2010. gada 18. janvārī
Šajā Konstitucionālo tiesību komisijas (turpmāk tekstā – Komisija)1 viedoklī (turpmāk tekstā – Viedoklis) analizēts jautājums par nepieciešamību Saeimai lemt par apstiprinājumu līdzšinējai Ministru kabineta darbībai apjomīga starptautiska finanšu aizņēmuma darījuma noslēgšanā, Latvijas Republikas vārdā uzņemoties kredītsaistības, kas būtiski un ilgstoši ietekmē Latvijas ekonomiku. Viedoklī analizēta Satversmes tiesas spriedumos attīstītās "būtiskuma teorijas" un parlamentāras demokrātijas principa piemērošana un no šīs teorijas izrietošās konsekvences.
Viedoklī tiek noskaidrota parlamenta gribas veidošanās un izpausmes formas, ieteicamās parlamenta gribas izpauduma expressis verbis apstiprinājuma formas, no "būtiskuma teorijas" viedokļa vērtēta Saeimas lēmuma pieņemšanai noteiktā procedūra, kā arī mēģināts atrast piemērotu risinājumu, kas nodrošinātu līdzsvarotu un Satversmes tiesas spriedumam atbilstošu faktisko un tiesisko apstākļu kopumu, norādīts arī uz nepieciešamību nākotnē ar Saeimas vispārēju likuma regulējumu noteikt, kādos gadījumos Ministru kabinets ar formālu Saeimas likumu vai lēmumu tiek pilnvarots ņemt tāda apjoma aizņēmumu, kas būtiski un ilgstoši ietekmē Latvijas ekonomiku.
I. Ievads
1. Savā 2009. gada 29. decembra vēstulē Ministru prezidents lūdza Valsts prezidentu aicināt Konstitucionālo tiesību komisiju sniegt viedokli par Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 punktā Nr. 30.1. noteikto.
2. Konstitucionālo tiesību komisija, atsaucoties uz šo lūgumu, ir analizējusi šo jautājumu no Satversmes viedokļa. Viedoklī tiks apskatīta Saeimas apstiprinājuma nepieciešamība, forma un saturs tikai un vienīgi no Satversmes tiesas attīstītās "būtiskuma teorijas" viedokļa, uz ko balstās iepriekš minētie Satversmes tiesas sprieduma secinājumi lietā Nr. 2009-43-01.
3. Jāuzsver, ka šī ir tikai jautājuma īsa analīze, jo, tā kā atbilde Ministru prezidentam ir nepieciešama pēc iespējas ātrāk, tad pilnapjomīgu jautājuma izvērtējumu ierobežotā laika dēļ nav bijis iespējams veikt.
4. Tādēļ viedoklī netiek apskatīta jautājuma starptautiski tiesiskā puse un jautājums par vienošanās dokumentu par aizņēmumiem juridisko kvalifikāciju – vai tie ir vai nav starptautiski līgumi Satversmes 68. panta izpratnē (šīs problēmas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 punktā Nr. 30.1. nav skartas). Ņemot vērā Ministru prezidenta 2009. gada 29. decembra lūgumā ietverto jautājumu par Satversmes 68. panta pirmās daļas piemērošanu, viedoklī ir sniegta īsa atbilde par tiesisko situāciju hipotētiskajā gadījumā, ja vienošanās par aizņēmumiem tomēr būtu kvalificējamas kā starptautiski līgumi Satversmes 68. panta izpratnē.
II. Vai šādam aizņēmumam nepieciešams Saeimas pilnvarojums vai apstiprinājums?
5. Tas, ka valsts ņem starptautiskus aizņēmumus (gan privātajā starptautiskajā kapitāla tirgū, gan no Starptautiskā Valūtas fonda vai citām starptautiskajām organizācijām, vai valstīm) mūsdienu globālas kapitāla plūsmas laikmetā, ir izplatīta prakse. Principā citās valstīs aizņēmumu ņemšana parasti ietilpst valdības kompetencē. Jāņem arī vērā, ka aizņēmumi (to atmaksa) jebkurā gadījumā ietilpst kopējā valsts budžeta sistēmā, par ko vienmēr lemj parlaments. Līdz ar to parlaments, ar likumu pieņemot valsts budžetu vai to grozot, pastarpināti automātiski lemj arī par aizņēmumiem. Tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos dažu valstu konstitūcijās par to ir īpaši noteikumi.2
6. Satversme expressis verbis neparedz īpašu procedūru, kādā veidā valsts uzņemas ievērojamas kredītsaistības, it īpaši pret starptautiskiem aizņēmējiem.
7. Līdz ar to atbilde būtu jāatrod, ņemot par pamatu vispārējos Satversmes principus – šajā gadījumā principus, kas nosaka parlamenta un valdības attiecības. Tātad runa ir par šo abu valsts varas atzaru savstarpējo līdzsvara un atsvara sistēmu.
1. Likumdevēja un valdības kompetences norobežošana
8. Latvija ir tipiska parlamentāra demokrātija, un attiecības starp parlamentu un valdību šeit ir atšķirīgas no prezidiāldemokrātijām. Atšķirību avots ir tas, ka parlamentārā demokrātijā demokrātiski tieši leģitimēts ir tikai parlaments; valdība iegūst savu leģitimāciju netieši, caur parlamenta uzticību (Satversmes 59. pants). Valdība un parlaments (t. i., parlamenta vairākums) ir politiski partneri, nevis institucionāli pretspēlētāji; politisks pretspēlētājs ir parlamenta mazākums (opozīcija).
9. Turpretī prezidiāldemokrātijā gan tautas vēlētais prezidents (izpildvaras vadītājs), gan parlaments ir tieši demokrātiski leģitimēti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes