ŽURNĀLS Numura tēma

1. Tiesas neatkarība

1.1. Tiesas neatkarības mērķi

Jau Šarls Luijs Monteskjē XVIII gs. līdzās funkcionāli nošķirtām likumdevēja un izpildvarām piedāvāja veidot trešo neatkarīgas varas atzaru – tiesu varu: "No pašas lietas būtības izriet: lai novērstu varas ļaunprātīgu izmantošanu, ir nepieciešams, lai vara uzraudzītu varu. Padoto politiskā brīvība ir sava veida dvēseles miers, kas izriet no pārliecības, kāda ir personai par savu drošību. Lai nodrošinātu tādu brīvību, valdībai jābūt izveidotai tā, lai cilvēkiem nebūtu jābaidās citam no cita. Brīvība nevar eksistēt, ja likumdevējvara un izpildvara būs koncentrētas vienās rokās. Brīvība nevar eksistēt arī tad, ja tiesu vara nebūs atdalīta no likumdevējvaras un izpildvaras."¹

Tā kā brīvība un drošība nevar pastāvēt bez likuma (pirmais par to plašāk rakstīja Džons Loks), tiesas uzdevums nodrošināt likuma piemērošanu un likumpārkāpēju sodīšanu arī ir vērsts uz sabiedrības un tās locekļu brīvības un drošības aizsardzību.

Lai persona varētu realizēt savas tiesības, valstij ir jāveido institucionāla struktūra, kura pēc iespējas efektīvi un pilnvērtīgi ļauj personai aizstāvēt savas tiesības un pasargā to no tiesību aizkārumiem.

Nekontrolēta vara, kura nevienam nav atbildīga, agrāk vai vēlāk noved pie tirānijas. Savukārt atkarīgs varas atzars neveic pilnvērtīgi savas funkcijas.

Tādēļ, lai nodrošinātu sabiedrības locekļu brīvību un drošību, demokrātiskas valsts teorijā dominē viedoklis par varas dalīšanas nepieciešamību, kas nodrošina ne vien varas atzaru neatkarību citam no cita, bet arī katras varas kontroli no citu varas atzaru puses (kontroles un līdzsvara mehānisms (checks and balances)).²

Cilvēka pamattiesības ir nostiprinātas arī Latvijas Republikas Satversmē. Satversme pamattiesību sadaļā nosaka pamata institūciju cilvēka tiesību aizstāvībai, un tā ir tiesa. To nosaka vairāki Satversmes panti, piemēram:

89. pants. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

91. pants. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

92. pants. Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību."³

Iepriekš minētās normas korelē ar likuma "Par tiesu varu" 1. panta ceturto daļu, lai gan šis likums ir pieņemts, vēl pirms Satversmē tika iestrādāta pamattiesību sadaļa:

"Katrai personai ir tiesības uz tiesas lietas iztiesāšanu likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā."⁴

Tiesu neatkarība nav pašmērķis. Tas ir instruments cilvēka tiesību realizācijai un aizstāvībai, tajā skaitā personas brīvības un drošības nodrošināšanai. Caur tiesu neatkarību tiek realizēta personu tiesību aizsardzība un Satversmes 2. pantā noteiktais, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Tiesa tiek spriesta valsts, t. i., tautas, vārdā un interesēs, tiesas spriešanu regulē un ierobežo tautas vārdā pieņemtie likumi. Tiesnešus ieceļ vienīgā tautas tieši pilnvarotā institūcija – Saeima.

1.2. Tiesas un tiesneša neatkarības saturs

Latvijā ik pa brīdim, it īpaši pēdējā laikā, tiesu varas neatkarības jautājums tiek aktīvi apspriests. Par tiesu neatkarības jautājumu tiek debatēts galvenokārt divos atšķirīgos kontekstos. Pirmkārt, runa ir par tiesas neatkarību tiesas spriešanā (piemēram, debates, kuras izraisījās Lato Lapsas grāmatas "Tiesāšanās kā ķēķis" sakarā), un, otrkārt, – par tiesu varas institucionālo neatkarību no pārējiem valsts varas atzariem (piemēram, nesenais gadījums ar tiesneša Māra Vīganta neapstiprināšanu Saeimā Augstākās tiesas tiesneša amatā). Līdz ar to iezīmējas divi tiesu varas neatkarības aspekti – tiesneša profesionālā neatkarība jeb neatkarība tiesas spriešanā un tiesas institucionālā neatkarība no pārējiem valsts varas atzariem. Katru no šiem diviem tiesas neatkarības aspektiem savukārt var aplūkot divos dažādos kontekstos – formāli juridiskajā (kā šie aspekti ir formāli regulēti likumā) un praktiskajā (kā šie neatkarības aspekti tiek ievēroti ikdienā). Šādu dalījumu atzina arī lielākā daļa respondentu, uzsverot, ka stāvoklis abos neatkarības aspektos atšķiras.

Tiesu varas neatkarība dažkārt tiek apšaubīta arī bez reāla pamata. Reizēm tiesneši sāpīgi uztver tiesu sistēmas kritiku, apvainojot kritizētāju tiesu varas neatkarības pārkāpšanā (piemēram, Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izteiktā tiesu sistēmas kritika 2002. gadā). Viedoklim, ka tiesu sistēmas kritika pārkāpj tiesu neatkarību, nevar piekrist, jo neatkarība nenozīmē atbildības neesamību. Tiesu vara, tāpat kā jebkurš cits varas atzars, ir pakļauta sabiedrības vērtējumam un kritikai. Tādēļ šis aspekts īpaši analizēts netiks, taču tas norāda uz tendenci reizēm pārprast tiesu un tiesnešu neatkarības būtību un jēgu.

1.3. Situācija Latvijā

Tiesu varas attiecības ar izpildvaru un likumdevēja varu problēmas daļēji ir radušās Latvijas tiesību vēsturiskās attīstības rezultātā. Ne visi šobrīd spēkā esošie ar tiesu varu saistītie likumi ir pieņemti pēc likuma "Par tiesu varu", pakārtojot tos grozītai un papildinātai Satversmes redakcijai. Latvijas Republikas kontinuitātes idejas realizācija noteica, ka tika atjaunoti Latvijas Republikas starpkaru laika posmā tapušie likumi, t. sk. tie, kas skāra tiesu varu un ar to saistītās amatpersonas. Tā, piemēram, atjaunojot notariātu Latvijā, par pamatu tika izmantots 1937. gada Notāru likums, kurš turpināja autoritārās Krievijas Impērijas laikā veidoto notariāta darbības kompetences un organizācijas tradīciju, iestrādājot 1866. gada 14. aprīļa likuma par notariātu "Временное положение о нотаральной части" 1904. gada jaunās redakcijas projektā iecerētos grozījumus un papildinājumus. Krievijas Impērijā šo projektu legalizēt neizdevās, jo juristi praktiķi un valdība atrada daudzas pretrunas un problēmas piedāvātajā projektā. Latvijā šo pretrunīgo ieceri legalizēja, iestrādājot autoritārai valstij atbilstošu notāra pakļautību izpildvaras struktūrai – tieslietu ministram, tā ierobežojot notāra kā tiesu varai piederīgas amatpersonas neatkarību un pakļautību tikai likumam. Atjaunojot šo likumu, XX gs. beigās saskaņā ar valsts kontinuitātes ideju tika atjaunota arī autoritārai valstij atbilstošā notariāta pastiprinātā sasaiste ar izpildvaru un tikai formālā saite ar tiesu varu. Jāatceras, ka K. Ulmaņa valdīšanas laikā ne tikai nebija varas dalīšanas, bet bija apturēta arī Satversmes darbība, un līdz ar to nevar runāt par neatkarīgas tiesu varas pastāvēšanu pēc 1934. gada. Formālā uzraudzība no apgabaltiesas puses tika kritizēta jau XIX gs. beigās Krievijas Impērijas juristu publikācijās, bet šī problēma nav atrisināta līdz pat mūsu dienām. 1866. gada 14. aprīļa likuma par notariātu "Временное положение о нотаральной части" sākotnējā redakcija paredzēja lielāku sasaisti starp notariātu un tiesu sistēmu, nekā tika iestrādāts 1904. gada projektā. Par iemeslu kalpoja tiesu lielā noslogotība un faktiska nespēja pēc būtības kontrolēt notāru darbu, taču lielā mērā projektu neapstiprināja tieši šī iemesla dēļ. Tā vietā, lai meklētu jaunu risinājumu, kā kontrolēt notariātu no tiesu varas puses, 1937. gada likuma autori pieņēma strīdīgo tieslietu ministra galveno lomu notariāta organizācijā un uzraudzībā, kas atbilda autoritāras valsts nedalītās, izpildvaras rokās koncentrētās varas modelim.⁵ Līdzīgi ir arī ar zvērinātiem tiesu izpildītājiem.

Arī mūsdienu Latvijā jau vismaz 10 gadus ir apzināta problēma – pārāk lielā tiesu varas sasaite ar izpildvaru. Jau XXI gs. pirmajos gados valsts apzināja problēmu un ķērās pie risinājumu meklēšanas. Tiesu administrācijas kā Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas padotības iestādes izveidošana 2003. gadā, saskaņā ar respondentu viedokļiem, tiesu varas neatkarības stiprināšanu nevar nodrošināt. "Tiesu administrācija veic rajonu (pilsētu) tiesu, administratīvās rajona tiesas, zemesgrāmatu nodaļu, apgabaltiesu un administratīvās apgabaltiesas organizatorisko vadību, kā arī nodrošina Tiesu ekspertu padomes un Tiesu ekspertu reģistra darbību."⁶ Tiesu administrācija ir izpildvaras sastāvdaļa. Turklāt jau normatīvā bāze pašu Tiesu administrāciju vairāk saista ar izpildvaru nekā ar likumdevēju. Tiesu administrācija ir izveidota nevis ar likumu, bet ar Ministru kabineta noteikumiem kā Tieslietu ministrijas pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Tas viss apstiprina ievērojamu tiesu varas piesaisti izpildvarai, kāda bija vēsturiskajā modelī pirms varas dalīšanas jeb autoritārā valstī. Vēsturiski analizējot, Tiesu administrācija tika veidota kā pārejas posms, lai sagatavotu daudz neatkarīgākas institūcijas – Tieslietu padomes – izveidošanu. To apliecina 2003. gada publikācijas:

"Saskaņā ar Tieslietu ministrijas izstrādāto Tiesu administrācijas koncepciju, kas Ministru kabinetā tika akceptēta 2003. gada 26. augustā, Tiesu administrācijas izveidošana ir tikai pirmais posms izpildvaras ietekmes samazināšanā uz tiesu sistēmu valstī. Otrais posms sākās šā gada 1. aprīlī, pārņemot funkcijas no Tieslietu ministrijas.Trešajā posmā, saskaņā ar Tiesu iekārtas likumprojektu, tiks izveidota tiesu darba koordinējoša un padomdevēja institūcija – Tieslietu padome, kuras sastāvā būs Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, tieslietu ministrs, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, Valsts cilvēktiesību biroja direktors, augstskolu Rektoru padomes deleģēts pārstāvis no tieslietu doktoru vidus, viens no Augstākās tiesas tiesnešu vidus ievēlēts tiesnesis, četri Tiesnešu konferencē ar vienkāršu balsu vairākumu ievēlēti tiesneši. Tieslietu padomes darbā ar padomdevēja tiesībām piedalīsies Tiesu administrācijas vadītājs, ģenerālprokurors un Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs."⁷

2003. gadā tieslietu ministrs Aivars Aksenoks izstrādāja un Ministru kabineta 2003. gada 28. augusta ar rīkojumu Nr. 547 apstiprināja "Tiesu administrācijas koncepciju",⁸ kuras ievadā minēts:

1. Problēma.

Latvijas tiesas joprojām ir ļoti atkarīgas no izpildvaras. Tieslietu ministrija joprojām ne tikai izstrādā un pārrauga tiesu sistēmas politiku, bet arī īsteno pārvaldes, pārstāvniecības un administrēšanas pilnvaras pār to.

2. Mērķis.

Izveidot neatkarīgu tiesu pašpārvaldi.

3. Risinājums.

Pāreja uz tiesu pašpārvaldi tiek veikta pakāpeniski turpmāk norādītajos posmos:

Latvijas Republikas valdība rīkojās, balstoties uz nopietniem pētījumiem, t. sk. starptautiski atzītu ekspertu slēdzieniem. No Latvijas ekspertiem slēdzienu sagatavoja Guna Kaminska.⁹ No starptautiskiem ekspertiem var minēt Dr. iur. Patrīcijas Nūnanas (Patricia Noonan) 2003. gada slēdzienu.¹⁰ Arī P. Nūnana izmantoja likumu analīzi, ko savienoja ar intervijām ar ekspertiem, analoģiski šim pētījumam. Slēdziena daļa, kurā kritizēts likums "Par tiesu varu", atstāj iespaidu, ka eksperte nāk no citas tiesiskās tradīcijas, proti, pieder angloamerikāņu tiesību izpratnei, tomēr iebildumi ir vērā ņemami, pielāgojot tos kontinentālās Eiropas tiesību izpratnei. Taču attiecībā uz varas dalīšanas reālu nodrošināšanu un varas atzaru neatkarību visilgstošākā pieredze ir tieši Lielbritānijas un ASV juristiem. Tātad pirms sešiem gadiem Latvijas Republika ieguldīja naudu izpētē, apzināja tiesu neatkarības apdraudējumus, izstrādāja darbības stratēģiju un [..] līdz galam to nerealizēja. Pa šiem sešiem gadiem 2003. gadā apzinātie riski nav mazinājušies vai zuduši, tāpēc nopietni apsverama ir arī piedāvātā stratēģija to pārvarēšanai.

Tieslietu padome ir veiksmīgs risinājums, lai garantētu lielāku tiesu varas institucionālo neatkarību, pašattīrīšanos un tiesu varas struktūru (tiesa, prokuratūra, advokatūra, notariāts, tiesu izpildītāji) kopīgu darbību. Svarīgi, lai Tieslietu padome būtu institūcija, kas lemj, nevis konsultē. Lēmējbalsis varētu piederēt tiesu varas pārstāvjiem, bet izpildvaras, likumdevēja un juristu no akadēmiskām aprindām (profesūras) loma varētu būt konsultatīva.

1.3.1. Tiesas institucionālā neatkarība

Respondentu viedokļi par tiesu institucionālo neatkarību diezgan krasi atšķīrās vairākos aspektos.

Aptaujātie tiesneši pārsvarā uzskatīja, ka šābrīža tiesu varas izveidošanas mehānisms (tiesnešu iecelšana un atcelšana) kopumā ir optimāls, izņemot jautājumu par tiesnešu karjeras virzību tiesu sistēmā. Lielā pārsvarā tiesneši atzina, ka mehānisms, kurā tiesnešus sākotnēji apstiprina Saeima, ir pieņemams, jo arī tas nodrošina varu savstarpējo kontroli.

Ir arī atšķirīgs viedoklis, ka Saeimai nedrīkstētu būt tiesības iecelt tiesnešus, ka tiesnešu apstiprināšana amatā varētu notikt ar Valsts prezidenta vai Tieslietu padomes aktu. Kā argumenti tam parasti tiek minēts tas, ka šāda kārtība padara tiesnesi atkarīgu no deputātiem, turklāt deputāti neesot pietiekami kompetenti, lai spētu izvērtēt tiesneša amata kandidātu. Šāds viedoklis nebūtu atbalstāms, jo neviens no šiem argumentiem neiztur nopietnu kritiku. Pirmkārt, tiesneša neatkarība, kā atklājās pētījumā (sk. nākamo sadaļu), ir atkarīga tikai no paša kandidāta personības. Turklāt abos variantos tiesnešu iecelšana pazaudē reālo saikni ar valsts varas vienīgo leģitimācijas avotu – tautu. Valsts prezidenta amats parlamentārā republikā politiski ir pārāk vājš, lai tas spētu izturēt trešās varas izveidošanas atbildību, turklāt Satversme noteic, ka Valsts prezidents nav politiski atbildīgs, respektīvi, neatbild tautas priekšā. Savukārt šīs funkcijas nodošana Tieslietu padomes kompetencē izsauc iebildes, ka tādā gadījumā tiesu vara izietu no jebkādas citu varu kontroles. Tikai Saeimai ir tiesības lemt tautas vārdā, pilnvarojot tiesnešus, jo tikai Saeimai ir tiešs tautas pilnvarojums un atbilstoša leģitimācijas bāze. Nelielas domstarpības bija jautājumā, vai Saeimai vajadzētu vai nevajadzētu pamatot atteikumu apstiprināt kādu kandidātu, taču lielākoties tika atbalstīts viedoklis, ka Saeima, tāpat kā tiesa, ir neatkarīga un ka tās formāla motivācija nebūtu jāprasa. Gadījumi, kad Saeima nav apstiprinājusi tiesneša amata kandidātu, tika uzskatīti par ļoti retiem izņēmuma gadījumiem, kuri nenorāda uz sistēmisku problēmu. (Arī tauta neievēlē visus deputātu kandidātus, vai tāpēc jāmeklē kāds cits Saeimas elektorāts?) Turklāt, kā Administratīvo tiesnešu konferencē 25.11.2009 Latvijas Universitātes Mazajā aulā izteicās bijušais Saeimas deputāts un bijušais Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs, ir bijuši arī daži gadījumi, kad tiesnešu atlases sistēma ir pieļāvusi kļūdas, un, tikai pateicoties kontrolei no likumdevēja puses, šajos gadījumos ir izdevies novērst nepiemērotu personu nonākšanu tiesu sistēmā (kā piemērs tika minēts dažu to tiesnešu neapstiprināšana, kuri bija iesaistījušies politikā). Tādējādi, ja (šobrīd tikai pieņēmuma līmenī) pastāv tiesnešu politiskā ietekmējamība no Saeimas deputātu puses, balstīta uz tiesneša iecelšanas procesu, tad problēmas sakne, darba grupas ieskatā, ir nevis tajā, ka Saeima apstiprina tiesnešus, bet gan nepiemērotu (pakļāvīgu un ietekmējamu) kandidātu virzīšana apstiprināšanai Saeimā.

No iepriekšējās diskusijas par tiesnešu sākotnējo iecelšanu amatā atsevišķi jānodala jautājums par tiesneša tālāko karjeras virzību tiesu sistēmas iekšienē. Šajā jautājumā viedokļi bija viennozīmīgi, proti, ka Saeimai par šo jautājumu nevajadzētu lemt un ka tas būtu nododams, visdrīzāk, Tieslietu padomes kompetencē.

Aptaujās parādījās arī viedoklis, ka šāda kārtība var radīt politisku ietekmi uz lietu izspriešanu. Kā piemērs tika minēts tas, ka šobrīd tiesā ir lietas par politisko partiju finansēšanas kārtības pārkāpumiem, un pastāv bažas, ka tiesneši varētu baidīties šādas lietas izskatīt, jo politiskajai partijai nelabvēlīga sprieduma dēļ tiesnesis varētu sagaidīt viņam nelabvēlīgu balsojumu Saeimā. Šīs bažas daļēji atspēko tas, ka Saeimas un tiesnešu darbības laikiem ir dažādi termiņi. Saeima periodiski tiek pārvēlēta, tas nozīmē, ka par tiesnesi nākotnē lemjošā Saeimas sastāvā vismaz daļēji būs citi deputāti un citi politiskie spēki. Turklāt Saeima ir koleģiāla organizācija, kurā ir pārstāvēti dažādi politiskie spēki, t. sk. opozīcija, kura zināmā mērā nodrošina arī Saeimas iekšējo kontroli. Otrkārt, šī problēma ir novēršama arī pilnībā – nododot tiesneša pārapstiprināšanas funkciju Tieslietu padomei un līdz ar to atņemot Saeimas deputātiem jebkādas iespējas atriebties kādam tiesnesim par nelabvēlīgu nolēmumu.

Tika izteikts viedoklis, ka tiesnešu atkarība no izpildvaras ir bīstamāka nekā atkarība no likumdevēja varas un ka šajā aspektā problēmas ir lielākas. Piemēram, kārtībā, kādā tieslietu ministrs virza tiesneša kandidātu, ir saskatāma politiska ietekme, jo ministrs var nevirzīt rajona (pilsētas) tiesneša kandidātu apstiprināšanai pat tad, ja saņemts pozitīvs tiesnešu pašpārvaldes atzinums. Šāda vienpersoniska ministra tiesība tiesneša dosjē "ielikt atvilktnē" ir potenciāli bīstamāka nekā 100 deputātu balsojums Saeimā, jo šāda viena cilvēka rīcība nav tik caurskatāma.

Šābrīža tiesnešu iecelšanas sistēma kopumā pietiekami labi nodrošina tiesu varas kontroli no pārējo divu valsts varas atzaru puses. Vienīgās nopietnās bažas, ka tiesneši varētu ietekmēties politiskā spiediena uz viņu karjeru dēļ, ir salīdzinoši vienkārši risināmas – nosakot, ka Saeimas funkcijās ietilpst tikai tiesneša sākotnējā apstiprināšana, bet ne karjeras virzība tiesu sistēmas iekšienē. Ja tas tiek izdarīts, tad tiesnesi vairs šādā ceļā politiski ietekmēt nebūs iespējams.

1.3.2. Tiesu finansiālā neatkarība

Aptaujātie tiesneši akcentēja, ka galvenais izpildvaras patiesi nopietnais ietekmes līdzeklis pār tiesu ir tiesu budžeta veidošana. Liela daļa tiesnešu, t. sk. tiesu priekšsēdētāji, izteica viedokli, ka tiesu budžets būtu jāsastāda tiesu sistēmas iekšienē (līdzīgi kā Saeimā tiek sastādīts Saeimas budžets), nevis valdībā. Kā viens no risinājumiem varētu būt nodot tiesu budžeta sastādīšanas funkciju Tieslietu padomei, ja tāda tiktu izveidota.

1.3.3. Tiesneša profesionālā neatkarība (lietu spriešana)

Visi aptaujātie tiesneši atzina, ka tiesneša neatkarība lietu izspriešanā kopumā ir augsta. Tas attiecas gan uz likumā nostiprinātās neatkarības formāli tiesisko pusi (likumā iestrādātie mehānismi ir gan pietiekami, gan adekvāti), gan arī uz faktisko stāvokli (proti, nav vērojami mēģinājumi šo neatkarību ietekmēt).

Atsevišķi respondenti, kuriem ir ilgāks darba stāžs saistībā ar tiesu varu, atzīmē, ka tiesas neatkarība ir ievērojami augstāka, nekā Latvijas PSR. Pirmais veiksmīgais solis uz neatkarīgas tiesu varas veidošanu ir bijis vēl padomju varas laikā noteiktais ierobežojums, ka tiesneši nevar būt politisko partiju biedri. 1993. gada 17. decembrī Latvijas tiesu 75. gadadienai veltītajā svinīgajā sanāksmē Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo norādīja: "It sevišķi es gribu minēt vienu lietu, kurai bija pievērsta sevišķa sabiedrības uzmanība. Tā bija Lujāna lieta. Modris Lujāns bija jauns puisis – demonstrants, kuru milicija arestēja. Latvijas PSR Prokuratūra un VDK gribēja ar šo cilvēku izrēķināties un viņu bargi sodīt, lai līdz ar to iegrožotu un iebaidītu visu atmodas kustību. Viņam tika celta ļoti smaga apsūdzība, un tādēļ lietu nodeva Augstākajai tiesai. Lujānu attaisnoja. Tas notika vēl 1989. gadā. Nekad līdz tam ne Latvijā, ne Padomju Savienībā vispār nevienu politiskā lietā tiesa nebija iedrošinājusies attaisnot. Pēc tam, protams, sākās milzīgs spiediens pret Augstāko tiesu. Ar preses palīdzību centās mūs nomelnot. Partijas reakcionāri funkcionāri centās pret mums izdarīt spiedienu. Taču drīz viņi saņēma no Augstākās tiesas gluži negaidītu atbildi. Augstākās tiesas plēnums sanāca uz ārkārtēju sēdi, kurā pieņēma lēmumu izmantot likumdošanas iniciatīvas tiesības un iesniegt likumprojektu, kas nosaka, ka tiesnesis nevar būt nevienas partijas biedrs. Nekad neesmu mūsu plēnuma zālē tādus aplausus dzirdējis. Ne pirms tam, ne pēc. Pats interesantākais, ka pēc mana ziņojuma Augstākā padome 1990. gada sākumā šo projektu arī pieņēma. Šim lēmumam nebija precedenta toreizējā Padomju Savienībā. Un līdz ar to visi Latvijas tiesneši atbrīvojās no Komunistiskās partijas diktāta."¹¹ Minētais apliecina, ka tiesneši apzinās savas neatkarības svarīgumu.

Tajā pašā laikā visi aptaujātie tiesneši atzina, ka teorētiski tiesneša ietekmēšanās ir iespējama, taču, ja arī tas notiek, tad nevis sistēmiski, bet individuāli (piemēram, ietekmēšanās no cita tiesneša, pazīstama advokāta vai politiķa, korupcijas gadījumi u. tml.). Respondenti, kuri ieņēma tiesneša amatu arī padomju laikā, lielākoties izteica viedokli, ka arī tajā laikā "telefona tiesības" darbojās ne vienmēr un ka tas ir bijis atkarīgs no tā, vai konkrētais tiesnesis pakļāvās norādījumiem vai ne. Tādējādi ir redzams: ja personai ir iekšējā neatkarības sajūta, tad tā vienkārši nepakļausies politiskam vai administratīvam spiedienam. Tas liecina par tiesneša kā nobriedušas un godīgas personības faktora lomu šīs problēmas risināšanā.

Šādi ietekmēšanās gadījumi ir ļoti grūti konstatējami, tādēļ šīs problēmas risināšanā akcents jāliek uz adekvātu cenzu noteikšanu, tiesnešu kandidātu atlasi, apstiprināšanas procedūrām, pārbaudes laiku, tiesnešu juridiskās kultūras un ētikas nostiprināšanu.

Arī citi pētījuma ietvaros aptaujātie respondenti tiesnešu individuālo neatkarību vērtē kā augstu (viens no retajiem jautājumiem, kurā izpaužas respondentu vienprātīgs viedoklis).

Plašākā sabiedrībā gan viedoklis par tiesu neatkarību reizēm nav tik glaimojošs. Respondenti lielākoties uzskata, ka sabiedrība bieži apšauba tiesas spriešanas neatkarību, jo katrā lietā ir zaudējusī puse, kuru neapmierina konkrētais spriedums. Šāds cilvēks, it īpaši, ja viņš neizprot zaudēšanas iemeslus, ir neapmierināts un uzskata, ka "tiesa bija nopirkta vai citādi ietekmēta". Ir nācies arī dzirdēt viedokli, ka atsevišķi pušu pārstāvji šādi attaisnojas sava klienta priekšā, zaudējot lietā. Līdz ar to šo viedokli par tiesu varas atkarību nevar uzskatīt par objektīvi pamatotu.

1.4. Pārprastā "neatkarība"

Tajā pašā laikā jāatzīmē tiesnešu neatkarības ne tik pozitīvie aspekti. Respondenti uzsver, ka ne tikai dažādās Latvijas tiesās, bet pat vienas tiesas dažādi tiesas sastāvi, ne tikai analoģiskās, bet pat lietās, kas ir praktiski identiskas (atsevišķu prasību iesniedzēji ir vienas likvidētas ražotnes darbinieki ar vienādiem darba līgumiem utt.), spriež būtiski atšķirīgi. Tiesneši ir neatkarīgi, katrs no viņiem likumu var traktēt atšķirīgi, tāpēc arī atšķiras spriedumi līdzīgās lietās. Tātad, no vienas puses, var secināt, ka tiesnešu brīvība, spriežot tiesu, ir panākta. No otras puses, respondentu atbildēs parādās ironiskas atziņas, ka atsevišķi tiesneši esot "pat pārāk neatkarīgi", proti, ka procesa rezultāti un pat pats process tiesās pilnīgi analoģiskās lietās ir tik dažādi, ka tos ir grūti prognozēt pat kompetentam juristam. Tiesnešu neatkarība ir cieši saistīta ar tiesnešu kompetenci un cilvēcisko atbilstību amatam, citādi tiesas spriešanas neatkarība var tikt izmantota kā vairogs pret sabiedrības prasībām pēc skaidrojuma par to, kāpēc tieši šādi ir risināta lieta.

Šāda situācija būtiski pasliktina tiesu darbības efektivitāti, palielinot pārsūdzēto lietu skaitu, un arī mazina sabiedrības uzticību tiesai. Līdz 2002. gada 2. decembrim bija spēkā likuma "Par tiesu varu" 49. panta otrās daļas norma šādā redakcijā: "Plēnums pieņem tiesām saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu." Normas mērķis bija nodrošināt vienveidīgu tiesu praksi tajās lietu kategorijās, par kurām Augstākās tiesas Plēnums bija pieņēmis lēmumus. Neapšaubāmi, tas ierobežoja tiesnešu neatkarību. Ar 2002. gada 31. oktobra likumu šī norma tika grozīta un izteikta šādā redakcijā: "Plēnums apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus." Rezultātā tiesnešu neatkarība tika paaugstināta. Taču, tā kā šis likvidētais mehānisms netika vienlaikus kompensēts ar citiem adekvātiem mehānismiem, radās jauna, taču cita veida problēma – tiesu prakses sadrumstalotība, kas, respondentu skatījumā, bieži vien pārsniedz saprātīgas robežas. Citiem vārdiem, tiesnešu neatkarības stiprināšana notika uz tiesu prakses kvalitātes rēķina. Diez vai atgriešanās pie vecā principa būtu pamatota, tādēļ šī problēma ir risināma tiesu efektivitātes paaugstināšanas kontekstā, piemēram, paaugstinot tiesnešu kvalifikāciju, uzlabojot informācijas apriti un pieredzes apmaiņu starp tiesām, nodrošinot tiesnešu regulāru apmācību un veicot citus kvalifikācijas uzturēšanas un paaugstināšanas pasākumus, kā arī nodrošinot tiesu spriedumu (ne tikai judikatūras, bet tieši spriedumu) plašu pieejamību.

Galvenais priekšnoteikums tam, lai persona varētu realizēt tiesības uz taisnu tiesu, ir neatkarīga tiesu vara. Taču absolūti neatkarīga vara var apdraudēt personas tiesību ievērošanu, jo pat funkcionāli nelielu, taču nekontrolētu un neierobežotu varu var izmantot patvaļīgi pretēji sabiedrības interesēm. Attiecībā uz tiesu varu to apstiprina intervijas ar respondentiem. Proti, intervijās ir sniegta informācija, ka atsevišķi tiesneši attiecībā pret lietas dalībniekiem un to pārstāvjiem atļaujas uzvesties, pārkāpjot jebkādas pieklājības normas (piemēram, metot pa tiesas sēdes zāli lietas dalībnieka pārstāvja iesniegtos dokumentus, atļaujoties izteikt piezīmi par fiziskas personas vai juridiskas personas vārdu vai nosaukumu, kliedzot uz lietas dalībnieku, stāstot par savu pieredzi un mācot, kā pusei vajadzēja rīkoties pareizi), uzvedas neobjektīvi, jau sēdes gaitā paužot atbalstu vienai no pusēm vai pirms sprieduma izsakoties par apsūdzētā vainu.

Tiesnesim pušu strīdā ir jābūt neieinteresētam trešajam (vāc. Richter als unbeteiligter Dritter). Tas ir princips, kas darbojas jebkurā prāvā, lai objektīvi izsvērtu informāciju un, balstoties uz tiesībām, pieņemtu lēmumu.¹² Tiesnesim jābūt neitrālam, izskatot jebkuru tiesas prāvu. Taču realitāte šobrīd mēdz būt visai tālu no šī likumā noteiktā uzstādījuma.

Aptaujas rāda, ka acīmredzot ir tiesneši, kuri pārprot savu neatkarību, sajaucot to ar visatļautību. Pētniekus pārsteidza dažādu respondentu (šie respondenti ir piedalījušies tiesas sēdēs, bet paši nav tiesneši vai vēl nebija tiesneši, kad saskārās ar tiesnešu patvaļu) no savas pieredzes minēto piemēru skaits. Zīmīgi, ka šie piemēri ir no dažādām Latvijas tiesām (ģeogrāfiski aptverot praktiski visu valsts teritoriju), kas apliecina, ka problēma ir visā sistēmā: gan rajona (pilsētu) tiesu, gan apgabaltiesu līmenī.

Latvijas prakse apliecina – arī ierobežotu, taču ne no viena neatkarīgu varu var izmantot neprasmīgi, amorāli, savtīgi, pretēji sabiedrības interesēm. Tas, kā šāda vara tiek izmantota, lielā mērā ir atkarīgs no tiesneša personības, taču jāatceras, ka sabiedrība sagaida likumīgu un vienveidīgu tiesas prāvas kultūru un tiesu praksi, tāpēc nepietiek paļauties uz faktu, ka ievērojami lielākā daļa tiesnešu ir godprātīgi un profesionāli pilda savus amata pienākumus un runa ir par atsevišķiem gadījumiem un dažiem tiesnešiem. Nejaušības princips lietu izvēlē, ko skatīt katram konkrētam tiesnesim, nosaka, ka katrs no mums var nokļūt pie tā retā tiesneša, kurš ir pārpratis savu neatkarību. Tāpēc tiesu varai, no vienas puses, ir jānodrošina neatkarība, bet, no otras puses, ir jābūt iekšējai un ārējai kontrolei, lai neatkarība nepārtaptu visatļautībā un tiesnešu patvaļā. Līdz ar to ir jārunā nevis par tiesneša absolūtu neatkarību, bet gan par neatkarības jēdziena saturu un tā robežām. Neviens varas atzars nevar būt absolūti neatkarīgs, jo demokrātijā katru, kas strādā valsts vārdā, ierobežo tautas suverenitāte, uz kuras bāzes tiek deleģētas funkcijas valsts institūcijām.

No Satversmes 83. panta un likuma "Par tiesu varu" 1. panta otrās daļas izriet, ka tiesneša neatkarība nav absolūta: "Tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam."¹³ Diemžēl diskusijās par tiesnešu neatkarību visbiežāk tiek uzsvērta šīs tiesību normas pirmā puse (neatkarība), atstājot novārtā normas otro pusi (tiesneša pakļautību tiesībām). Tiesneša neatkarība nevar pastāvēt atrauti no tiesneša pakļautības tiesībām. Šis apsvērums ir obligāti jāievēro, iztulkojot tiesnešu neatkarības jēdzienu.

2. Tiesas darbības efektivitāte

2.1. Efektivitātes vērtējums un iespējamie kritēriji

Tiesu varas darbības efektivitātes vērtēšanā par pamatu tika ņemti divi kritēriji: lietu izskatīšanas ātrums un pārsūdzēto spriedumu apjoms. Turklāt otrais kritērijs jāatzīst par mazāk svarīgu, jo jāņem vērā, ka dažādu faktoru ietekmē tiek pārsūdzēti arī pareizi un pamatoti spriedumi.

Pētījumā tika izvirzīts uzdevums – konstatēt, kādi faktori ietekmē tiesu efektivitāti, sadalot šos faktorus vairākās grupās – strukturālie, funkcionālie, procesuālie faktori, kā arī informācijas pieejamības un juridiskās kultūras ietekme uz tiesāšanās ilgumu.

2.2. Lietu izskatīšanas termiņi

Visi respondenti pilnīgi viennozīmīgi atzina, ka lietu izskatīšanas termiņi praksē ir nesamērīgi gari un ka tas attiecas uz visām lietu kategorijām. Šobrīd lietas visās trijās instancēs kopsummā tiek izskatītas pat trīs līdz piecus gadus, kas ir nesamērīgi ilgs laiks. Īpaši traģiska situācija esot komercstrīdos un administratīvajos strīdos, kur puse ir komersants. Ņemot vērā komercdarbības specifiku, strīdi būtu jāizskata minimālos termiņos, jo parāda ilgstoša neatgūšana apdraud normālu komercdarbību ne vien pašam komersantam, bet arī tā kreditoriem, kuriem savukārt ir savi kreditori, utt. Tas pats attiecas uz administratīvo strīdu, piemēram, ar Valsts ieņēmumu dienestu: komersanta norēķinu konta bloķēšana no VID puses visbiežāk ir līdzvērtīgs nāves spriedumam attiecīgajam komersantam.

Respondenti tika aptaujāti par optimāliem termiņiem lietu izskatīšanai dažādās tiesu instancēs un dažādos tiesu procesos. Respondenti uzsvēra, ka jānodala termiņi dažādos procesos. Administratīvajam procesam ir jābūt operatīvākam, jo strīds visātrāk kļūst maznozīmīgs iesniedzējam, turklāt, ja valsts reāli aizskārusi personas intereses, tad valstij pašai šis aizskārums visātrākā laikā jānovērš. Tomēr respondenti uzsver, ka arī administratīvajā procesā jānodala lietas pēc to sarežģītības, jo nevar prasīt to pašu izskatīšanas ātrumu CSDD soda jautājumā un sarežģītā lietā par nodokļu aprēķinu. Respondenti uzskata, ka administratīvajā procesā maznozīmīgas lietas ir jāizskata, maksimums, divās instancēs līdz pusgadam, bet sarežģītākās trīs instancēs nedrīkst pārsniegt gadu. Prokurori uzsver, ka viss process krimināllietā, izskatot trīs instancēs, nedrīkst pārsniegt gadu, taču ar noteikumu, ka tas nav attiecināms uz sarežģītiem ekonomiskiem noziegumiem. Civillietās kā augstākā robeža tika minēta 1,5 gadi. Tiesneši šajā jautājumā bija nedaudz rezervētāki, taču arī viņuprāt lietas izskatīšanas laiks pat sarežģītākajās lietās gadījumos nedrīkstētu pārsniegt pusotru gadu visās trijās instancēs pēc formulas 6+6+6=18 mēneši (tagad 18 mēneši var paiet tikai pirmajā instancē). Vairāki tiesneši uz šo jautājumu neatbildēja.

Taču respondenti uzsvēra, ka tempa kāpināšana nedrīkst notikt uz personas tiesību neievērošanas pamata (ierobežojot laiku paust savu viedokli tiesas sēdē, iesniegt pierādījumus) vai uz iztiesāšanas kvalitātes pamata. Tā, piemēram, pēc respondentu paustajām ziņām, lai kāpinātu krimināllietu izskatīšanas termiņus, 80% krimināllietu notiek bez pierādījumu pārbaudes, jo tam piekrīt advokāts un prokurors. Sekas – prokurori zaudē procesuālās iemaņas pierādījumu pārbaudē un tādējādi zaudē kvalifikāciju.

Iztiesāšanas termiņus ietekmē arī apjomīgie protokoli, kas ir pārtapuši stenogrammās. Agrāk tiesas sēžu sekretāre protokolēja sēdes gaitu pēc būtības, tagad tā tiek ierakstīta audio formātā, tad atšifrēta. Rezultātā pieaug protokola apjoms. Lai protokolētu pēc būtības, ir nepieciešamas ievērojamas zināšanas un izglītība, kas praksē nepiemīt lielai daļai strādājošo tiesas sēžu sekretāru. Respondenti uzskata, ka ir iespēja ietaupīt laiku un arī citus resursus, neprasot audioierakstu atšifrēt, bet padarot to pieejamu ieraksta formā visām ieinteresētajām personām.

Lietu izskatīšanas termiņus, it īpaši pēdējos gados, zināmā mērā negatīvi ietekmē arī pārāk garie spriedumi

Dati par lietu izskatīšanas ilgumu liecina, ka pēdējos trijos gados lietu sadalījums pēc izskatīšanas ilguma ir stabils un vairums lietu tiek izskatītas šādos periodos.

1. tabula.

Resursi tiesu darba efektivitātes celšanai ir meklējami civillietu izskatīšanā apgabaltiesās un administratīvo lietu izskatīšanā abu līmeņu tiesās. Turklāt civilprocesa augstais ražīgums pirmajā instancē cieši saistīts ar bezstrīdus lietu skatīšanu ļoti ievērojamā apjomā.

Vienlaikus jāteic, ka resursi īpaši jāatrod pirmajā instancē, jo saņemto un nepabeigto lietu skaitam ir tendence pieaugt (sk. 2. pielikumu).

Faktiski var runāt par tendenci, ka 2006.–2009. gadā izskatīto un nepabeigto lietu attiecība samazinās:

1) pirmās instances tiesās no 2,9 līdz 2,1;

2) apgabaltiesās no 1,8 līdz 1,6.

Tas nozīmē, ka pirmās instances tiesās 2006. gadā izskatīts trīs reizes vairāk lietu nekā nepabeigto lietu skaits, bet 2009. gadā – vairs tikai divas reizes vairāk.

Kritiska situācija izveidojusies apgabaltiesās 2009. gada pirmajā pusgadā, kad nepabeigto lietu skaits pārsniedza periodā izskatīto lietu skaitu. Tas statistiski apstiprina respondentu viedokli, ka galvenās problēmas Latvijas tiesu sistēmā ir apgabaltiesas līmenī, kura ir gan pirmās instances tiesa arvien augošam lietu skaitam, gan apelācijas instance, gan veic uzraudzību pār notāriem un tiesu izpildītājiem.

Augstākajā tiesā situācija ir stabila – vairāku gadu garumā nepabeigto un izskatīto lietu skaits ir visai līdzīgs. Autori risinājumus pirmās instances tiesas atslogošanai piedāvā 2.3. sadaļā.

2.3. Tiesas efektivitātes institucionālās problēmas

2.3.1. Struktūras problēmas

Tiesas instances

Šobrīd Latvijā ne visas lietas pirmajā instancē piekrīt izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesai, ir lietas, kuras piekrīt apgabaltiesai kā pirmās instances tiesai. Tas rada slodzi uz apgabaltiesu, jo apgabaltiesa ir gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesa. Šāda lietu kārtība, iespējams, ir skaidrojama ar to, ka valsts uzskata, ka apgabaltiesas tiesneši ir pieredzējušāki, nekā rajona (pilsētas) tiesu tiesneši. Lai gan, kopumā raugoties, tā ir taisnība, tomēr tas ir vājš attaisnojums modelim, kurā lieta atkarībā no prasījuma summas nonāk vai nu pilsētas (rajona) tiesā, vai apgabaltiesā. Tiesnesim ir jāizspriež līdzīgās lietas pēc vienotiem principiem un balstoties uz vienām un tām pašām tiesību normām neatkarīgi no prasības summas. Tiesnesis, kurš neprot atrisināt lietu, kurā prasība ir par lielu summu, visdrīzāk, neprot atrisināt arī lietu par maznozīmīgu summu. Līdz ar to lietu sadalīšanai starp dažādu līmeņu tiesām atkarībā no prasības summas nav pietiekami nopietna racionāla pamata.

Tas pats attiecas uz krimināllietām, kurās XX gs. deviņdesmitajos gados varēja piemērot nāvessodu, tādēļ tās tika virzītas uz apgabaltiesu, jo tajā pēc likuma "Par tiesu varu" sākotnējās redakcijas bija paredzēts izveidot zvērināto solu. Zvērinātā sola ideja ir grimusi nebūtībā, nāvessodu Latvijā nepiemēro, bet daļa krimināllietu joprojām tiek virzīta uz apgabaltiesu kā pirmās instances tiesu, lai gan tam vairs īsti nav nekāda racionāla pamatojuma.

Lielākā daļa respondentu uzskata: ja veidotu sistēmu, kurā visas lietas vispirms nonāk rajona (pilsētas) tiesā kā pirmās instances tiesā, tad apelācijā apgabaltiesā, bet kasācijā Augstākajā tiesā, sakārtotu tiesāšanos Latvijā.

Šim nolūkam ir jāizņem no apgabaltiesu kompetences visas tās lietu kategorijas, kuras tās izskata kā pirmās instances tiesas.

Šis risinājums ir diezgan sarežģīts un resursietilpīgs šādu apstākļu ietekmē:

1) problēma šajā reformā būs cilvēciskais faktors, it īpaši no Augstākās tiesas palātu tiesnešu puses; jārisina jautājums par to, kas notiek ar Augstākās tiesas palātu tiesnešiem;

2) viennozīmīgi pieaugs pilsētu (rajonu) tiesu slodze, pārņemot pirmās instances tiesvedības lietas no apgabaltiesām;

3) iespējams, pieaugs apgabaltiesu slodze, pārņemot apelācijas tiesvedības lietas no Augstākās tiesas, tādēļ it kā loģisks būtu solis Augstākās tiesas palātu tiesnešus pārcelt uz apgabaltiesām, taču ar šādu "pazemināšanu" var rasties problēmas; tomēr jāņem vērā, ka apgabaltiesu slodze, iespējams, nemaz tik daudz nepalielināsies, jo daļa lietu (visas pirmās instances tiesvedības lietas) tiks nodotas pilsētu (rajonu) tiesām;

4) būs nepieciešami papildu resursi pilsētu (rajonu) tiesu un, iespējams, apgabaltiesu tiesnešu skaita palielināšanai, turklāt pilsētu (rajonu) tiesām šis palielinājums pat varētu būt būtisks;

5) šī reforma ir iespējama tikai ar rūpīgi izstrādātu pārejas perioda regulāciju līdz pat brīdim, kad pabeigtas izskatīt visas uzsāktās lietas tajās tiesās, kuru kompetencē šīs lietu kategorijas saskaņā ar jauno regulējumu vairs neietilps.

Risinājums Augstākās tiesas palātu tiesnešiem varētu būt viņu pārcelšanu uz Senātu. Tika izteikts viedoklis, ka tas būtiski atslogotu Senātu, kurš lielāku uzmanību varētu veltīt dziļākai jautājumu izpētei un judikatūras veidošanai. Alternatīvs risinājums ir Augstākās tiesas palātu tiesnešiem piedāvāt iespēju strādāt apgabaltiesā, saglabājot Augstākās tiesas apmaksas līmeni. Saprātīgi būtu ļaut tiesnešiem pašiem izvēlēties vienu no šiem modeļiem. Vēl viens ceļš ir izmantot šos tiesnešus, iesaistot viņus Tieslietu padomes sastāvā. Protams, iespējami arī citi modeļi, bet galvenais, ko visi respondenti uzsver: pārbūvei ir jābūt pārdomātai un pakāpeniskai. Tā nedrīkst sagraut tiesisko kārtību, pat ne uz laiku dezorganizēt, un, izvēloties pārbūves modeli, ir jārespektē Augstākās tiesas palātu tiesnešu tālākās karjeras iespējas.

Specializētās tiesas

Domājot par pārbūvi tiesu struktūrā, ir apsverama ideja arī par specializēto tiesu izveidi, lai ātrāk un kompetentāk izskatītu atsevišķas personām īpaši svarīgu jautājumu kategorijas. Nevajadzētu atteikties no specializētu tiesu idejas vien tāpēc, ka lielākā daļa respondentu uzskata, ka administratīvo tiesu izveides mērķis – ātrs, lēts un vienkāršs process personas tiesību aizskārumos, kurus veikusi valsts, – nav sasniegts. Administratīvo tiesu pluss ir tiesnešu specializācija, kuras līdz apgabaltiesas līmenim nav vispārējās kompetences tiesās. Respondenti administratīvo tiesu tiesnešiem pārmet pārāk garos spriedumus, kuros ir ievērojamas atkāpes no lietas būtības, iesniedzēja gribas (prasības būtības) skaidrošanu interpretējot, nevis no personas noskaidrojot (kas ir klajš personas pamattiesību ierobežojums, jo tikai persona pati var izšķirt, ko tā grib prasīt, pret ko celt iebildumus), u. c. Analizējot praksi, var secināt: tas sakņojas faktā, ka lielākā daļa administratīvo tiesnešu pirms tam nav bijuši vispārējo tiesu darbinieki vai tiesneši. Tātad viņiem nav pieredzes, lai veidotu jauno sistēmu saskaņā ar pastāvošo tiesu darbības kultūru un tradīciju Latvijā.

Tomēr jāatzīst, ka specializētās tiesas ir salīdzinoši dārgs projekts, kurš diez vai tuvākajā laikā var tikt realizēts. Tādēļ alternatīvs un lētāks modelis ir vispārējās kompetences tiesas ietvaros specializēti tiesneši. Tiesnesim tiesas sēdē ir jāspēj izvērtēt advokātu un prokuroru teikto, un gan prokurori, gan advokāti ir specializējušies. Tādēļ tikai specializēts tiesnesis ir spējīgs ātri un precīzi strādāt, izvērtēt specializēta advokāta un prokurora sniegto informāciju, pieņemt likumīgu un taisnīgu spriedumu.

Tieslietu padome

Daudzi respondenti, kas tika aptaujāti pētījuma gaitā, minēja Tieslietu padomi kā iespējami veiksmīgu risinājumu daudzām tiesu sistēmā pastāvošām problēmām, kuras izriet no tiesu varas neatkarības nodrošināšanas un kontroles pār tiesu varu nodrošināšanas. Viņi uzskata, ka Tieslietu padome, kura konsolidētu pārstāvjus no visām trim varām – parlamenta, valdības un tiesas –, pieaicinot ekspertus no akadēmiskajām aprindām, piemēram, LU Juridiskās fakultātes Profesoru padomes, spēs veiksmīgi risināt jautājumus par tiesnešu atlasi, pārsūdzētiem disciplinārsodiem, t. sk. atstādināšanu no amata un citus ar to saistītus jautājumus. Arī respondenti no prokuratūras, zvērinātiem notāriem un zvērinātiem tiesu izpildītājiem redz Tieslietu padomi kā institūciju, kas vieno visu tiesu varu, veido vienotus ētikas kritērijus utt. Tāpēc loģiski būtu Tieslietu padomē iekļaut pārstāvjus no visas tiesu varas sistēmas.

Svarīgi, lai Tieslietu padomes vairākumu veidotu dažādu tiesu tiesneši. Caur to zināmā mērā Tieslietu padome veidojas kā tiesu neatkarības garants, kurš veic arī sistēmas kooptēšanu un pašattīrīšanos. Tātad neatkarība tiek sabalansēta ar iekšēju un daļēji ārēju kontroli, kas saskaņā ar funkcionālo teoriju par sabiedriskiem procesiem un sabiedrības izveidotām sistēmām ir nepieciešamas autonomas sistēmas kvalitatīvai darbībai.¹⁴ Tiesa nav pilnīgi autonoma sistēma, tiesas neatkarība ir valstiski svarīga tiesas darbības kvalitāte, kas nav tiesai piešķirta pašas tiesas interesēs, bet gan visas sabiedrības interesēs. Kā jau tika minēts iepriekš, tiesu neatkarība nav pašmērķis, bet līdzeklis, lai realizētu cilvēku pamattiesības uz taisnu tiesu. Ja tiesu neatkarība negarantē personas tiesības un brīvības, pirmkārt, respektu pret demokrātijas pamatvērtību – cilvēka cieņu –, tad tiesas neatkarības kalpo tikai tiesnešiem, tātad nonāk pretrunā ar sabiedrības interesēm.

Tiesneši uzsvēra, ka Tieslietu padomei jēga būs tikai tad, ja tā palīdzēs tiesas attālināt no izpildvaras (it īpaši no Tieslietu ministra) un ja tā būs nevis formāla konsultatīva institūcija, bet gan apveltīta ar patstāvīgu lēmumu pieņemšanas kompetenci noteiktos jautājumos.

Respondentu vairākums piekrita šādām Tieslietu padomes iespējamajām funkcijām:

1) lēmumu pieņemšana par tiesnešu karjeras virzību (t. sk. pārapstiprināšanu citās tiesās);

2) tiesu budžeta veidošana analoģiski, kā tas notiek ar Saeimas budžetu;

3) apelācijas instance tiesnešu, prokuroru, notāru, tiesu izpildītāju, advokātu disciplinārlietās;

4) vienotu ētikas kritēriju noteikšana visai tiesu varas sistēmai un to ievērošanas kontrole.

Tieslietu padomei jāfunkcionē pastāvīgi, tās administrāciju veidotu pašreizējā Tiesu administrācija, kura tiktu izņemta no Tieslietu ministrijas pakļautības un nodota Tieslietu padomei.

Tajā pašā laikā tiesneši akcentēja vairākas problēmas, kurām būtu jāpievērš uzmanība pirms Tieslietu padomes izveidošanas:

1. Tieslietu padomes statuss: tā nebūs tīra tiesu varas institūcija, ja tajā būs pie tiesu varas nepiederošas personas. Vai tas nerada konstitucionālu problēmu? Risinājums – noteikt divus Tieslietu padomes locekļu statusus: tiesu varai piederošas personas ar lēmējtiesībām, savukārt tiesu varai nepiederošas personas (Saeimas, valdības, akadēmisko aprindu pārstāvji) – ar padomdevēja tiesībām. Tad padome paliek tiesu sistēmas iekšienē un faktiski darbojas kā tiesnešu pašpārvaldes institūcija.

2. Vai notiks funkciju pārdalīšana starp Tieslietu padomi, no vienas puses, un Tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju un disciplinārkolēģiju, no otras puses? Vai minētās divas kolēģijas beidz pastāvēt? Risinājums – ja Tieslietu padome ir apelācijas institūcija, kuras lēmums vairs nav pārsūdzams, tad tiesnešu discplinārkolēģija turpina darbu.

2.3.2. Funkcionālās problēmas

Tātad ne tikai tiesu uzbūve un darbība, bet gan vairāk pati sabiedrība rada problēmas ar tiesu pārlieku lielo noslodzi. Jau no pirmsvalsts laikiem cilvēki iecēla arbitrus, lai tie taisnīgi izšķirtu strīdus. Vēlāk sabiedrībā tiek speciāli veidota vesela virkne profesiju, kuru tiešais uzdevums ir risināt sociālos konfliktus, lai garantētu mieru un stabilitāti.¹⁵ Izveidojoties valstij, strīdu izspriešanas funkciju uz tiesību pamata strīdus uzticēja tiesām. Tiesas pamatuzdevums ir spriest tiesu, t. i., taisnīgi un objektīvi uz tiesību normu bāzes atrisināt konfliktu vai sodīt ļaundari, kurš ar savu darbību apdraudējis sabiedrības locekļus. Tas nozīmē, ka tiesai piekrīt darbības, kas saistītas ar konfliktu un apstrīdamu pārkāpumu vai apstrīdamu sabiedriski svarīgu faktu konstatēšanu, tātad jebkura prāva pēc būtības ir valsts pilnvarotu personu darbība, kas vērsta uz strīda likumīgu izskatīšanu.

Tomēr, jo sarežģītāka kļūst sociālo attiecību sistēma, jo specifiskākās attiecību jomās veidojas konflikti. Tāpēc attīstītā sabiedrībā parādās aizvien jauna tiesiskā regulācija, aizvien plašāka sociālo konfliktu joma pakļaujas tiesiskajam risinājumam un aizvien plašāk konfliktu risināšanā tiek iesaistītas dažādas valsts institūcijas (bāriņtiesas, administratīvās tiesas u. c.). Niklass Lūmans uzskata, ka rietumu sabiedrībā pastāv tendence vienveidīgi ar institūciju palīdzību risināt bieži pilnīgi nevajadzīgus un nenozīmīgus konfliktus.¹⁶ Tas rada valsts varas institūciju, īpaši tiesu, pārslogotību.

Ievērojamu skaitu no visām darbībām, ko Latvijā šobrīd veic tiesneši, veido lietas, kurās nav ne strīda, ne tiesību pārkāpuma. Tas nozīmē, ka, veicot šīs darbības, tiesnesis nepilda savu pamatuzdevumu, kura veikšanai no kandidāta uz tiesneša amatu tiek prasītas fundamentālas zināšanas un plaša praktiskā pieredze. Kā situāciju raksturo paši tiesneši, ir gadījumi, kuros viņi darbojas kā: "pastkastītes", "klerki". Minētais attiecas tieši uz civilprocesu. Liela daļa aptaujāto respondentu pauž viedokli, ka ir nelietderīgi uzticēt tiesnešiem darbības, kurā tiek prasīts tikai formāls tiesneša akcepts, bez iedziļināšanās lietas būtībā. Tas attiecas uz šādām civillietu kategorijām un darbībām:

1) saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā;

2) saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana;

3) laulības šķiršana, kur nav strīdu starp laulātajiem;

4) ārvalstu tiesu nolēmumu atzīšana;

5) nekustamā īpašuma brīvprātīga pārdošana tiesas ceļā;

6) saistības priekšmeta iesniegšana tiesai glabājumā.

Praktiski visi respondenti, izņemot vienu, uzskata, ka no tiesnešu kompetences ir jāizslēdz saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu un lietas par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā. Viens respondents (tiesnesis) nedaudz šaubījās par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu, jo tas tomēr esot sarežģītāks process nekā saistību piespiedu izpildīšana brīdinājuma kārtībā, tomēr pieļāva, ka tas arī varētu nebūt šķērslis.

Jautājumā par saistību piespiedu izpildīšanas brīdinājuma kārtībā izņemšanu no tiesas kompetences problēmu rada ne tik daudz juridiski, cik saimnieciski apsvērumi. Lai gan viennozīmīgi ir skaidrs, ka šeit nav strīda un tiesnesis, pildot šo uzdevumu, nespriež tiesu, vēlme izņemt šo lietu no tiesas kompetences atduras pret zināmu aprindu pretestību tiesā un izpildvarā, jo šo vienkāršo lietu ir ļoti daudz. To izpilde (ja skatās vienu atsevišķu darbību) neprasa ievērojamu darba laika un tiesneša intelektuālās piepūles ieguldījumu, bet ienes ievērojamu materiālo labumu valsts nodevu veidā. Te mēs nonākam pie jautājuma, vai tiesai ir jāpelna? Visiem ir skaidrs, ka šīs lietas pēc būtības nepiekrīt tiesai, jo nav tiesas spriešanas funkcijas. Vienīgā iebilde par tiesneša kā lēmēja nozīmi saistību piespiedu izpildīšanā brīdinājuma kārtībā sakarā bija: tiesneša amata kā valsts varas reprezentētāja prestižs ir augstākais tiesu varā, bet tā ir atruna par autoritāti, nevis kompetenci vai kvalitāti. Tātad saistību piespiedu izpildīšanas brīdinājuma kārtībā nodošanu citām institūcijā neaizkavē iebildumi pēc būtības, ka tieši tiesneša kompetence ļauj izskatīt šo lietu, bet citu tik kompetentu izpildītāju nebūs. Lietu skaits saistību piespiedu izpildīšanā brīdinājuma kārtībā ir tik liels, ka to izņemšana no tiesu kompetences ievērojami atslogos tiesas. Arī tiesneši no rajona (pilsētas) tiesām un apgabaltiesām uzskata, ka šīs lietas ir jāizņem no tiesu kompetences. Respondenti kā šīs funkcijas pārņēmējus redz zvērinātus notārus vai zvērinātus tiesu izpildītājus. Ir ieteicams šo funkciju uzticēt zvērinātiem tiesu izpildītājiem, jo notāri vairāk saskaņo pušu gribu un intereses, bet saistību piespiedu izpildīšanā brīdinājuma kārtībā nekāda saskaņošana nenotiek, tas ir piedziņas process, kurš Latvijas Republikas tiesu varas struktūrā vairāk ir saistīts ar tiesu izpildītāju funkcijām. Taču arī notāri varētu pilnvērtīgi veikt nepieciešamās funkcijas, jo viņiem ir atbilstoša kompetence un atbildība (arī civiltiesiskās atbildības apdrošināšana).

Par citām lietu kategorijām viedokļi dalījās, tomēr ievērojams vairākums respondentu par alternatīvu bezstrīdus laulību šķiršanas institūciju tiesas vietā minēja zvērinātus notārus, kuri veiksmīgi jau ir pārņēmuši bezstrīdus mantojuma vešanas lietas. Arī citas bezstrīdus lietas vairākums respondentu nākotnē redz zvērinātu notāru kompetencē. Tas atslogotu tiesu, mazinātu tiesas darbības izmaksas – tā uzskata respondenti.

Divas tiesu varas amatpersonas tomēr šajā jautājumā bija rezervētākas, jo arī šādu lietu atrašanās tiesneša kā valsts varas nesēja kompetencē "garantē svaru pieņemtajam lēmumam". Turklāt tiesām tomēr klasiski ir raksturīga ne vien tiesas spriešanas funkcija, bet arī civiltiesiskās apsardzības funkcija, respektīvi, pienākums sekot, vai tiek ievērotas civiltiesisko attiecību dalībnieku tiesības. Lai veiktu šādu funkciju, jābūt apveltītam ar varas elementu, kura trūkst klasiskam notariātam. Līdz ar to varas funkciju nodošana notariātam nozīmētu arī notariāta institūta pamatu maiņu, un jautājums ir – vai tas ir nepieciešams. Šā iemesla dēļ notariātam nevarētu tikt nodota nekustamā īpašuma brīvprātīga pārdošana tiesas ceļā un ārvalstu spriedumu atzīšana. Arī laulības šķiršana, kā uzskata šie divi respondenti, pat ja tā ir bezstrīdus, tomēr ir saistīta ar tādu kā valsts varas aktu, tādēļ arī šis jautājums varētu būt diskutabls.

Notāriem varētu arī tikt nodota saistības priekšmeta iesniegšana tiesai glabājumā, taču, kā uzsvēra tiesu amatpersonas, šī funkcija ir tik minimāla, ka nekādu būtisku slogu tiesām neuzliek.

Piemēram, 2009. gada pirmajā pusgadā civillietu un pieteikumu klāstā saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana¹⁷ un saistību izpilde brīdinājuma kārtībā¹⁸ veido būtisku īpatsvaru – 66,8% no visām pirmajā instancē skatītajām lietām un pieteikumiem (sk. 3. pielikumu nākamajā JV).

Lai gan pieteikumu izskatīšana vairumā gadījumu notiek īsā termiņā (līdz trim mēnešiem), tomēr šeit rodami vislielākie resursi pirmās instances tiesas atslogošanai.

Šo pieteikumu izskatīšanā nomaksātās nodevas 2008. gadā bija 273,4 tūkstoši latu, bet 2009. gada pirmajā pusgadā šī summa jau sasniedza 1,4 miljonus latu.

2. tabula

2.3.3. Procesuālās problēmas

2008. un 2009. gadā būtiski pieaudzis pirmās instances civillietu tiesnešu darba apjoms. 2008. gadā fiksēts sevišķi liels saņemto lietu pieaugums – 83,6%. Saņemto lietu pieaugums turpinās arī 2009. gadā ar mazāku apmēru – 24,8%. Pirmajā instancē izskatīto lietu skaits katru gadu palielinājies par 54–55%.

Pieauguma lielāko daļu veido prasības par zaudējumu un parādu piedziņu, kā arī pieteikumi.

3. tabula

Apgabaltiesās saņemto un izskatīto civillietu skaita izmaiņas 2005.–2009. gadā ir aptuveni 1–4% apmērā.

4. tabula

Krimināllietu tiesnešu darba apjomā attiecīgajā periodā ir konstatējama zināma stabilitāte – 10 līdz 12 tūkstoši lietu gadā pirmajā instancē un 1,7 līdz 1,8 tūkstoši lietu apelācijas instancē apgabaltiesās. Izņēmums ir saņemto un izskatīto lietu pieaugums apgabaltiesās 2009. gadā par 20–22% salīdzinājumā ar 2008. gadu.

5. tabula

6. tabula

Gan saņemto, gan izskatīto administratīvo lietu pieaugums 20% apmērā konstatējams kā pirmajā instancē, tā arī apelācijas instancē apgabaltiesās.

7. tabula

8. tabula

Hiperaktīvā tiesāšanās un acīmredzami nepamatotas prasības

Šobrīd likumā nav paredzēts mehānisms, kā tiesām atbrīvoties no acīmredzami nepamatotām prasībām. Tas būtu jāparedz procesa likumos.

Respondenti pauž uzskatu, ka arī Latvijā personām ir dotas nevajadzīgi plašas iespējas tiesāties, bieži "tiesāšanās pēc". Ir aplami un bezjēdzīgi, ka maznozīmīga lieta (piemēram, Ceļu policijas uzlikts sods 10 latu apmērā) tiek izskatīta trīs instancēs, izlietojot milzīgus valsts budžeta līdzekļus un bezjēdzīgi noslogojot tiesu.

Lai garantētu indivīdu brīvību un drošību, ir jānodrošina harmoniska sabiedrības funkcionēšana. Atsevišķa indivīda tiesību realizācija nedrīkst apdraudēt ne citus indivīdus, ne sabiedrību kopumā, jo suverēna ir tauta un tautas kopīgās intereses ir aizsargātas Satversmes pamatnormā. Tiesu darbība ir orientēta uz personu brīvības garantēšanu, taču tas nenozīmē, ka personas brīvības un likumīgo tiesību garantēšana drīkst nonākt pretrunā ar sabiedrības interesēm un veselo saprātu.

Daudzas aptaujātās tiesu sistēmas amatpersonas zina indivīdus, kuriem vienlaikus ir līdz pat vairākiem desmitiem lietu dažādās tiesās, jo personas garīgās veselības traucējumi vai pārmērīgs egoisms nosaka vēlmi tiesāties. Vācijā ir personas, kurām tiek ierobežota komerctiesiskā rīcībspēja par labu ģimenes un sabiedrības interesēm, taču tāpēc neviens neapšauba, vai Vācija ir tiesiska un sociāla valsts. Pamattiesības nav absolūtas, kā to jau pagājušā gadsimta otrajā pusē konstatēja Vācijas Federācijas Konstitucionālā tiesa. Jau vairākus gadu desmitus vācu tiesību doktrīnā līdz ar pamattiesībām tiek skatīti pamattiesību ierobežojumi. Pamattiesību realizācija ir cieši saistīta ar tautas kopējām interesēm, kas izriet no tautas suverenitātes. Tautas kopējās intereses var ierobežot konkrētas personas tiesības. Latviešu lasītājam lakoniskā formā par šo jēdzienu ieskatu sniedz Hansa Vildberga, Klausa Meseršmita un Lailas Niedres grāmata "Pilsonis tiesiskā valstī" (Rīga: Eirofakultāte, 2004). Arī LU Juridiskās fakultātes viesprofesors Tomass Šmics apliecina, ka Vācijā ir noteikti ierobežojumi pārsūdzības iespējām, piemēram, lietas tiek skatītas tikai divās instancēs. Šobrīd Latvijā šajā jomā nav nekādu ierobežojumu, tādēļ ļaunprātīgām vai garīgi slimām personām ir plašas iespējas uz sabiedrības rēķina neierobežoti tiesāties. Tādēļ būtu ieteicams arī Latvijā izskatīt iespēju noteikt saprātīgas robežas personu tiesībām uz taisnīgu tiesu, samērojot šo ierobežojumu ar sabiedrības interesēm.

Instanču skaits

Šobrīd praktiski visas lietas (ar ļoti nedaudziem izņēmumiem) tiek skatītas trijās instancēs, kas patērē lielus resursus. Ierobežojot pārsūdzēšanas iespējas atsevišķu lietu kategorijās, vai arī atkarībā no prasījuma veida vai apmēra, paveras iespējas ievērojami atslogot tiesas un atbrīvot tiesu resursus nozīmīgāku lietu izšķiršanai.

Kā pozitīvu piemēru varētu minēt salīdzinoši nesen ieviesto modeli administratīvo tiesu darbā, kur pieteikumi par Konkurences padomes lēmumu atcelšanu tiek skatīti tikai divās instancēs (apgabaltiesa kā pirmā instance un Senāts kā kasācijas instance). Viens no iemesliem šādam risinājumam ir bijis tas, ka Konkurences padomes lēmumi tiek atzīti par profesionāli pietiekami kvalitatīviem. Atteikšanos no apelācijas instances varētu izmantot arī attiecībā uz Uzņēmumu reģistra lēmumu pārsūdzēšanu, jo vairāk tāpēc, ka šeit turklāt pastāv arī iekšējās pārsūdzēšanas iespēja, kā rezultātā sūdzība faktiski tiek skatīta četrās(!) instancēs (vienreiz pašā Uzņēmumu reģistrā un trīs reizes – tiesā). To pašu varētu attiecināt arī uz jebkuru citu iestādi, kurā pastāv ar likumu noteikts iekšējais sūdzību izskatīšanas process. Starp citu, tas atbrīvotu ne vien tiesu resursus, bet arī valsts iestāžu resursus, kuri šobrīd tiek nelietderīgi izlietoti, gatavojoties un tiesājoties trijās tiesu instancēs.

Konkurences padomes lēmumu atcelšanā šāda kārtība būtisku ieguvumu nedod, jo šādu sūdzību skaits ir visai mazs:

Uzņēmumu reģistrā 2008. gadā pieņemti 230 galvenā valsts notāra lēmumi (pirmā pārsūdzība Uzņēmumu reģistra iekšienē):

1. instance: 30

Apelācijas instance: 10

Kasācijas instance: 3

2009. gadā uz līdz 12. jūlijam jau pieņemti 205, tā ka līdz gada beigām apmēram 220 varētu būt:

1. instance: 29

Apelācijas instance: 18

Kasācijas instance: 2

Tātad vidēji 50 lietas gadā par Uzņēmumu reģistra darbību nonāk tiesā.

Arī kriminālprocesā noteiktos gadījumos var būt tiesvedība tikai divās instancēs, proti, gadījumos, kad pastāv vienošanās par vainas atzīšanu un sodu (KPL 542. panta otrā daļa).

Atteikšanās no apelācijas sūdzības būtu lietderīga arī civilprasībās, kuru apjoms naudas izteiksmē nepārsniedz noteiktu summu. Šīs summas apmērs ir apspriežams, taču darba grupas viedoklis ir: tam nevajadzētu būt mazākam par 100 latiem.

Pirmās instances un apelācijas dublēšanās

Vairāki respondenti norādīja, ka šobrīd, it īpaši civilprocesā, apelācijas instances tiesa ļoti bieži izvēlas dublēt visu pirmās instances tiesas procesu, ieskaitot pierādījumu pārbaudi. Tas radot pārlieku resursu patēriņu. Uz kriminālprocesu tas neattiecas.

Attiecībā uz administratīvo tiesu tas ir daļēji risināts jau ar 2006. gada grozījumiem APL 307. panta ceturtajā daļā, kur tagad ir noteikts: "Ja [apelācijas instances] tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251. panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt." Līdzīgu formulu varētu ieviest arī Civilprocesa likuma 432. panta piektajā daļā.

Vienādas sarežģītības procesi visās prasībās

Kā viens no iespējamajiem risinājumiem aptauju gaitā idejas līmenī tika minēts noteikt īpašu civilprocesa paveidu komerciālajiem strīdiem. Šāds process varētu būt vienkāršots, balstīts uz pieņēmumu, ka komersants ir profesionālis, un rezultātā tas varētu būt arī ātrāks. Aptaujas dalībnieki saprot, ka atsevišķas specializētas komerctiesas izveidošana, lai arī palīdzētu risināt problēmu, šobrīd nav iespējama un tik drīz arī nebūs.

Problēmas ar pierādījumiem

Vairāki advokāti un citas personas, kuras piedalās tiesas sēdēs kā pušu pārstāvji, vērsa uzmanību uz to, ka civilprocesā (reizēm arī administratīvajā procesā) tiesneši mēdz vismaz netieši izmantot līdzīgu principu, kāds ir noteikts kriminālprocesā, proti, ka aizdomās turamajam un apsūdzētajam nav pienākuma liecināt pret sevi. Tas visbiežāk izpaužas gadījumos, kad tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem lietas dalībnieks nav ieinteresēts atbildēt godīgi, tādēļ izvairās no atbildes. Bieži vien šādos gadījumos, kad lietas dalībnieks mēģina dažādi panākt, lai pretējā puse tomēr atbild uz jautājumu, tiesnesis noņem lietas dalībnieka jautājumu, turklāt tam neseko nekādas tiesiskas sekas. Tas ir uzskatāms par nozīmīgu trūkumu patiesības noskaidrošanā, kas savukārt pazemina tiesu efektivitāti un arī uzticību tiesām. Šo problēmu ir ieteicams novērst, (a) civilprocesā un administratīvajā procesā paredzot nepārprotamu lietas dalībnieka pienākumu sniegt visas viņa rīcībā esošās ziņas arī tad, ja tās ir neizdevīgas šim lietas dalībniekam, (b) nosakot atbildību par šo ziņu nesniegšanu un (c) paredzot šo noteikumu reālu piemērošanu. Ieteicams papildināt Krimināllikuma 300. pantu, nosakot, ka atbildība iestājas arī par apzināti nepatiesu paskaidrojumu un liecību sniegšanu civillietās un administratīvajās lietās.

Nepietiekama rīcības sēžu iespējas izmantošana

Kā apstiprināja vairāki advokāti, tiesas ļoti reti izmanto rīcības sēdes, uzaicinot lietas dalībniekus, lai uz lietas pirmo izskatīšanu jau būtu viss pienācīgi sagatavots, visi dokumenti iesniegti, neskaidri prasījumi precizēti u. tml. Iespējams, ka šajā jomā varētu paplašināt tiesnešu palīgu funkcijas – viņi pēc tiesneša norādījuma jau pietiekamu laiku pirms pirmās tiesas sēdes dotu lietas dalībniekiem nepieciešamos norādījumus, kuri sekmētu kvalitatīvu lietas izskatīšanu. Tāpat būtu jāparedz adekvāta atbildība par šo norādījumu neizpildīšanu, ja tas ir kavējis tiesas sēdes norisi (piemēram, prasības pieteikuma grozījumi vai pierādījumi tiek iesniegti nevis tiesneša rīcības sēdē noteiktajā termiņā, bet pirmajā tiesas sēdē, tādā veidā panākot tiesas sēdes atlikšanu).

Tiesas sēdes laika noteikšana

Lietas dalībniekiem, it īpaši civillietās, pēc prasības pieteikuma iesniegšanas ļoti ilgu laiku nav zināms pirmās tiesas sēdes laiks, turklāt tas tiek paziņots bieži vien tikai īsi pirms tiesas sēdes. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ advokātiem gadās vairākas tiesas vienā laikā, un vairs neko nav iespējams mainīt.

Neadekvāti sodi par lietas dalībnieku izdarītiem pārkāpumiem

Šobrīd spēkā esošās publiski tiesiskās sankcijas par lietas dalībnieku pārkāpumiem ir neadekvāti zemas, tādēļ neefektīvas. Bieži vien lietas dalībniekam ir izdevīgāk novilcināt tiesas sēdi, bez attaisnojoša iemesla neierodoties tiesā un samaksājot naudas sodu. Ieteicams civilprocesā noteikt šo naudas sodu gradāciju proporcionāli prasības summai, kā arī paredzēt arī citus sankciju veidus, piemēram, piespiedu darbu.

2.3.4. Juridiskā izglītība

Pētījuma rezultāti dod pamatu uzskatīt, ka daudzu problēmu cēlonis (vāji prasības pieteikumi, vāji spriedumi, vāja argumentācija utt.) ir trūkumi juridiskajā izglītībā.

Viens no fundamentālajiem risinājumiem varētu būt vienots valsts eksāmens visiem tiesību zinātņu studentiem, piešķirot kvalifikāciju. Kvalifikāciju piešķirtu valsts, nevis konkrēta augstskola. Augstskolas absolvēšana dotu iespēju kārtot kvalifikācijas eksāmenu, kā tas ir, piemēram, Vācijā.

Arī dalījums juristos un juriskonsultos pēc profesiju klasifikatora nevieš skaidrību un neuzlabo izglītības kvalitāti. Tādēļ ir ieteicams ieviest arī vienotu jurista profesijas standartu.

Krimināllietu tiesneši izteica bažas par Policijas akadēmijas likvidēšanas iespējamajām sekām. Jau tagad esot problēmas ar pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti, un Policijas akadēmijas likvidēšana šo problēmu var tikai saasināt.

2.3.5. Juridiskās kultūras ietekme uz tiesu efektivitāti

Tiesas procesa vilcināšana

Aptaujā tika konstatēts, ka lietu izskatīšanas termiņus tiesās bieži vien apzināti ļaunprātīgi cenšas novilcināt paši procesa dalībnieki, tajā skaitā atsevišķi negodprātīgi advokāti. Vairāk tas ir izteikts civilprocesā, kur paši tiesneši biežāk pieļauj lietas izskatīšanas atlikšanu dažādu iemeslu dēļ. Kriminālprocesā lietu vilcināšana arī pastāv – apsūdzētie slimo, liecinieki neierodas, nav nodrošināta aizstāvība u. tml. Liela problēma ir tā, ka, kā rāda prakse, ir viegli dabūt slimības lapas. Tiesa krimināllietās pat ir vairākkārt pieprasījusi ekspertīzi slimības lapas pamatotības pārbaudei, un ir bijuši gadījumi, kad ekspertīze slimības lapu atzīst par nepamatoti izsniegtu. Šajā kontekstā paralēli jārisina jautājums par ārstu atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu tiesai. Krimināllietās ir Senāta judikatūra, ka apelatora neierašanās uz tiesu ir pamats tiesvedības izbeigšanai, jo tiek uzskatīts, ka apelācijas sūdzība netiek uzturēta. Šī prakse būtu ieviešama visās lietu kategorijās.

Respondenti norāda, ka vajadzētu plašāk piemērot sodus par neattaisnotu neierašanos uz tiesas sēdi, turklāt sodi ir jāveido augšupejošā solī saistībā ar prasības summu. Sods, kurš ir adekvāts 200 latu prasībā, nav efektīvs divu miljonu latu prasībā.

Lielākā daļa respondentu uzsver, ka arī šobrīd tiesnešiem ir likumīgas tiesības neatlikt procesu un uzņemties iniciatīvu skatīt lietu bez neieradušās personas klātbūtnes.

Tomēr tiesnešu vidū tika izteikts viedoklis, ka tiesneši civilprocesā bieži vien atturas no lietas izskatīšanas atbildētāja neierašanās dēļ. Tas tiek izskaidrots, ka tiesneši nevarot būt pārliecināti, vai atbildētājs saņēmis tiesas pavēsti, jo prasības pieteikumā prasītājs var būt norādījis nepareizu atbildētāja adresi. Darba grupas ieskatā, šis apstāklis nevar kavēt lietas izskatīšanu, jo tiesai ir pieejami publiskie reģistri, tajā skaitā tie, kur ir fiksētas adreses gan fiziskām personām (iedzīvotāju reģistrs), gan citiem tiesību subjektiem (komercreģistrs, biedrību un nodibinājumu reģistrs, reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrs u. c.). Tiesām ir jāņem vērā, ka gan komercreģistrā ierakstītā komersanta juridiskā adrese, gan iedzīvotāju reģistrā ierakstītā deklarētā dzīvesvietas adrese ir saistoša tai personai, kura šo adresi deklarējusi kā vietu, kur tā ir sasniedzama (sk. Komerclikuma 12. panta ceturto daļu; Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 1. pantu). Deklarētā dzīvesvieta nav saistoša privātpersonu tiesiskajās attiecībās, taču, tā kā tiesas pavēsti atbildētājam nosūta tiesa (valsti reprezentējošs institūts), deklarētā dzīvesvieta civilprocesā ir saistoša tās deklarētājam. Iespējams, ka Civilprocesa likuma 56. panta ceturtajā daļā būtu jāizdara grozījumi, nosakot, ka tiesa jebkurā gadījumā nosūta pavēsti fiziskajai personai uz deklarēto dzīvesvietas adresi.

Personu intereses novilcināt sēdes realizē arī atsevišķi advokāti. Visi respondenti kā pirmos, kas novilcina lietu izskatīšanu civilprocesā, minēja advokātus: gan ļaunprātīgi izmantojot sistēmas un likumu nepilnības, gan objektīvi – vienā laikā vairākas tiesas sēdes. Šobrīd pastāv prakse: ja vienam advokātam ir vienlaikus nozīmētas vairākas tiesas sēdes, tad viņš iet uz augstākas instances tiesas sēdi. Rezultātā zemākās instances tiesa sēdi atliek. Kā minēja viens respondents, "valsts resursi tiek pakārtoti privātajām interesēm". Šāda situācija rada nelietderīgu valsts resursu izšķērdēšanu. Tā būtu risināma, nosakot advokātiem pienākumu šādā situācijā uz zemāko instanci sūtīt savu palīgu vai nodot lietu citam advokātam. Savukārt pret advokātiem, kas ļaunprātīgi palīdz klientam novilcināt lietas iztiesāšanu vai kavē tiesas sēdes bez attaisnojoša iemesla, advokātu pašpārvaldes organizācijai jāvēršas ar disciplinārsodiem, atkārtotības gadījumā – līdz pat izslēgšanai. Šie jautājumi ir jāsakārto – daļēji normatīvo aktu līmenī, daļēji – advokātu ētikas kodeksā. Kā rāda prakse, pagaidām izslēgšanas mēģinājumi par pārkāpumiem no advokātu kolēģijas puses nav bijuši pārāk veiksmīgi.

Spriedumu forma un saturs

Respondenti apstiprina, ka tiesu spriedumi kļūst arvien apjomīgāki, jo īpaši administratīvajās tiesās. Taču tas nenotiek uz sprieduma kvalitātes paaugstināšanas bāzes. Spriedumos tiek pilnībā atreferēti ļoti daudzi lietas materiāli utt. Bieži vien spriedumos tiek izklāstīta lietas iznākumam nenozīmīga informācija, kura nemaz neparādās motīvu daļā. Argumentācijas kvalitāte sarūk, bet apjoms pieaug. Respondenti iesaka: "Ja apelācijas tiesas lemj negrozīt pirmās instances lēmumu, varētu neizklāstīt visus pirmās instances argumentus, bet aprobežoties ar lakonisku spriedumu."

Visiem respondentiem ideāls ir īss, lakonisks, taču pilnīgi skaidrs spriedums. Diemžēl praksē to prot paveikt tikai salīdzinoši nedaudzi. Viens no aptaujātajiem tiesnešiem izteicās, ka daudzi gados jaunāki tiesneši cenšas kopēt Eiropas tiesas vai Cilvēktiesību tiesas spriedumu stilu, aprakstīt visas savas pārdomas, kā rezultātā ir pieaudzis spriedumu apjoms. Izskanēja viedoklis, ka šādus garus spriedumus varētu taisīt Senāts, ja tam būtu vairāk laika, jo tieši Senātam ir noteicošā loma judikatūras veidošanā. Pirmās instances tiesas spriedums varētu būt arī diezgan īss. Tomēr, no otras puses, spriedumā ir jābūt skaidrai motivācijai, ko ne visi tiesneši prot lakoniski uzrakstīt.

Tiesneši neuzskata, ka likums uzliktu pārliekus pienākumus spriedumu formai un saturam. Galvenā garo spriedumu problēma esot konkrētā tiesneša ieraduma, domāšanas veida jautājums, nevis sistēmiska problēma. Neapšaubāmi, pārlieku garie spriedumi patērē ievērojamus tiesu resursus.

Lai šo problēmu risinātu, ir izskanējis priekšlikums pilnos spriedumus rakstīt tikai tad, ja kāds no lietas dalībniekiem to pieprasa, iespējams, nosakot par to īpašu nodevu.

Apsverama ir iespēja sagatavot tiesnešiem metodiskos norādījumus spriedumu rakstīšanai, kā arī veikt apmācības šajā jautājumā.

Runājot par spriedumu saturu, daži respondenti (t. sk. no pašu tiesnešu vidus) pauda viedokli, ka daudzi tiesneši, piemērojot likumu, neredz cilvēkus, kuru dzīvēs iejaucas, un pārsūdzība seko, jo likums formāli ir piemērots, taču pušu strīds nav atrisināts pusēm saprotami. To apliecina gadījumi, kad spriedumu pārsūdz abas puses.

Citu procesuālo dokumentu kvalitāte

Vēl viens faktors, kas jāvērtē, pētot tiesas procesa termiņus un kvalitāti, ir arī citu procesuālo dokumentu, it īpaši prasības pieteikumu un sūdzību, skaidrība un likumība. Tiesneši atzīst, ka tiesās ļoti bieži tiek iesniegti prasības pieteikumi, no kuriem nevar skaidri izprast prasības būtību, nav saprotama pierādījumu saistība ar prasījumu, ir vāja argumentācija.

Respondenti kā problēmu atzīst gan pirmstiesas izmeklēšanas, gan arī apsūdzību kvalitāti kriminālprocesā.

Šīs problēmas cēlonis, visticamāk, ir problēmas izglītībā, iespējams, arī nepietiekama praktiskā pieredze pieredzējušāka kolēģa uzraudzībā (advokātu un prokuroru gadījumā). Ja no garas un plašas aprakstošās daļas nevar izlobīt, par ko apsūdz, ko prasa un uz kā pamata, tad problēma ir ar prasmēm juridiskajā argumentācijā un loģikā.

Šīs problēmas ir jārisina (a) juridiskās izglītības pilnveidošanas kontekstā, (b) advokātu uzņemšanas un prokuroru atlases kontekstā un (c) advokātu un prokuroru tālākizglītības kontekstā.

Tiesas sēžu vadīšanas metodika

Daudzi respondenti norādīja, ka tiesas sēdes tiek vadītas ļoti dažādi. Piemēram, esot tiesneši, kuri par savu darba metodi uzskata ierašanos uz tiesas sēdi, neiepazīstoties ar lietu. Pamatojums tam ir tāds, ka šādā veidā tiesnesis labāk realizējot objektivitātes principu, ļaujot pusēm sacensties. Šāda metode ir visnotaļ apšaubāma un, iespējams, pat slēpj sevī nolaidību. Maz ticams, ka tiesnesis var stundas vai divu laikā pienācīgi uztvert visas izskatāmās lietas nianses, apzināties pierādījumu būtību un saikni ar prasījumu, izvērtēt pierādījumus un taisīt spriedumu, par 90% paļaujoties tikai uz tiesas sēdē mutiski izteikto. Pētījuma darba grupas ieskatā, atrunas, ka tiesas sēdes vadīšanas metodikas izvēle ir tiesneša neatkarības sastāvdaļa, ir apšaubāmas, jo, kā jau tika minēts iepriekš, tiesnešu neatkarībai ir zināmas robežas. Tiesas pienākums ir profesionāli spriest taisnīgu tiesu, ievērojot likumības, vienlīdzības un līdztiesības principus. Tiesneša nesagatavotība tiesas sēdes laikā, darba grupas ieskatā, pārkāpj tiesību uz taisnīgu tiesu principu. Savukārt metožu daudzveidība dažādiem tiesnešiem pārkāpj vienlīdzības principu.

Šo problēmu var risināt ar atbilstošiem tālākizglītošanas pasākumiem un īpaši rupju pārkāpumu gadījumā – efektīvi piemērojot disciplināratbildību tiesnešiem, kuri neievēro tiesas sēdes principus.

2.3.6. Judikatūra

Valsts vara, lai gan funkcionāli un organizatoriski ir sadalīta trijos neatkarīgos varas atzaros, tomēr paliek vienota: tautas pilnvarots likumdevējs veido politisko gribu, ietverot to likumu formā, izpildvara godprātīgi šos likumus pilda, tiesa uz likuma pamata risina konfliktus un nodrošina tiesību aizsardzību. Ja nav vienveidīgas tiesu prakses, tad mēs nevaram īsti runāt par tiesisku valsti, kurā procesi ir caurskatāmi un tiesiski paredzami.

Tiesiskā valstī likumi ir visiem zināmi (tas Latvijā ir nodrošināts), judikatūra ir publiski pieejama (arī tas lielā mērā ir nodrošināts), un līdz ar to katrs kompetents jurists, zinot visus lietas apstākļus, var vismaz lielos vilcienos paredzēt lietas iznākumu. Latvijā tas diemžēl bieži vien nerealizējas, kas dod pamatu runāt par spriedumu kvalitāti.

Ja lietas dalībnieki saprastu, ka (a) pirmās instances spriedums ir tiesisks, (b) visas analoģiskas lietas ir risinātas tieši tāpat un (c) cita ceļa, kā risināt lietu, nav, tas, ļoti iespējams, ierobežotu pārsūdzību plūsmu, kura šobrīd veido ievērojamu daļu no tiesu noslodzes.

Šobrīd tiesu spriedumi tiek publiskoti izlases kārtībā, atlasot tos pēc nepubliskotiem kritērijiem. Valstij būtu jānodrošina plašāka tiesu spriedumu (tieši – spriedumu, ne tikai judikatūras) pieejamība, jo judikatūra nerodas valsts veiktas atlases kārtībā, bet gan brīvas juridiskās domas attīstības gaitā.

2.3.7. Informācija un reģistri

Lai tiesneši un visa tiesu varas sistēma strādātu kvalitatīvi, liela loma ir informācijas pieejamībai dažādu publisko reģistru formā. Informācijas pieejamība ir būtiska ne tikai tiesnešu, bet arī prokuroru, zvērinātu tiesu izpildītāju, zvērinātu advokātu un zvērinātu notāru darbā. Tiesneši visumā ir apmierināti ar viņiem nepieciešamās informācijas pieejamību un tās kvalitāti, turpretim pārējās tiesu sistēmai piederīgās personas minēja daudzus iebildumus, kas saistīti ar informācijas kvalitāti, pieejamību un izmaksām par informācijas iegūšanu.

Zvērinātiem notāriem ir būtiski, lai publiskajos reģistros būtu ne tikai dati par personu, bet arī personas fotogrāfija, kā tas ir, piemēram, Igaunijā. Tas mazinātu iespēju veikt krāpnieciskas darbības.

Respondenti min, ka Zemesgrāmatas dati bieži atšķiras no Zemes dienesta datiem. Būtu nepieciešams vienots zemes reģistrs.

Reģistru sakārtošanu veicinātu arī vienveidīgas prasības reģistriem, kādu Latvijas Republikā šobrīd nav.

Divas īpašuma formas tiek reģistrētas būtiski atšķirīgos veidos. Nekustamos īpašumus reģistrē Zemesgrāmata, kuras darbinieki ir tiesneši (lai gan zemesgrāmatas tiesneši veic bezstrīdus funkcijas, reģistrējot īpašumu; šādu darbību veikšana neatbilst tiesneša darbam šā vārda klasiskā izpratnē), bet komersantus reģistrē Uzņēmumu reģistrs, kurā strādā ierēdņi – valsts notāri. Respondents advokāts minēja, ka dati, kas fiksēti Uzņēmumu reģistrā, neļauj veikt piedziņu pret konkrētu personu, jo nav datu, cik liela daļa un kādā vērtībā pieder katrai atsevišķai fiziskai personai, kuras apvienojušās juridiskā personā. Tas kavē, piemēram, alimentācijas prasības. Viens sakārtots reģistrs, kurā iekļauti dati par visiem personu reģistrējamiem īpašumiem, ar vienotām reģistrācijas prasībām, cik tālu to pieļauj atšķirīgās īpašuma formas, atvieglotu personu tiesību realizāciju. Argumenti, ka Zemesgrāmatā tiek reģistrēts nekustamais īpašums, kas ir vērtīgāks un nozīmīgāks, nav būtiski, jo daudzi uzņēmumi ir ievērojami vērtīgāki, nekā jebkurš reģistrētais nekustamais īpašums. Savukārt pilsoniskā sabiedrībā ar augstu iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, kas izpaužas arī kā komercdarbība, kustamais īpašums, it īpaši komerciālais, nav mazāk svarīgs par nekustamo. Pētījuma vadītāja uzskata, ka valstij ir jārada vienveidīgi reģistrācija noteikumi kā zemei, tā uzņēmumiem.

Ja valsts izšķiras par labu reģistratoriem ierēdņu statusā, tas var radīt problēmas ar zemesgrāmatu tiesnešiem. Pētījumā tika gūta informācija, ka zemesgrāmatu tiesneši lepojoties ar savu piederību tiesu sistēmai un vārds "tiesnesis" amata nosaukumā viņiem ir ļoti svarīgs. Valsts var izskatīt iespēju zemesgrāmatu tiesnešiem var piedāvāt bez pārbaudījuma sākt darbu rajona (pilsētas) tiesās vai administratīvajās tiesās. Tas ļautu nokomplektēt personālu tiesās. Piemēram, pirmās instances administratīvajās tiesās jau kopš darbības uzsākšanas ir vakantas tiesnešu vietas.

Respondenti par labu zemesgrāmatu piederības statusam min vienīgi iespēju ievērojami vienkāršāk un ātrāk pārsūdzēt viņu lēmumus nekā gadījumā, kad darbojas ierēdņi un kad sāk darboties administratīvais process, kurš ir ilgs un sarežģīts. Šis iebildums ir jāņem vērā, valstij kārtojot īpašumu reģistrus, paredzot vienkāršu pārsūdzības modeli.

Jautājumā par publiskajiem reģistriem respondenti pauda viedokli, ka nav normāli tas, ka viens valsts atzars savu funkciju veikšanai izmanto cita atzara reģistru un ir spiests par to maksāt. Tas jau "treknajos gados" neļāva visos gadījumos izmantot reģistros ietvertos datus, bet krīzes apstākļos tas pazemina dažādu tiesisko darbību kvalitāti un tiesisko drošību, jo to veicēji neizmanto visus nepieciešamos publiski zināmos datus.

Tiesneši reģistrus izmanto mazāk, jo tiesām pierādījumu vākšana ir iespējama tikai administratīvajā procesā objektīvajā izmeklēšanā. Tomēr darbs ar reģistriem ir jāiemāca arī tiesnešiem, jo pēc respondentu atbildēm var spriest, ka ne visi tiesneši prot iegūt no publiskajiem reģistriem darbam nepieciešamo informāciju. Viens no pētniekiem zina gadījumu, kad (tiesa, pirms vairākiem gadiem) Augstākās tiesas tiesnesis zvanījis uz Uzņēmumu reģistru un telefoniski pieprasījis ziņas no laulāto kopmantas reģistra, lai gan likums nepieļauj informācijas telefonisku pieprasīšanu un sniegšanu.

Prokuratūrā pieeja reģistriem ir virsprokuroriem, bet pārējiem informāciju nākas iegūt no viņiem. Tādējādi nevajadzīgi tiek palielināts virsprokurora darba apjoms, jo viņam tieši ir jānodrošina informācijas pieejamība padotajiem prokuroriem.

2.3.8. Tiesāšanās izdevumi

Problēma ir ne tikai termiņi, bet arī tiesāšanās izdevumi. Termiņi un izmaksas ir cieši saistīti. Personas atļaujas tiesāties, uzskatot, ka uzvarēs un par prāvu maksās zaudējusī puse. Pirmkārt, tiesāšanās izmaksas, ko sedz personas, neatbilst reālajām izmaksām. Taču, padarot tiesu dārgāku, valsts riskētu mazināt tiesu pieejamību sabiedrībai. Ir cits modelis, kuru minēja prof. T. Šmics. Francijā neatkarīgi no sprieduma abas puses apmaksā savus izdevumus un savu daļu tiesas izmaksās. Tas nozīmē, ka, uzsākot procesu, persona nerēķinās, ka uzvarēs un viņai nevajadzēs maksāt par tiesāšanos. Persona apzinās reālās tiesas izmaksas un rēķinās ar tām. Tas noteikti vismaz materiāli ierobežo personu vēlmi bezjēdzīgi tiesāties.

Prof. T. Šmics norāda: "Līdz XX gs. astoņdesmitajiem gadiem jurisprudences studenti saderēja uz kasti alus, kurš vinnēs izdomātā strīdā. Vērsās tiesā izdomāto strīdu risināt. Tiesnesis zināja par lietu patieso kārtību, bet nevarēja atteikties prasību iztiesāt. Jau gandrīz 30 gadus Vācijā ir liegta iespēja bezjēdzīgi tiesāties, tā kāpinot cieņu pret tiesu, samazinot tiesu noslodzi un taupot budžeta resursus."

