ŽURNĀLS Intervija

– Par pamudinājumu mūsu sarunai tieši šajā laikā ir bijusi administratīvo tiesu piecu gadu jubileja. Kā tieši uz tiesu sistēmu kopumā ir atsaukusies administratīvo tiesu izveidošana?

– No šodienas skatu punkta raugoties, iecere dibināt administratīvās tiesas atsevišķi, nevis palielināt tiesnešu amata vietas vispārējās jurisdikcijas tiesās, ir ļoti veiksmīga. Administratīvās tiesas tika veidotas kā jaunas tiesas, kurām jau pašā sākumā tika izvirzītas augstas prasības. Pirmo reizi tiesnešu amata kandidātu atlasei tika izveidota nopietna atlases sistēma, kas ietvēra gan psiholoģisko testu, gan zināšanu pārbaudi. Ar administratīvo tiesu izveidi tiesu sistēma ieguva augsti kvalificētus profesionāļus.

– Arī šobrīd tiesu sistēmā ir jauns pavērsiens, jo darbu sākuši administratīvo tiesu nami reģionos. Ko tas mainīs?

– Pieteicējam administratīvā tiesa kļūs pieejamāka. Ar to es domāju gan attālumu, gan laiku, kas jāgaida uz konkrētās lietas izskatīšanu. Taču jārēķinās arī ar to, ka, tā kā tiesa attāluma ziņā būs tuvāk privātpersonai, tas varētu arī veicināt zināmu pieteikumu skaita pieaugumu. Attiecībā tieši uz Senātu pieteikumu pieaugums gan nebūtu tik pozitīvi vērtējams fakts, jo tiesnešu skaits Senātā nav palielināts. Jau pašlaik senatoru skaits neatbilst ienākošo lietu apjomam. Salīdzinājumam: piemēram, 2004. gadā departamentā strādāja pieci senatori un tika saņemta 331 lieta, bet 2008. gadā departamentā strādāja septiņi senatori un kopumā saņemtas 838 lietas. Statistika liecina, ka sākotnēji ik gadu bija tendence palielināties ienākošo lietu skaitam, taču vislielākais pieaugums ir vērojams tieši pēdējos gados.

Aizvadītajā gadā vidēji mēnesī viens senators izskatīja desmit lietas. Kasācijas instancei tas ir ļoti daudz. Rajona tiesas tiesnesis mēnesī izskata vidēji divpadsmit lietu, taču Senātā salīdzinoši šim apjomam jābūt ievērojami mazākam, jo šī ir kasācijas instance, kurai jānodrošina vienveidīga tiesību normu interpretācija.

Taču tiesām tāpat tiek veltīti pārmetumi par ilgajiem lietu izskatīšanas termiņiem, un tiesas par to jūtas vainīgas, lai gan tā nav jābūt. Par to ir atbildīgi tie, kas nodarbojas ar tiesu politikas veidošanu, organizatoriskajiem jautājumiem un finansējuma piešķiršanu. Tāpēc ceru, ka politikas veidotāji neapstāsies pie tiesu namu izveides reģionos un līdzšinējiem normatīvo aktu grozījumiem, bet meklēs vēl citus risinājumus tiesvedības efektivizēšanai. Tomēr cerēt uz ļoti īsiem lietu izskatīšanas termiņiem, piemēram, dažiem mēnešiem visās trīs instancēs, gan nebūtu saprātīgi, jo lietas un iepriekšējās prakses izpēte, kvalitatīva nolēmuma sagatavošana prasa noteiktu laiku.

Kas veido judikatūru

– Kā vērtējat pieņēmumu, ka nereti, lai novilcinātu laiku un sekas, kas izriet no attiecīgā pārsūdzētā dokumenta vai rīcības, tiesāšanās faktiski norit tiesāšanās pēc? Arī tas tiesām rada lieku slodzi.

– Šajā kontekstā varētu runāt par procesa dalībnieku iedalījumu trijās kategorijās. Ir procesa dalībnieki, kuri ir ieinteresēti lietas un no tās izrietošo seku attālināšanā. Tāpēc, neskatoties uz pamatotu zemākas instances tiesas nolēmumu, tiesājas līdz kasācijas instancei. Vēl ir pieteicēji, kuriem tiesāšanās kļuvusi par dzīvesveidu. Diemžēl šī pieteicēju kategorija tiesās iesniedz vērā ņemamu skaitu pieteikumu, kas ir acīmredzami nepamatoti. Jācer, ka šādu lietu skaits mazināsies, jo ar 1. janvāri stājušies spēkā grozījumi Administratīvā procesa likumā, kas ļaus tiesām, konstatējot zināmus kritērijus, neskatīt acīmredzami nepamatotus pieteikumus.

Trešajai kategorijai būtu pieskaitāmas iestādes, kuras par spīti acīmredzamam kasācijas pamata trūkumam tomēr izvēlas tiesāties līdz pēdējai instancei. Lai gan zemākas instances tiesas nolēmums atbilst Senāta praksei un ir tik labi un saprotami argumentēts, ka iestādei būtu jāsaprot: tai nav taisnība, taču – nekā. Iespējams, tās ir bailes no atbildības vai arī pastāv uzskats: ja nebūs aiziets līdz pat Senātam, kāds vēlāk pārmetīs, ka spriedums nav pārsūdzēts.

Tas ir zināms, ka Senāts pieturas pie savas iepriekšējās prakses. Tādēļ iestādēm ir visas iespējas izpētīt šo praksi, jau laikus zināt un paredzēt, kādu ceļu apgabaltiesa vai Senāts, visdrīzāk, ies, un tad arī saprātīgi secināt, vai ir pamats un jēga pārsūdzībai.

– Vienā no gadskārtējām tiesnešu konferencēm izskanēja pamudinājums judikatūru meklēt ne tikai kasācijas instances, bet arī zemāka līmeņa tiesu nolēmumos. Tas faktiski sasaucas ar ideju, vai vienmēr patiesi ir jāiztiesājas līdz pat pēdējai instancei, lai iegūtu pārliecību par lietas iznākuma taisnīgumu (protams, zaudētājiem jebkurā gadījumā reti kad šķiet, ka rezultāts ir taisnīgs)? Proti, dažkārt rodas sajūta, ka pirmās divas instances kalpo tikai par līdzekli, kā nokļūt līdz tai "īstajai" tiesai, kasācijas instancei.

– Šis jautājums skatāms no diviem aspektiem. No vienas puses, judikatūru galvenokārt veido Senāts, jo Senāta uzdevums ir nodrošināt vienveidīgu tiesību normu interpretāciju. No otras puses, ja rajona vai apgabaltiesas nolēmums ir pamatots, izmantojot plašu argumentāciju, neredzu iemeslu, kāpēc lai neuzticētos arī zemākas instances tiesas spriedumam, atsakoties no tālākas tiesvedības.

Zināmā mērā uzticēšanos zemāko instanču tiesu spriedumiem veicina Administratīvā procesa likuma normas, kas stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī. Tās ļauj augstākas instances tiesai pievienoties zemākas instances tiesas argumentācijai, to neatkārtojot. Šeit ir arī vēl viens aspekts. Manuprāt, tiesnesim ir svarīgi, ka augstākas instances tiesa nevis pārraksta tos pašus argumentus kā savus, bet gan tā arī atzīst: tiesa ir pareizi spriedusi un mēs tam pievienojamies.

Atziņas var mainīties līdzi laikam

– Vai tajās lietās, kas līdz Senātam nonāk, ir jaušama šī atgriezeniskā saite – Senāta iepriekš paustās atziņas, judikatūra?

– Noteikti! Gan pieteicēji, gan iestādes nereti savos dokumentos atsaucas uz konkrētu Senāta praksi un nolēmumos izteiktajām atziņām. Taču ir arī iestādes, kuras, neskatoties uz to, ka Senāts jau vairākkārt ir skatījis līdzīgu jautājumu, joprojām nāk uz tiesu ar tiem pašiem argumentiem, kas jau ir vērtēti un atzīti par nepamatotiem. Apsveicami ir tas, ja iestāde līdzīgā lietā nāk ar jauniem argumentiem, tā dodot iespēju Senātam vēlreiz pārliecināties, vai iepriekš izteiktās atziņas ir pareizas.

– Vai paši arī mēdzat pārskatīt un pārvērtēt savu praksi, jo laiks, vide un apstākļi ir mainīgi un, iespējams, tas var atstāt zināmu ietekmi arī uz kādu tiesību normu interpretāciju?

– Tā jau nav, ka Senāts nolēmumus vienmēr pieņem vienbalsīgi. Var būt dažādi viedokļi, bet, tā kā lēmumu pieņem balsojot, virsroku iegūst tas uzskats, par kuru nobalsojis vairākums. Taču parasti arī citādi domājošo kolēģu viedoklim un argumentiem tiek pievērsta uzmanība, un katrs no senatoriem rūpīgi izvērtē šos citus argumentus, lai vēlreiz pārliecinātos, kuram, viņa ieskatā, ir taisnība.

Dažkārt arī procesa dalībnieks izvirza argumentu, kāds iepriekš līdzīgā lietā nav apsvērts. Arī tad tiek vērtēts, vai Senāta prakse bijusi pareiza. Nav bieži, bet, nenoliedzami, tādi gadījumi ir, ka Senāts atkāpjas no savas iepriekšējās prakses. Jebkura tiesa – arī Eiropas Kopienu tiesa vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa – dažkārt nonāk pie atziņas, ka jāmaina prakse, tādēļ tas nav nekas neparasts.

Taču galvenais, mainot praksi, un ļoti strikti to cenšamies ievērot, ir argumentācija, kādēļ tiesa mainījusi savu viedokli un izlēmusi citādi. Līdz ar to, ja kādam juristam, nākot uz tiesu, padomā ir jauni argumenti jautājumos, par kuriem jau ir izveidojusies prakse, nav bezcerīgi stāties pretim Senāta līdzšinējai praksei.

Sistēmas progress, nevis draudzība

– Cik pamatota, jūsuprāt, ir kritika, ka diemžēl administratīvās tiesas – visās instancēs – ir kļuvušas pārāk draudzīgas valsts pārvaldei?

– Patiesi, dažkārt administratīvajām tiesām izskan arī publiski pārmetumi, ka esam Valsts ieņēmumu dienesta vai Valsts policijas filiāle un tamlīdzīgi; daļa iedzīvotāju esot vīlušies administratīvajās tiesās, jo tās vairumā gadījumu nostājas iestādes pusē.

Manuprāt, būtu ļoti īpatnēja situācija, ja valsts vai pašvaldību iestādes mērķtiecīgi pieņemtu prettiesiskus lēmumus attiecībā uz privātpersonām. Valsts pārvaldei taču jāstrādā tiesiski. Tam ir jābūt izņēmumam, ka valsts pārvalde cilvēkam ir nodarījusi netaisnību. Diemžēl cilvēki dažkārt vienkārši uzstāj uz savu taisnību un pat nemēģina ieklausīties iestādes argumentos. Tad atnāk uz tiesu ar pieņēmumu, ka šajā it kā cīņā starp iedzīvotāju un iestādi tiesai automātiski jānostājas iedzīvotāja pusē. Taču tiesai ir jāvērtē juridiskie argumenti, un, ja tā redz, ka iestāde ir rīkojusies tiesiski, tiesai attiecīgi jālemj, neraugoties uz otra dalībnieka sarūgtinājumu un aizvainojumu.

Tas, ka iestāžu lēmumi mazāk tiek atcelti, ir loģiskas sekas tam, ka ir izveidotas un darbojas administratīvās tiesas. Acīmredzot iestādes ir mācījušās no tiesas paustajām atziņām. Tas ir galvenais ieguvums un administratīvo tiesu devums tiesiskuma stiprināšanā valstī.

Ja, piemēram, palūkojamies uz administratīvajiem aktiem, kādi tie tika sastādīti 2004. gadā, situācija nav salīdzināma ar šodienas praksi. Pirms 2004. gada 1. februāra privātpersonas salīdzinoši maz pārsūdzēja iestāžu lēmumus, tāpēc reti kura iestāde pievērsa pienācīgu uzmanību lēmuma formai un saturam. Šodien iestādes apzinās, ka tās lēmuma tiesiskums pavisam reāli var tikt pārbaudīts tiesā, tāpēc cenšas sagatavot lēmumus pēc iespējas kvalitatīvāk. Tas ir dabisks process un progress, pēc kura tiecāmies, ieviešot attiecīgo normatīvo regulējumu un izveidojot administratīvās tiesas. Līdz ar to, manā skatījumā, šī pieaugošā statistika par iestādēm pozitīvo nolēmumu pieaugumu arī ir jāvērtē pozitīvi, jo tas apliecina, ka līdzšinējais administratīvo tiesu darbs nav bijis veltīgs.

