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar liecinieku liecību palīdzību bija atzinusi, ka ir konstatējama nepieciešamā personas nodarbinātība.

Senāts atzina, ka apgabaltiesa tādējādi pēc būtības izlēmusi jautājumu par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu. Senāts norādīja, ka tad, ja personas nodarbinātību šādos darbos nevar apliecināt ar dokumentiem, var pieļaut nodarbinātības fakta konstatēšanu tiesā, izmantojot citus pierādīšanas līdzekļus – tas šajā lietā arī tika izdarīts.

Līdz ar to Administratīvo lietu departaments norādīja, ka publiski tiesisko attiecību konstatēšanas pieteikums ir pieļaujams ne tikai tad, kad ir jākonstatē noteiktu publiski tiesisku attiecību esība kopumā vai esība ar citu saturu, nekā uzskata kāds no administratīvā procesa dalībniekiem. Izņēmuma kārtā var tikt konstatēta arī kāda tiesisko attiecību elementa esība, piemēram, no tiesiskajām attiecībām izrietoša noteikta tiesība vai pienākums, ja starp administratīvā procesa dalībniekiem par to ir strīds. Būtībā konstatēšanas pieteikums administratīvajā procesā ir radniecīgs pieteikumam par juridiska fakta konstatēšanu civilprocesā. Tā kā pensionēšanās tiesiskās attiecības ir publiski tiesiskas, prasījumā par publiski tiesisko attiecību konstatēšanu ir pieļaujama priekšnoteikumu konstatēšana par tiesībām uz attiecīgu pensiju. Papildus tam, ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu un procesuālās ekonomijas principu, Senāts uzsvēra, ka var būt gadījumi, kad vienā pieteikumā var atļaut apvienot prasījumu par konkrē­ta publisko attiecību elementa (piemēram, priekšnoteikuma esības) konstatēšanu un tāda labvēlīga administratīvā akta izdošanu, kura izdošana ir atkarīga no šī konstatējuma, kā tas bija noticis konkrētajā lietā.

[9.2] Spriedums lietā Nr. SKA–253 savukārt uzskatāms par pirmo nolēmumu, kurā Senāts izvērsti analizējis administratīvā akta nosacījumus. Šajā lietā tiesā bija pārsūdzēts iestādes izsniegts rēķins par administratīvā akta izdošanu. Zemākas instances tiesas šādu rēķinu bija vērtējušas kā iestādes faktisko rīcību. Senāts savukārt norādīja, ka gadījumā, ja likumdevējs par konstatējošā administratīvā akta izdošanu noteicis iestādei tiesības prasīt samaksu, šāda maksas prasīšana (rēķins par pakalpoja apmaksu) nav uzskatāma par iestādes faktisko rīcību, jo tā rada nevis faktiskas, bet gan tiesiskas sekas – uzliek perso­nai pienākumu izdarīt noteiktu maksājumu. Vienlaikus Senāts uzskatīja, ka šāds rēķins nav uzskatāms par patstāvīgu administratīvo aktu, jo tas ir vērsts uz pakalpojuma – attiecīgā konstatējošā administratīvā akta izdošana – samaksu.

Līdz ar to Senāts šādu rēķinu atzina par attiecīgā administratīvā akta nosacījumu. Senāts skaidroja, ka, izdodot personai labvēlīgu administra­tīvo aktu, iestāde atbilstoši tiesību normu noteikumiem administratīvajā aktā var iekļaut ierobežojošus nosacījumus – termiņus, priekšnotei­kumus, uzdevumus un atrunas. Ja iestāde par administratīvā akta nosacījumu noteikusi akta adresātam kādu pienākumu, šis nosacījums jāatzīst par priekšnoteikumu tad, ja konkrētais administratīvais akts nestājas spēkā, pirms attiecīgais pienākums ir izpildīts. Savukārt, ja attiecīgā pienākuma izpilde neietekmē akta spēkā stāšanos, šāds pienākums jāvērtē par administratīvā akta nosacījumu – uzdevumu. Šim nosacījumam – uzdevumam – ir patstāvīgs raksturs, jo tas neietekmē paša administratīvā akta spēkā stāšanos. Līdz ar to uzdevumu var objektīvi nodalīt no administratīvā akta pamatregulējuma, un šī iemesla dēļ pieļaujama šāda nosacījuma kontrole administratīvā procesa kārtībā atsevišķi no paša administratīvā akta. Proti, apstrīdot vai pārsūdzot administratīvā akta nosacījumu – uzdevumu, prasījums ir administratīvā akta kontrole daļā, ar kuru noteikts nosacījums. Tā kā konkrētajā gadījumā maksa par administratīvā akta izdošanu netika prasīta pirms akta izdošanas, Senāts to atzina par uzdevumu.

[10] Bez jau analizētajām novatoriskajām Senāta atziņām, kuras var attiecināt uz visu kategoriju administratīvajām lietām kopumā, krājums satur daudzus nolēmumus, kuros attīstītas jau iepriekšējos gados izvirzītas atziņas – un, kā jau minēts anotācijas ievaddaļā, īpaši tas attie­cas uz nolēmumiem, kuros analizēti administratīvā procesa pamatjē­dzieni, kā arī uz nolēmumiem tā sauktajās nodokļu lietās. Krājumā ievietoti arī vairāki nolēmumi, kas satur jaunas atziņas dažādu materiālo tiesību normu piemērošanā un kas tāpēc ir interesanti konkrēto kategoriju administratīvo lietu kontekstā.