2.3.9. Darba organizācija

Ja analizējam tiesas darbu ar mērķi saīsināt iztiesāšanas termiņus, jāmin vājā vieta, kas tieši ietekmē lietu izskatīšanas termiņus, proti, tiesneša prasme organizēt savu darbu.

Tika salīdzinātas savstarpēji līdzīgas tiesas (nosacītais sadalījums aprakstīts 1. pielikumā). Ir risks, ka secinājumus ietekmē publiskajā telpā uzrādītā nepilnīgā informācija par tiesas struktūru vai neaktualizētā informācija par lietu sadales kārtību.

Nejauši atlasīto tiesu struktūras izpēte parādīja, ka praksē tiek lietotas gan līdzīgas, gan atšķirīgas dažādas pieejas.

Piemēram, struktūrā līdzīgais ir tas, ka tiesnešu un tiesnešu palīgu skaits sakrīt, bet atšķirīga ir pieeja, nosakot kancelejas vadītāju skaitu vai tiesas sēžu sekretāru skaitu.

Tā kā tālāk minētajiem piemēriem nav loģiska un racionāla izskaidrojuma, tad pastāv iespēja pārskatīt un optimizēt tiesu struktūru. Svarīgi ir akceptēt tādu struktūru, kas nodrošina augstāku darbības efektivitāti, resp., lielāku izskatīto lietu skaitu.

Piemēri:

1) līdzīgās "mazajās" pirmās instances tiesās ar četriem tiesnešiem vienā no tiesām ir otrs tiesas priekšsēdētāja palīga amats un četri tiesas sēžu sekretāri;

2) līdzīgās "vidējās" pirmās instances tiesās ar septiņiem līdz astoņiem tiesnešiem vienā no tiesām ir papildus trīs tulku, viens mašīnrakstītājas, divi tiesas sekretāru un septiņi tiesas sēžu sekretāru amati;

3) apgabaltiesās ir divi kancelejas vadītāja amati, bet "lielajās" pirmās instances tiesās ir viens kancelejas vadītāja amats, lai gan lietu skaits ir 8–10 reizes lielāks;

4) apgabaltiesu un pirmās instances tiesnešu noslogojums atšķiras četras līdz sešas reizes, kas izskaidrojams ar atšķirībām lietu un tiesnešu skaitā.

Lietu sadales kārtības izpēte pirmās instances tiesās parādīja, ka praksē tiek lietotas atšķirīgas pieejas. Faktiski varam runāt par tiesnešu specializācijas līmeni, piemērojot noteikto lietu sadales kārtību:

1) minimāla specializācija – daļa tiesnešu skata civillietas, daļa – krimināllietas, administratīvo pārkāpumu lietas skata neatkarīgi no specializācijas civillietās un krimināllietās, bet ir tiesneši, kas skata visu veidu lietas (piem., Cēsu rajona tiesa, Ludzas rajona tiesa);

2) vidēja specializācija – daļa tiesnešu skata civillietas, daļa – krimināllietas, administratīvās lietas skata neatkarīgi no specializācijas civillietās un krimināllietās (piem., Krāslavas rajona tiesa, Valmieras rajona tiesa, Vidzemes apgabaltiesa);

3) augsta specializācija – daļa tiesnešu skata civillietas un specializējas noteikta veida civillietās, daļa skata krimināllietas un administratīvās lietas (piem., Ventspils tiesa, Kurzemes apgabaltiesa).

Latgales apgabaltiesā lietu sadales kārtība nav dokumentēta.

Lai pamatotu hipotēzi par specializācijas līmeņa un darbības efektivitātes tiešu saistību, ir jāsalīdzina dati tiesu griezumā.

Salīdzinājums neapstiprināja tiešu saistību.

9. tabula

*) ir tiesneši, kas izskata visu veidu lietas, bet ir arī specializācija civillietu ietvaros

**) nav specializācijas starp civillietām un krimināllietām, bet ir specializācija civillietu ietvaros

Arī apgabaltiesās starp specializācijas līmeni un izskatīto lietu skaitu mēnesī uz vienu tiesnesi nav konstatējama tieša saistība:

10. tabula

Ieteicams padziļināti pētīt Rīgas apgabaltiesas pieredzi, darba organizāciju, tiesnešu kvalifikāciju, izskatāmo lietu saturu u. tml., lai izprastu cēloņus tik būtiskas efektivitātes palielinājumam salīdzinājumā ar citām apgabaltiesām.

Salīdzinājums "mazu", "vidēju" un "lielu" un "ļoti lielu" tiesu griezumā ļauj saskatīt tendenci – jo lielāka tiesa, jo efektīvāk strādā tiesnesis. Tas varētu būt saistīts ar prasmīgāku tiesas darba vadību no tiesas priekšsēdētāja puses.

Būtu jāpēta dati personu līmenī un tiesu griezumā, kāda parādās tendence attiecībā uz lēmumu pārsūdzēšanu (publiski šādi dati nav pieejami, ir jāizdara pieprasījums Tiesu administrācijai).

Ja liels izskatīto lietu skaits vienlaikus nenozīmē arī kvalitātes pazemināšanos, tad būtu jādomā, ka ir jāveic strukturālas izmaiņas tiesu sistēmā, saglabājot iespēju iedzīvotājiem saņemt pakalpojumu tuvu dzīvesvietai. Risinājums varētu būt gan tehnoloģiju izmantošana, gan mobila (izbraukuma) pakalpojuma piedāvāšana.

Apgabaltiesu lietu sadales kārtībā parasti noteikta arī slodzes rēķināšana atkarībā no lietas sarežģītības, tās nav Rīgas apgabaltiesas kārtībā. Pirmās instances tiesu sadales kārtībā 40% nav norādes uz slodzes rēķināšanu atkarībā no lietas sarežģītības. Slodzes uzrādīšana ļauj labāk un vienmērīgāk sadalīt lietas, kas savukārt uzlabo darba organizāciju.

Tika vērtēti tiesu sēžu grafiki, lai pārliecinātos, vai tiesnešu darbs organizēts tā, ka pastāv iespēja sēdei sagatavoties. Vairumā gadījumu tiesas sēdes netiek plānotas katru dienu un arī neaizņem visu darba dienu pilnībā. Tas ļauj secināt, ka sēžu starplaiki pastāv.

Mulsinoši, ka civillietu grafikā sēdei parasti paredz 0,5 stundas, gadās arī tikai 15 minūtes, reizēm – vienu stundu. Tas varētu norādīt uz formālu pieeju sēžu plānošanā vai arī uz sēžu atlikšanu vai pārcelšanu. Provizoriski aprēķini parāda, ka apgabaltiesās 2009. gada pirmajā pusgadā civillietu sēžu skaits 6,7 reizes pārsniedz periodā pabeigto lietu skaitu.

Krimināllietu izskatīšanai parasti grafikā rezervētas viena vai divas stundas.

Tika vērtēti tiesu sēžu grafiki, lai pārliecinātos, vai tiesu priekšsēdētāja slodze salīdzinājumā citiem tiesnešiem ir tāda, ka priekšsēdētājs var administrēt. Analīze parādīja, ka 40% gadījumu tiesas priekšsēdētāju slodze ir līdzīga tiesnešu darba slodzei, tāpēc pastāv risks, ka tiesas priekšsēdētājam trūkst laika atbilstoši uzraudzīt darba organizāciju un efektivitāti. Tas savukārt ietekmē visas tiesas darba efektivitāti.

Šo aspektu būtu jāpēta vairāk, lai pārliecinātos par hipotēzi, ka tiesas priekšsēdētāja loma kā administratoram var uzlabot tiesas darba organizāciju. Dati būtu jāpēta personu līmenī un tiesu griezumā – publiski šādi dati nav pieejami, ir jāizdara pieprasījums Tiesu administrācijai.

Respondenti minēja, ka Latvijā ir tiesneši, kuri mēneša laikā ir iztiesājuši četras lietas. Ja nav iespējas viņus ietekmēt, tad tiesu varas neatkarība ir bezjēdzīga sabiedrības līdzekļu šķiešana un sabiedrības interešu ignorances attaisnojums. Pēc būtības jau šobrīd likumā "Par tiesu varu" ir noteiktas par tiesas darba organizāciju atbildīgās personas – tiesu priekšsēdētāji. Darba plānošana arī ir apgūstama prasme, kuru varētu mācīt tiesnešiem pirms stāšanās amatā vai kvalifikācijas celšanas kursos.

Prasme vadīt tiesu, plānojot darba ritmu, ir apgūstama prasme, ko varētu apgūt tiesu priekšsēdētāji speciālā apmācībā.

2.4. Cilvēkresursu problēmas tiesās

2.4.1. Personāla trūkums

Tiesnešu trūkums ir visbūtiskākā problēma, kuru norādīja aptaujātie tiesu varas pārstāvji. Tas atstāj ļoti negatīvu ietekmi uz visu tiesu sistēmu, it īpaši uz tiesu efektivitāti un kvalitāti. Tiesneši daudzās tiesās ir pārslogoti, no kā cieš gan lietu izskatīšanas ātrums, gan arī kvalitāte. Šā iemesla dēļ ir apgrūtināta arī tiesnešu tālākapmācība un pat kvalifikācijas uzturēšana.

Viens no Augstākās tiesas senatoriem pat atteica interviju, jo viņam tam nav laika – jāraksta spriedumi.

Tomēr respondenti minēja, ka Latvijā esot tiesneši, kuri mēneša laikā ir iztiesājuši tikai četras lietas, kas acīmredzot norāda uz neefektīvu tiesu darba organizāciju un potenciālu efektivitātes uzlabošanas iespēju.

Esot gadījumi, kad tiesnesis nāk uz tiesas sēdi, taču, iespējams, aizņemtības dēļ nav iepazinies ar lietu. Daži tiesneši gan uzskata, ka tā esot viena no iespējamajām iztiesāšanas metodēm, kad tiesnesis tiekas ar pusēm, nemaz nezinot lietas apstākļus, un ka tiesnešu neatkarība ietverot arī viņu tiesības izvēlēties darba metodes. Pētnieki netic, ka šādu metodi tiesnesis ir apguvis, kādā no augstākajām mācību iestādēm studējot jurisprudenci!

Aptaujātie respondenti minēja arī gadījumus, kad tiesnesis vienas tiesas sēdes laikā iepazīstas ar citas lietas materiāliem – acīmredzot viņam nav cita laika to izdarīt. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka šāds tiesnesis ir vienkārši nolaidīgs vai arī neprot organizēt savu darbu. Tomēr šāda tendence pastāv.

Tajā pašā laikā tiesu varas pārstāvji minēja gadījumus, kad, neraugoties uz vakantajām tiesneša vietām, Tiesu administrācija tiesneša amata interesentiem sniedz nepatiesu informāciju, ka vakanču konkrētajā tiesā neesot. Iemesli šādai rīcībai aptaujā netika noskaidroti.

2.4.2. Tiesnešu kvalifikācija

Tiesnesis ir visas tiesu sistēmas "atslēgas amats", cilvēka tiesību aizstāvības garants. Tāpēc ir tikai loģiski prasīt cieņu pret tiesu un izvirzīt augstas prasības tiesneša amata kandidātiem un tiesnešiem, pildot amata pienākumus. Tiesnešu kvalifikācija nosaka visu tiesu sistēmas darba kvalitāti. Respondenti uzsvēra, ka tiesnešiem ir jābūt jebkuras valsts juristu elitei jurisprudencē. Tas izriet no viņu vietas tiesiskajā sistēmā. Turklāt, ja tiesnešus salīdzina ar citiem juridiskās profesijas pārstāvjiem (prokuroriem, advokātiem, notāriem), tad jebkuram tiesnesim ir vēl jāpiemīt īpašai "tiesneša kvalitātei", kuru nav citām profesijām: viņam ir jābūt spējīgam kritiski izvērtēt citu augsti kvalificētu juristu sniegto informāciju un pieņemt par to lēmumu. Tas nosaka teorētisku zināšanu, prasmju un pieredzes kopumu, kas nepieciešams tiesnesim. Šīs iemaņas tiek iegūtas studiju un vēlāk profesionālās darbības tiesā rezultātā.

Vispārīgs kvalifikācijas vērtējums

Tiesnešu kvalifikāciju veido zināšanas, stājoties amatā, un spēja turpmāk sekot līdzi grozījumiem, papildinājumiem spēkā esošajos likumos un jauniem likumiem, starptautiskiem līgumiem u. c. tiesību avotiem. Kopumā kvalifikācija, kā uzsvēra respondenti, ir apmierinoša, lai gan tā būtiski atšķiras pa instancēm un pat vienas instances dažādās tiesās.

Kā izteicās viens respondents, "galvenās problēmas rada divas tiesnešu kategorijas – nepārliecinātie tiesneši un pārliecinātie muļķi".

Tiesneši kompetences ziņā sevi vērtē kopumā pozitīvi. Reizēm esot problēmas ar jaunajiem tiesnešiem, taču tas pārsvarā ir pieredzes trūkuma dēļ. Administratīvajiem tiesnešiem ir tendence savu kvalifikāciju vērtēt augstāk nekā pārējiem tiesnešiem. Valsts iegulda būtiskus līdzekļus sistemātiskā tiesnešu kvalifikācijas celšanā.

Arī citi respondenti lielāko daļu tiesnešu vērtē kā atbilstoši kompetentus. Tomēr vienmēr seko iebildes, ka ir atsevišķi tiesneši, kuru kvalifikācija neatbilst.

Tālākizglītība

Tiesnešu kvalifikāciju būtiski negatīvi ietekmē tieši juridiskā darba specifika, proti, nepārtraukta normatīvās bāzes attīstība un maiņa. Darbā izmantojamās informācijas apjoms un novecošanas ātrums ir daudz izteiktāks nekā citās profesijās. Tas nozīmē, ka katram kvalificētam tiesnesim nemitīgi ir jāveltī laiks un pūles kvalifikācijas noturēšanai esošajā līmenī. Informācija ir cieši saistīta ar nemitīgiem grozījumiem un papildinājumiem likumos, jaunu likumu pieņemšanu, veco likumu atcelšanu, Satversmes tiesas spriedumiem utt., kas ietekmē arī tiesas spriešanu. Rezultātā tiesnešiem liela uzmanība jāvelta pat varbūt ne tik daudz kvalifikācijas paaugstināšanai, bet gan tieši kvalifikācijas uzturēšanai. Pārlieku liela darba slodze, kuru veicot nepaliek laika kvalifikācijas uzturēšanai, mazina darba kvalitāti.

Respondenti apliecina, ka pietiekami bieži ir gadījumi, kad tiesneši piemēro vecas likumu redakcijas, nezinot par jaunākajiem likumu grozījumiem un papildinājumiem. Loģiski domājot, nevar prasīt, lai katrs atsevišķs tiesnesis izsekotu līdz visām novitātēm nacionālajā, Eiropas Savienības un starptautisko tiesību līmenī, bet formāli šāda prasība ir. Tiesnešu tālākizglītība tikai daļēji atrisina šo problēmu. Tāpat kā neviens ārsts nav universāls speciālists visās slimībās, arī neviens tiesnesis nevar vienlīdz labi pārzināt visu neaptveramo un ikdienas mainīgo likumu masu ar tiesību avotiem trīs līmeņos – Latvijas, ES un starptautiskajā.

Pozitīvi tiek vērtēta Tiesnešu apmācības centra darbība.

Ļoti pozitīvi vērtējama ideja par regulāru, iespējams, pat institucionalizētu, pieredzes apmaiņu starp tiesām, it īpaši starp tiesām vertikālā līmenī.

Tika izteikta ideja, kura nav tieši saistīta ar tālākizglītību šā vārda tiešā nozīmē, tomēr var palīdzēt tiesnešu kvalifikācijas celšanā: vajadzētu nodrošināt tiesnešiem iespēju sekot sava sprieduma gaitai augstākās instancēs un uzzināt augstāko instanču tiesu spriedumus šajā lietā.

