Šā raksta mērķis ir sniegt īsu un vispārīgu ieskatu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības regulējumā, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, kā arī veicināt diskusiju par aktuāliem šā regulējuma jautājumiem un to iespējamo pilnveidošanu.
Īpaši tiks akcentēta Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk arī – Atlīdzības likums) un citu likumu (īpaši Darba likuma un Valsts civildienesta likuma) normu savstarpējā piemērošana, attiecināmība uz pašpārvaldēm un atsevišķām "neatkarīgajām iestādēm", saturiskie jauninājumi un pārejas periodam noteikto normu īpatnības.
Šo jautājumu apskatīšana literatūrā un publicistikā ir svarīga arī tādēļ, ka likuma vienveidīga interpretācija tiesās būs apgrūtināta, proti, likuma piemērošanas jautājumi vienlaikus ir pakļauti divu tiesu jurisdikcijai – gan civilprocesuālā kārtībā kā darba tiesiskais strīds, gan arī Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā kā publiski tiesisks jautājums par dienestā esošu amatpersonu.
Likumu savstarpējās attieksmes
Atlīdzības likums nav tikai krīzes laika likums, lai gan pārejas noteikumos ir vairākas pārejas perioda normas. Šis likums, lai arī šobrīd vēl nav pilnīgs, pēc būtības sakārto tiesisko regulējumu, kas bija izkaisīts un sadrumstalots vairākos desmitos dažādu normatīvo aktu, kā arī izlīdzina dažādas garantijas, tajā skaitā paplašinot to saņēmēju loku.
Sadrumstalotais normatīvais regulējums neļāva valstij operatīvi reaģēt uz izmaiņām un salāgot atlīdzības apmēru ar ekonomisko situāciju valstī. Līdz ar to pēc Atlīdzības likuma spēkā stāšanās jebkādas turpmākās izmaiņas valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzībā ir regulējamas, izmantojot vienu instrumentu kopumu – Atlīdzības likumu ar tam pakārtotajiem Ministru kabineta noteikumiem.
2008. gada 12. decembrī Saeima pieņēma likumu "Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā" (turpmāk – Likums par atlīdzību 2009. gadam). Šis likums balstījās uz principu, ka citos normatīvajos aktos noteiktā atlīdzība formāli netiek grozīta, bet Likumā par atlīdzību 2009. gadam tiek paredzēti atsevišķi ierobežojumi. Šādas koncepcijas rezultātā minētajā likumā nebija iespējas pietiekami efektīvi reglamentēt atlīdzības jautājumus, rast sistēmisku pieeju un tādējādi arī panākt lielāku finanšu līdzekļu ietaupījumu. Tā, piemēram, no 2009. gada 29. jūnija Likums par atlīdzību 2009. gadam aizliedza materiāli stimulēt, lai gan šis termins ir pietiekami neskaidrs un praksē tulkots ļoti atšķirīgi (sk. raksta sadaļu par materiālo stimulēšanu).
Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, ir ļoti ambiciozs mērķis – apkopot citos likumos noteiktās garantijas vienuviet un būtiski ierobežot iestāžu rīcības brīvību. Atlīdzības likums balstās uz principu, ka izmaksāt un paredzēt var tikai tādu atlīdzību, kas atļauta (noteikta) šajā likumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes