ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ļoti aktuāla tēma un izsvērti argumenti no starptautisko tiesību viedokļa.

Manā izpratnē jautājums tomēr ir šaurāks, proti, vai grūtnieču direktīva 92/85 aizsargā arī valdes locekles grūtniecības stāvoklī. Šī direktīva piešķir aizsardzību tikai strādājošām grūtniecēm, bet nevis jebkuram valdes loceklim. Patiesībā, ja iznāk, ka direktīva 92/85 šai valdes loceklei (kura, cik sapratu no raksta, strādāja uz darba līguma pamata) piešķir aizsardzību, tad likumdevējam direktīvu vajadzēja transponēt ne tikai DL, bet arī Komerclikumā. Kamēr likumdošanas līmenī tas nav izdarīts, tiesām būtu jāveic tiesībkonformā interpretācija vai arī jāuzdod šis jautājums EKT.

Ja miauu citē (un interpretē) pareizi, tad jau sanāk ka arī pilnvarnieks (kuram pilnvaras devējs maksā) uzskatāms par darba ņēmēju?



Runājot par lietas būtību:

1) grūtnieces atlaišana principā ir iespējama arī saskaņā ar Darba likuma normām (sk. Darba likuma 109.panta pirmo daļu un 101.panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 5. un 10.punktu).

2) raksta autores citētās direktīvas jebkurā gadījumā neizslēdz Komerclikuma normu piemērošanu, ja šis valdes locekļa atsaukšanas iemesls nav saistīts ar grūtniecību. Nezinot konkrētās lietas apstākļus nevaru spriest vai no tiem var viennozīmīgi secināt diskrimināciju dēļ grūtniecības.

3) Situācijā, kad komercsabiedrības valdes locekle dodas dekrētā rodas jautājums - kas tajā laikā pildīs viņas pienākumus, ja nebūs iespējams viņu atsaukt? Komerclikumā (ne arī citos kapitālsabiedrības valdes darbību regulējošanos normatīvajos aktos) nav ne vārda runa par iespējamo valdes locekļa aizvietošanu. Komerclikumā paredzētas vienīgi valdes locekļa tiesības izdot parasto komercpilnvaru un prokūru, bet ne parastais komercpilnvarnieks ne arī prokūrists nevar tikt uzskatīti par pilntiesīgiem valdes locekļa aizstājējiem. Ja pieņemam, ka direktīvas tiešām attiecas arī uz komercsabiedrību valdes locekļiem (kaut gan, kā jau viens komentētājs minējis - arī citās Eiropas valstīs valdes locekļi netiek pielīdzināti parastam darba ņēmējam. Tādēļ neesot speciālistam diskriminācijas un darba ņēmēja statusa jautājumos, man tomēr rodas aizdomas ka tas nav tik vienkārši kā raksta autore to mālē), tad likumdevējam vajadzētu šādus gadījumus noregulēt - pretējā gadījumā valdes locekles grūtniecība var nelabvēlīgi ietekmēt sabiedrības komercdarbību.

Vispārīgi Jums ir taisnība, bet EKT savā 2007.g.spriedumā lietā Sari Kiiski (uz kuru laikam autore arī ir atsaukusies savā rakstā) 26.pkt. vēlreiz norāda jēdziena \"darba ņēmējs\" autonomo skaidrojumu jau \"grūtnieču\" direktīvas 92/85 kontekstā, vienlaicīgi sniedzot norādi uz iepriekējo judikatūru, t.sk. lietu Trojani. Spr.lietā Sari Kiiski 25.pkt.: \"Attiecībā uz darba ņēmēja jēdzienu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas nav interpretējams dažādos veidos saskaņā ar valsts tiesībām, jo tam ir piemērojamība Kopienu līmenī. Šis jēdziens ir jādefinē saskaņā ar darba attiecības raksturojošiem objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgo personu tiesības un pienākumus. Darba attiecību būtiska iezīme ir tāda, ka persona noteiktā laika posmā citas personas interesēs un šīs personas vadībā veic pakalpojumus, par kuriem tā saņem atalgojumu (skat. it īpaši 1986. gada 3. jūlija spriedumu lietā 66/85 Lawrie-Blum, Recueil, 2121. lpp., 16. un 17. punkts; 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C 176/96 Lehtonen un Castors Braine, Recueil, I 2681. lpp., 45. punkts; 2004. gada 23. marta spriedumu lietā C 138/02 Collins, Recueil, I 2703. lpp., 26. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C 456/02 Trojani, Krājums, I 7573. lpp., 15. punkts, un 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C 392/05, Krājums, I 3505. lpp., 67. punkts)\". No tā varētu secināt, ka EKT šo Trojani lietas skaidrojumu (par EKL 39.p.) atticina arī uz direktīvu 92/85. Šeit parādās viena no autonomo jēdzienu īpatnībam, proti, atsevišķos gadījumos EKT sniedz šādu skaidrojumu tikai konkrēta normatīvā akta (piem., konkrētas direktīvas vai regulas) piemērošanas vajadzībām, taču citos gadījumos autonomais skaidrojums jau aptver kaut kādu ES normatīvo aktu sistēmu (kurā ietilpst vairāki normatīvie akti).

Man liekas uz EKL 39.pantu var atsaukties tikai tad, ja darba ņemējs ir izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos. Tas ir, ja lietas apstākļi nav tādi, kuri ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (angliski - wholly internal situation). Ja lieta nav tāda (šķiet, rakstā nav teikts, ka grūtniece - valdes locekle ir izmantojusi tiesības uz brīvu pārvietošanos Kopienas teritorijā), tad nekāda jēdziena "darba ņēmējs" autonoma iztulkošana nav pieļaujama.

EKT sprieduma lietā Trojani 15.pkt.: "darba ņēmēja" jēdzienam EKL 39. panta izpratnē ir Kopienas nozīmes piemērojamība un tas nevar tikt interpretēts šauri. Par "darba ņēmēju" ir uzskatāma ikviena persona, kam ir reāla un efektīva nodarbošanās, izslēdzot nodarbošanos, kas ir tik ierobežota, ka tā ir tikai marģināla un papildu rakstura. Saskaņā ar šo judikatūru darba attiecību raksturīgā pazīme ir apstāklis, ka persona noteiktu laiku par labu citam un viņa vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem viņa saņem darba samaksu (skat. 1986. gada 3. jūlija spriedumu lietā 66/85 Lawrie-Blum, Recueil 1986, 2121. lpp., 16. un 17. punkts, un 2004. gada 23. marta spriedumu lietā C-138/02 Collins, 26. punkts). Šeit sniegts jēdziena "darba ņēmējs" autonoms skaidrojums.

kāda viela pārdomām! grūtniece nav nekāda slimniece vai garā vājā!

Pārdomas par sievieti-grūtnieci un atbildību par doto uzticību. Nez kā tas izskatītos, ka, konstatējot uzticēto uzdevumu izpildes neievērošanu vai pat pilnvarojuma pārkāpumus, kāda valdes locekle, sieviete-grūtniece, vēlāk tiesā oponētu - es jau neko, man te tāds stāvoklis bija, nespēju tajā brīdi adekvāti domāt. Manuprāt viela pārdomām, bez tendences uz diskrimināciju. Pirms skrienam otrā grāvi, vēl jādomā un jāpēta, kā tad īsti ir ar to pilnvarojumu, darba attiecībām un valdes locekļa atbildību.

Gribētu šajā diskusijā pievienot vienu nelielu niansi. Autore rakstā norādījusi, ka pirmās instances tiesa un apgabaltiesa vadījusies pēc AT veiktā tiesu prakses apkopojuma "Par likumu piemērošanu, izšķirot tiesās darba strīdus". Lieta tāda, ka šajā apkopojumā ietvertie risinājumi ir par tām lietām, kas skatītas kasācijas kārtībā laika periodā no 2003.g. sākuma līdz 2004.gada novembrim. Latvija kļuva par ES dalībvalsti 2004.g. 1.maijā. Skaidrs, ka šis apkopojums ir NOVECOJIS un tajā nemaz objektīvi toreiz nevarēja tikt ņemtas vērā ES tiesības (ja nu vienīgi par laika posmu no 2004.g. 1.maija līdz novembrim. Taču prezumēju, ka tas būtu par daudz no Senāta prasīt, lai tūlīt pēc iestāšanās ES tas sāktu tūlīt piemērot ES tiesības :)). Patiesībā, AT un arī pārējo instanču tiesām šis dokuments ir jāizmanto ļoti kritiski un es pat teiktu, ka tas ir jāpārskata. Arī pašam Senātam pienācis laiks pārvērtēt savu praksi un beidzot sākt Latvijas tiesību sistēmā de facto integrēt arī ES tiesību normas un EKT judikatūru.

Otra nianse saistīta ar tādu parādību kā tiesībkonformā interpretācija, t.i., interpretējot nac.ties.normas direktīvu gaismā, pat ja direktīva nav iesviesta pilnībā (sk. klasisko EKT spried.lietā Marleasing). Līdzās šai parādībai eksistē vēl arī direktīvu saknciju funkcija privāttiesībās, proti, ja valsts savlaicīgi nav ieviesusi direktīvu, tad privātpersona var tieši atsaukties uz direktīvu (t.s. direktīvu tiešā piemērojamība, sk. EKT spried. Van Duyn, Busseni u.c.). Tiešajai piemērojamībai tiek prasīti tris priekšnoteikumi: 1) nepietiekama vai nesavlaicīga direktīvas pārņemšana, 2) noteiktu un pietiekoši skaidri formulētu tiesību esamība direktīvā, 3) tās personas tiesību veicināšana, kura uz direktīvu atsaucas (sk. EKT spried. Kolpinghuis u.c.).

Turklāt vēl pastāv t.s. autonomie jēdzienu skaidrojumi, kurus sniedz EKT savos spriedumos un kuri ir saistoši dalībvalstu nac.ties.normu interpretācijā. Interesanta tendence pēdējos gados vērojama Francijā, kur Kasācijas tiesa noteica, ka tai ir kompetence pārskatīt zemāku inst.tiesu spriedumus un pat atcelt tos, ja spriedumā nav veikta juridisko jēdzienu autonomā interpretācija tā, kā to darījusi EKT (sk. Fr.Kasāc.tiesas 2002.g. 8.janv.spried.). Varbūt arī Latvijā vajadzētu par to padomāt.

Starpcitu, arī DL esošais jēdziens "darba samaksa" nu jau ir interpretējams ES tiesību gaismā (no 01.05.2004.) un ne vairs tā, kā tas darīts minētajā tiesu prakses apkopojumā.

Laikam būšu neprecīzi izteicies - biju domājis, ka šajā konkrētajā civillietā (kas arī ir autores sāpe dēļ kuras tapis šis raksts) tiesai nav tiesību piemērot direktīvas attiecībā uz atbildētāju. Un manuprāt patreizējās tiesību normas grūti būtu iztulkot par labu autores direktīvu interpretācijai.

Autore ieskicē interesantu problēmu. Dažas piezīmes no Eiropas tiesību viedokļa, ko rosina gan raksts, gan komentāri:



1) Autore apgalvo, ka tās uzskaitītie Eiropas tiesibu akti (direktīva 76/207 un direktīva 92/85) attiecas uz valdes loceklēm. Tas ir šo aktu interpretācijas jautājums, kas turklāt risināms tikai no Kopienu tiesību viedokļa, neatkarīgi no tā, kāds statuss valdes loceklēm ir Latvijas tiesībās. Ja atbilde nav pilnīgi skaidra un interpretācija rada grūtības- Senātam, piemērojot EKL 234. panta 3. daļu, jāvēršas EKT ar prejudiciālu jautājumu.



2) Ja, atbildot uz 1. jautājumu, konstatēts, ka direktīvas (vai viena no tām) attiecas uz valdes loceklēm, tad principā tiesību normas, ar kurām direktīvas transponētas LV tiesībās, ja vien tas iespējams, jāinterpretē saskaņā ar šīm direktīvām.



Problēma rodas tad, ja LV likumus nav iespējams interpretēt saskaņā ar direktivām. Protams, oponējot K.K., uz tādām direktīvas normām, kas ir pietiekoši skaidras un beznosacījumu(proti, ar tiešu iedarbību-effet direct, direct effect) var atsaukties, bet- tikai pret valsti, ne pret privātpersonu.