– Senātam ir kompetence atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja šajā lietu kategorijā jau ir izveidojusies judikatūra. Senāta prakse un atziņas vairāk vai mazāk ir nostiprinājušās daudzās lietu kategorijās, – kā lemjat, kuros gadījumos atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību?

– Senātam ir divas iespējas atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību: pirmkārt, ja kasācijas sūdzība nav pieļaujama, neatbilst likumā izvirzītajiem kritērijiem, otrkārt, ja attiecīgajā jautājumā ir izveidojusies judikatūra un apgabaltiesas spriedums tai atbilst, un nerodas šaubas par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu.

Jāatzīst gan, ka ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem Senāts vēl neko nav teicis. Aizvadītā gada beigās, skatoties, kādās lietās ir ierosināta kasācijas tiesvedība, konstatēju: kolēģi bieži vien ir norādījuši, ka nav šaubu par apgabaltiesas nolēmuma tiesiskumu, bet šajā jautājumā nav judikatūras. Otrs aspekts – tradicionālās lietās, piemēram, administratīvo pārkāpumu lietās, parasti ir diezgan līdzīgi argumenti, kurus Senāts jau ir vērtējis. Ja pārkāpējs neatklāj kādu citu jaunu aspektu, nav pamata rosināt tiesvedību.

Kopš Senātam ir iespēja atteikt rosināt kasācijas tiesvedību arī tādēļ, ka lietai nav nozīmes judikatūrā un nav šaubu par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu, ir pieaudzis atteikumu skaits ierosināt kasācijas tiesvedību. Piemēram, 2005. gadā atteikumi ierosināt kasācijas tiesvedību bija tikai divās lietās no 357 ienākušajām, 2006. gadā – 27% lietu, 2007. gadā – 35% , bet pērn – 44%.

– Administratīvo tiesu nolēmumi publiski ir pieejami gan interneta vietnēs, gan tiek izdoti Senāta nolēmumu krājumos. Kā izšķirt, kurš no visiem publiskajā telpā pieejamiem nolēmumiem ir attiecināms uz judikatūru?

– Ja vien tā nav tiesas.lv datubāze, kurā tiek publicēti visi spriedumi (bet ne lēmumi), tad pārējie – gan nolēmumu krājumos, gan Augstākās tiesas mājaslapā un arī "Jurista Vārdā" publicētie – parasti tiek īpaši atlasīti un uzskatīti par piederīgiem judikatūrai. Tas pats jāsaka arī par apkopotajām Senāta atziņām, kas, pateicoties mūsu senatora Jāņa Neimaņa iniciatīvai, jaunā pasniegšanas veidā tagad tiek publicētas "Jurista Vārdā". Uz nosauktajiem avotiem droši var paļauties.

– Agrāk visas lietas bija iespējams skatīt trijās instancēs, tagad noteiktās lietu kategorijās vairs ne. Piemēram, līdztekus jau esošajām Saeimā, strādājot pie grozījumiem Informācijas atklātības likumā, apgrozībā ir priekšlikums turpmāk arī lietas par iestādes atteikšanos sniegt informāciju skatīt tikai divās instancēs. Ja Senāts pierādījumus nevērtē, tad šādos gadījumos pierādījumi tiek vērtēti tikai vienreiz. Vai to var uzskatīt par šķērsli, kas tomēr liedz pilnībā izmantot Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu?

– Tas nav šķērslis, kas liedz izmantot Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Taču, nenoliedzami, tas ir ļoti diskutabls jautājums. Starptautiskie dokumenti neparedz, ka valstij ir jāgarantē lietas izskatīšana tiesā trijās instancēs. Latvija pati, izveidojot administratīvās tiesas, bija to uzņēmusies un deklarēja, ka visas administratīvās lietas tiek skatītas trijās instancēs. Tātad tā bija pašas Latvijas politiskā izvēle. Arī tagad, pasakot, ka atsevišķās lietu kategorijās tiek mazināts instanču skaits, tā ir politiska izvēle. Tomēr, iespējams, tas ir jautājums par to, vai Latvija ar saviem resursiem var atļauties jebkurā lietā trīs instances?

Jā, piekrītu tiem juristiem, kuri norāda: ir gadījumi, kad Senāts izlemj citādi, nekā lēmušas zemākas instances tiesas. Tomēr jāatzīst, ka arī trīs instances līdz nullei neizslēdz kļūdu. Taču, ja kādam ir bažas par to, ka, skatot lietu divās instancēs, piemēram, rajona tiesā un Senātā, daudz kas ir likts uz vienas kārts, proti, lietu pēc būtības skata tikai vienreiz, jo kasācijā nevērtē pierādījumus, gribu uzsvērt, ka tā nebūt nav. Lai gan kasācijas tiesvedībā pierādījumus nevērtē, Senāts var atcelt spriedumu, ja atzīst, ka pierādījumi nav vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudīti. Tādēļ bažas par to, ka tikai viena tiesa izskata lietu pēc būtības, manuprāt, nav īpaši pamatotas.

Mērķtiecīga kadru politika

– Tieši Senāta Administratīvo lietu departamentu mēdz minēt kā labu paraugu attiecībā uz tiesas nolēmumu korekto un loģisko noformējumu, argumentācijas izklāstu. Kādi faktori nosaka šo labo praksi?

– Laikam jau sākotnējais uzstādījums. Viens no biežākajiem pārmetumiem tiesām kopumā ir tas, ka spriedumi nav argumentēti vispār vai arī nav saprotami argumentēti. Tādēļ jau sākotnēji, kad administratīvās tiesas veidojās un notika tiesnešu apmācības, liela uzmanība tika pievērsta jautājumiem par nolēmumu sastādīšanu. Lai nolēmums būtu uztverams, tam jābūt strukturētam, uzrakstītam labā valodā, saprotami argumentētam. Ikvienam nolēmuma lasītājam ir jāsaprot, kāpēc tiesa ir nonākusi līdz konkrētajam lēmumam.

Likums jau noteic, ka tiesas spriedumam jābūt pamatotam. Tādēļ cenšamies, lai nolēmumos būtu izvērtēti visi lietā būtiskie argumenti.

– Runājot par kadru un, konkrēti, senatoru atlasi departamentā, jāpiemin dzirdētais, ka daži ļoti strauji ir nokļuvuši senatora amatā, turklāt salīdzinoši gados jauni.

– Pirmkārt, pamatoti vai nē konkrētais senators ir nonācis šajā amatā – tas jāvērtē pēc viņa spriedumiem, un man, tos skatoties, nav šaubu ne par viena kolēģa atrašanos šeit.

Otrkārt, ja mēs nebūtu jauna valsts un administratīvās tiesas – salīdzinoši jauns institūts, iespējams, es arī sacītu: lai nokļūtu Senātā, visupirms būtu jāiegūst liela pieredze. Bet šī formula neder šai situācijai! Administratīvā procesa likums sācis darboties tikai 2004. gadā un daudzi speciālisti, kas ar to strādā, ir tieši jaunā paaudze, un tur neko nevar un nevajag darīt. Protams, pieredze nav mazsvarīga, taču, ja tiesnesis ir zinīgs, tad nevajadzētu lūkoties tikai uz vecumu un to, ka viņam vēl nav sirma galva.

– Labas atsauksmes izskan arī par senatoru palīgiem, – tā ir departamenta mērķtiecīga kadru politika vai nejauša sakritība?

– Tā noteikti ir mērķtiecīga kadru politika. Mums ir augstas prasības palīgu amata kandidātiem, un mūsu palīgi ir augsti kvalificēti juristi.

Manuprāt, valstiskā līmenī būtu vairāk jādomā par šī institūta nostiprināšanu. Uz palīgu jāskatās kā uz tiesnesi, kuram tikai nav vēl paraksta tiesību. Tādējādi palīgs jāuzlūko kā potenciāls tiesnesis, un mums šiem cilvēkiem ir jāpalīdz veidot karjeru, jo tas nākotnē atmaksātos tiesnešu atlasē.

Tāpat būtu jānostiprina arī tiesas tehniskais personāls, kuram ir nepieciešams adekvāts zināšanu un prasmju līmenis, lai kvalitatīvi strādātu tiesā. Tiesneši ir noslogoti ar ļoti daudzām tehniskām lietām, kuras varētu veikt tiesas darbinieki. Tādēļ sistēma jāveido tā, lai tehniski darbi tiesnesim nebūtu jāveic un viņš varētu vienīgi nodarboties ar galveno, proti, spriest taisnīgu tiesu.