Nav saprotams kādēļ autore pārmetumus par direktīvas neievērošanu adresē tiesu varai, nevis likumdevējam - jebkuram ES tiesības apgūstošam studentam tak būtu jāzin, ka direktīvas nosaka likumdošanas mērķus, un dalībvalstīm tās jāiestrādā nacionālajā likumdošanā t.i. direktīvas piemērojamas netieši caur nacionālajiem tiesību aktiem.



Vēl rodas aizdomas, ka autore neprecīzi atreferē konkrētās lietas apstākļus rakstot, ka prasītāja ar vienīgā AS dalībnieka lēmumu iecelta par valdes locekli - saskaņā ar Komerclikuma normām dalībnieki valdi ieceļ SIA un AS to ir tiesības darīt tikai AS dalībnieku (akcionāru) ieceltai padome.

Mani bažīgu dara formulējums - uzticības zaudēšana. Ir jāsaprot, ka tas ir plaši interpretējams jēdziens. Ir jābūt kādiem pierādāmiem pārkāpumiem nevis vienkārši - bija labs darbinieks, bet sagribējās iekārtot amatā savu radinieku, tādēļ esošais zaudēja uzticību!

Uzdodiet sev jautājumu, kāds ir darba tiesību mērķis un kāds ir komerctiesību mērķis? Tirgus ekonomikā komersanta (sabiedrības) valdes locekļi nav darbinieki un tos neaizsargā darba tiesības, citādi komersants kļūtu maksātnespējīgs. Savas tiesības valdes locekļi parasti aizsargā, slēdzot ar komersantu civiltiesisku līgumu. Valdes locekļiem ir nepieciešama uzticība no tām personām, kas tos ievēl. Ja uzticības nav, valdes locekli bez jebkādiem paskaidrojumiem var atcelt no amata. Citādi nevar funkcionēt tirgus ekonomika, kurā komersantam pieder privātīpašums un kurā komersants uzņemas zināmu risku. Par vienu un to pašu priekšmetu nevar noslēgt gan pilnvarojuma līgumu, gan darba līgumu! Ar valdes locekļiem noslēgtā darba līguma noteikumi, kas ir pretrunā Komerclikumam,nav spēkā.

Piekrītu autorei - ES tiesībās grūtnieceei ir ipašs statuss. Kāpēc, lai tāds nebūtu pie mums. Stāsts ir jau par to, ka, izmantojot nevienozīmīgi tulkojamus normatīvos aktus, no darba var izmest sievieti gaidībās, tikai tāpēc, ka viņa gaida bērniņu.

Papētīju citu valstu tiesības (ko diemžēl nav darījusi raksta autore). Valdes locekļu statuss nav tipisks darbinieka statuss, tāpēc prātīgāk valdes locekļiem ir izvēlēties cita veida civiltiesisku līgumu. Taču, ja ir noslēgts darba līgums, tas darbojas pilnīgi pastāvīgi un sabiedrību tiesības uz to neattiecas un nevar attiekties. Šajā darba līgumā noteikti ir paredzēts tā darbības termiņš, kas ir jāievēro. Ja dalībnieki atsauc šo valdes locekli, tas obligāti neizbeidz darba līgumu! Darba līgumu var izbeigt tikai atbilstoši darba tiesībām. Tātad var izveidoties situācija, kad šī persona nevar pildīt valdes locekļa pinvaras, jo ir atsaukta, bet turpina saņemt algu, jo pastāv darba līgums.

Nav saprotams, pieņēmums, ka valdes loceklis nav darbinieks, un tādējādi viņu neaizsargā darba tiesības! Kas tad ir ar valdes locekļiem, kuriem ir darba līgums?

Ja pareizi saprotu, tad atlaišanas iemeslu atbildētājs nav spējis formulēt precīzi un pārkāpumi nav tikuši konstatēti.

Kapēc valdes loceklis nav darbinieks pēc būtības? Viņš tāpat strādā un saņem algu. Kapēc, lai uz viņu neattiektos kaut minimālas garantijas, ka neizmetīs no darba nepamatoti.