Tiesnešu specializācija

Kā tika konstatēts, pilsētu (rajonu) tiesu spriedumu kvalitāte vidēji tiek vērtēta zemāk salīdzinājumā ar apgabaltiesu vai Augstākās tiesas spriedumiem. Neapšaubāmi, daļēji šādu atšķirību var "norakstīt" uz to, ka apgabaltiesās un Augstākajā tiesā pārsvarā strādā pieredzējušāki tiesneši, taču pētījuma autori uzskata, ka tas ir tikai daļējs izskaidrojums, jo nedrīkst ignorēt arī tiesnešu specializācijas aspektu. Pilsētas (rajona) tiesa (izņemot Administratīvo rajona tiesu) ir vienīgā tiesu iestāde, kurā nav tiesnešu specializācijas, proti, kur viens un tas pats tiesnesis iztiesā dažādu kategoriju lietas – gan krimināllietas, gan civillietas. Tas, protams, atstāj negatīvu iespaidu uz spriedumu kvalitāti, jo, ņemot vērā ārkārtīgi sarežģīto un aizvien augošo tiesību sistēmu, viens cilvēks nevar vienlīdz labi orientēties visos tiesību jautājumos jebkurā lietu kategorijā.

Piemēram, prokurori apliecina, ka autortiesību noziegumos specializējies prokurors sagatavo lietas materiālus, taču tiesnesis, kurš "nezina visas fineses" autortiesību pārkāpumu lietās, iztiesā lietu nekompetenti.

Tiesnešu specializācija vismaz krimināltiesībās un civiltiesībās (protams, labāk būtu specializēties vēl sīkāk) ir nepieciešamība, to tieši vai netieši uzsver lielākā daļa respondentu. Taču gandrīz nekavējoties seko iebildes, ka Latvijā tas nav realizējams. Pirmkārt, galveno šķērsli rada mazo rajona (pilsētu) tiesu specifika, kurās nav pietiekams tiesnešu skaits, lai viņu starpā sadalītu specializāciju. Otrkārt, tiesnešu specializācija nonāk pretrunā ar lietu sadali starp tiesnešiem pēc nejaušības principa, un, lai tas darbotos, ir nepieciešams lielāks tiesnešu skaits, kuru starpā šāda "izloze" notiek.

Lietu sadale starp tiesnešiem pēc nejaušības principa ir viens no objektivitātes principa balstiem tiesas spriešanā. Tajā pašā laikā tiesnesim ir jābūt kvalificētam, kas savukārt ir viens no likumības principa balstiem. Ja tiesnesis nekompetenti piemēro likumu, viņš nerealizē likumības principu. Tādējādi šeit veidojas zināma pretruna starp objektivitātes principu no vienas puses un likumības principu no otras. No tiesnešiem tiek prasīts neiespējamais – pie lielas darba slodzes, negaidīti ielozētā lietā zināt visus pēdējos grozījumus un papildinājumus trīs līmeņos (nacionālajā, ES un starptautiskajā). Tas noved pie nekvalitatīviem spriedumiem, kuros ir izmantotas vecas likumu redakcijas, nav ņemta vērā judikatūra, nepareizi iztulkotas tiesību normas utt. Turklāt tiesneša kvalifikācijas trūkums var negatīvi ietekmēt tiesneša neatkarību, jo pastāv risks, ka šāds tiesnesis var pakļauties zinīgāka (tiešā vai pārnestā nozīmē) advokāta vai prokurora viedoklim, kurš savukārt var nebūt objektīvs. Tas arī var negatīvi ietekmēt personu tiesības uz taisnīgu tiesu, padarot to atkarīgu no lietas dalībnieka ienākumiem, jo finansiāli spēcīgākajai pusei ir krietni plašākas iespējas nolīgt šauri specializējušos un tāpēc augsti kompetentu advokātu, kurš "apspēlē" prokuroru un "apgaismo" tiesnesi.

Tādēļ darba grupa uzskata, ka, izsverot objektivitātes principu iepretim likumības principam, virsroka būtu dodama likumības principam. Līdz ar to tiesnešu specializācijai būtu dodama virsroka pār lietu nejaušas sadales principu. Protams, pirmās instances nespecializētā tiesneša kļūdas vienmēr var novērst otrajā un trešajā instancē, kur lietu skata specializēti tiesneši. Tomēr šis pats arguments strādā arī uz pretējo pusi, proti, augstākas instances tiesa, pārskatot lietu, var novērst arī neobjektivitātes problēmas. Turklāt ir pamats uzskatīt, ka kvalificēta lietu izspriešana jau pirmajā instancē var būt pietiekami būtisks papildu faktors pārsūdzēto lietu skaita samazināšanai, kā rezultātā atslogosies augstākās instances.

Problēmu šajos gadījumos var radīt situācijas, kad tiesā ir tikai viens vai divi tiesneši, kuri specializējušies attiecīgā lietu kategorijā, un tiem ir sevi jāatstata no lietas izskatīšanas vai jāpieņem noraidījums. Iespējams, ka šīs pretrunas varētu tikt atrisinātas, ieviešot likumā elastīgāku pieeju lietas izskatīšanā, piemēram, izbraukuma tiesas sēdes, kad lietu izskata vienā tiesā citas tiesas tiesnesis, paredzot lietas nodošanu citai tiesai u. tml.

Lielākā daļa respondentu (tiesneši – mazāk, citi respondenti – vairāk) uzskata, ka būtiska loma tiesneša kompetences novērtēšanā ir atcelto spriedumu skaitam. To iesaka ņemt par pamatu, lai vērtētu tiesneša karjeras izaugsmes iespējas un pat atbilstību ieņemamajam amatam. Tomēr respondenti pamatoti iebilst, ka atcelto spriedumu skaits nevar būt vienīgais tiesneša darba kvalitātes rādītājs. Kā vienu no iemesliem, kāpēc atcelto spriedumu skaits statistiski neatspoguļo patieso stāvokli, respondenti minēja, ka nereti pilsētas (rajona) tiesas spriedums tiek atcelts apgabaltiesā, bet pēc pāris gadu tiesāšanās to par pareizu atzīst Augstākā tiesa. Taču tiesnesim no rajona (pilsētas) tiesas šis spriedums trīs gadus iepriekš gada statistikā bija atceltais spriedums. Otrs arguments, kuru izvirzīja respondenti pret atcelto spriedumu lomas absolutizāciju, vērtējot tiesneša darba kvalitāti, bija arguments, ka bailes no atcelto spriedumu skaita ietekmē tiesneša neatkarību, spriežot tiesu. Tiesnesim ir jādomā, kā pēc būtības un likuma izspriest pareizi, nevis jābaidās kļūdīties. Tas būtu aplams uzstādījums. Tādēļ atcelto spriedumu skaits pats par sevi nevar būt pamats disciplināratbildībai vai citām sankcijām pret tiesnesi. Taču lielākā daļa respondentu uzskata, ka atceltie spriedumi ir izmantojami (a) kā izpētes objekts tiesu darbības vērtēšanai un virzībā uz vienveidīgu tiesu praksi un (b) kā kritērijs tiesneša karjeras izaugsmē, kuru ņem vērā, lemjot par tiesneša klases paaugstināšanu vai pārcelšanu uz augstāku tiesu.

Pāratestācija

Kā jau iepriekš tika minēts, normatīvās bāzes mainība izvirza prasību pēc nemitīgas tiesnešu izglītošanās, turklāt ne vien kvalifikācijas paaugstināšanas, bet kaut vai pēc kvalifikācijas uzturēšanas. No vienas puses, tiesnešu tālākizglītības rezultāti tiek novērtēti pie tiesneša kvalifikācijas atestācijas. Taču lielākā daļa respondentu uzskata, ka tas ir nepietiekami, jo ir tiesneši, kuri paši nevirzās uz kvalifikācijas atestāciju dažādu iemeslu dēļ (piemēram, sasnieguši augstāko klasi, nevēlas u. tml.). Par nepieciešamu respondentu lielākā daļa atzīst periodisku zināšanu pārbaudi arī šiem tiesnešiem. Turklāt arī kvalifikācijas komisijas darbību ne visi respondenti atzīst par labu, tā mēdzot būt formāla.

Par obligātās pāratestācijas periodu respondenti pārsvarā min piecus līdz sešus gadus. Atestācija nav obligāti jānotur kā eksāmens, uzskata respondenti. Izskanēja priekšlikumi veidot punktu sistēmu vai eksaminācijas sistēmu. Punktu sistēma – tiesnesis apmeklē kvalifikācijas celšanas nodarbības, par katru no tām iegūstot noteiktu punktu skaitu. Līdzīga kārtība šobrīd jau darbojas notariātā.

Šādā modelī rodas jautājums par to, kas notiek ar tiesnesi, kurš nav izgājis regulāro pāratestāciju. Risinājums varētu būt atstādināšana no amata pienākumu pildīšanas bez atalgojuma uz laiku, kamēr atestācija nav nokārtota.

Atsevišķi respondenti – tiesneši – uzskata, ka pāratestācija apdraud viņu Satversmē nostiprināto neatkarību, taču, darba grupas ieskatā, šāds viedoklis nav pamatots. Tiesnešu neatkarību nevar iztulkot pretrunā ar Satversmes 2. panta prasību "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai", kuras dēļ ir ieviesta valsts institucionālā sistēma ar varas dalīšanu un tiesnešu neatkarību. Katrai personai ir tiesības uz taisnīgu tiesu, bet tas nozīmē, ka arī uz kompetentu tiesnesi. Turklāt, kā jau tika minēts iepriekš, tiesneša neatkarība nav pašmērķis, bet ir tikai līdzeklis citu, augstākas kārtas mērķu sasniegšanai.

Tomēr, lai novērstu iespējamos tiesnešu neatkarības aizskārumus gadījumā, ja tiek izvēlēta eksaminācijas sistēma, ir iespējamas dažādas metodes, kuras praktiski samazina šādu risku līdz nullei. Piemēram, vairāki pārbaudītāji katram pārbaudes darbam, turklāt neviens no pārbaudītājiem nezina pārējos; anonīmais pārbaudījums (kad pārbaudītāji nezina, kā darbu viņi pārbauda, savukārt pārbaudāmais nezina savus pārbaudītājus) u. tml.

Pāratestācijā noteikti būtu jāiekļauj zināšanu pārbaude par attiecīgajā periodā mainīto normatīvo bāzi un citiem tiesību sistēmas jaunumiem. Tiesnešu specializācijas gadījumā tiesnešiem būtu jāorientējas arī tiesību sistēmas attīstības vispārīgajos jautājumos attiecīgajā periodā. Aptaujās tika minēts, ka tiesnešiem būtu vēlams papildus apgūt juridisko argumentāciju, kuru respondenti vērtē kā vājāko daļu spriedumos, un tiesas sēdes vešanas normas un kultūru. Jo pēc respondentu pieredzes nav vienveidības ne tikai tiesu praksē, bet arī sēžu norisē. Tiesneši piemēro atšķirīgus ierobežojumus, piemēram, nosakot laiku, cik ilgi konkrētā tiesas sēdē drīkst uzstāties puses vai to pārstāvji.

2.4.3. Cenzi

Lai optimizētu tiesu darbību, tiek apsvērtas arī iespējas veikt pārbūvi pastāvošajā tiesu struktūrā. Tiesu struktūra ir cieši saistīta ar tiesnešu kompetenci. Vispārējās kompetences tiesas veido hierarhisku struktūru, kas nozīmē, ka katra nākamā līmeņa tiesas tiesneši ir kompetentāki un profesionālāki nekā iepriekšējā līmeņa, jo viņiem tiek noteikti stingrāki cenzi, lai kandidētu uz amatu. Lai to nodrošinātu, likumā "Par tiesu varu" ir nostiprināti tiesnešu kandidātu cenzi: pilsonības cenzs, izglītības cenzs – persona, kas kandidē, ir "ieguvusi valsts atzītu otrā līmeņa augstākās izglītības diplomu tiesību zinātnēs un jurista kvalifikāciju;" valsts valodas pārvaldīšanas cenzs, vecuma cenzs, darba pieredzes un kvalifikācijas cenzs, ētikas cenzs (godīgs jurists). Pētījumā tika konstatēts, ka pilsonības, izglītības, valsts valodas pārvaldīšanas cenzi būtiskas problēmas nerada. No šobrīd pastāvošajiem cenziem respondenti kā problemātiskus norādīja tikai vecuma un pieredzes cenzus, kā arī nepieciešamība pēc sociālās kompetences cenza.

Vecuma cenzs

Ir tiesneša amata kandidātiem noteiktie cenzi, kuri mainās atkarībā no tiesas līmeņa. Tā, rajona (pilsētas) tiesas tiesneša kandidātam tiek prasīts piecus gadus ilgs jurista darba stāžs, skaitot šo termiņu no kvalifikācijas iegūšanas brīža. Interesanti, ka tiem kandidātiem, kuri ir bijuši tiesas priekšsēdētāja palīga vai tiesneša palīga amatā, šis cenzs netiek piemērots. Zinot personāla trūkumu šajos amatos un praksi, ka darbā šajos amatos bieži vien tiek pieņemti studenti, var sanākt, ka tiesneša solā iesēžas persona ar viena vai divu gadu stāžu jurista profesijā, ja stāžu skaita pienācīgi, t. i., no kvalifikācijas iegūšanas. Ir jāpārbauda, vai šāda tiesiskā situācija ir radīta apzināti, vai arī tas ir neapzināts likuma robs.

Lielākā daļa aptaujāto respondentu (izņemot daļu no tiesnešiem) par saprātīgu atzina šobrīd noteikto 30 gadu vecuma cenzu rajona (pilsētas) tiesneša amata kandidātam, jo "tiesnesim ir jābūt nobriedušai personai", un iestājās par nepieciešamu ar augšupejošu soli, līdzīgi kā darba stāžā, paaugstināt vecuma cenzus attiecībā uz apgabaltiesas un Augstākās tiesas tiesnešu amatu kandidātiem. Augšupejošais solis varētu būt trīs vai pieci gadi.

Daži Augstākās tiesas tiesneši norādīja, ka rajona (pilsētas) tiesas tiesneša kandidātam noteiktais 30 gadu vecuma cenzs varētu būt nedaudz par augstu un ka tas radot praktiskas problēmas. Šobrīd noteiktais 30 gadu vecuma cenzs rada objektīvus un nepārvaramus šķēršļus jaunu, taču augsti kvalificētu speciālistu iekļūšanai tiesu sistēmā.¹⁹ Iespējamais profesionālā un psiholoģiskā brieduma nepietiekamības risks šādās situācijās var tikt mazināts ar adekvātām atlases procedūrām, jo vairāk tādēļ, ka fizioloģiskais vecums pats par sevi nav vienīgais būtiskais brieduma rādītājs vai pamats. Pētnieki nepiekrīt šim viedoklim, jo par tiesnesi spēj būt tikai persona ar darba pieredzi un personiskām kompetencēm, kuras var iegūt arī tiesneša palīga amatā. Problēma ir nevis vecuma cenzs, bet tiesneša palīga zemais atalgojums un prestižs.

Apgabaltiesas tiesneša kandidātam tiek prasīts 10 gadu kopējais darba stāžs augstskolas tieslietu specialitātes akadēmiskā personāla, zvērināta advokāta, prokurora vai – līdz 1994. gada 30. jūnijam – prokurora vietnieka, prokurora palīga vai prokuratūras izmeklētāja amatā. Savukārt Augstākās tiesas tiesneša kandidātam tiek prasīts 15 gadu stāžs.

Vairākums respondentu uzsvēra, ka būtu pamatoti prasīt no Augstākās tiesas tiesnešu amatu kandidātiem to pašu brieduma pakāpi, ko Satversme nosaka Latvijas Republikas Valsts prezidenta amata kandidātam, t. i., 40 gadu vecumu. Savukārt apgabaltiesu tiesnešu amata kandidātu vecuma cenzs varētu būt 35 gadi.

Darba pieredzes cenzs

Vairākums respondentu iestājās pret pielīdzināšanu darba stāža jautājumos (t. i., piemēram, stāžam tiesā tiek pielīdzināts akadēmiskais un pedagoģiskais stāžs), uzsverot, ka katram augstākas tiesas tiesnesim ir jānosaka kaut vai minimāla trīs līdz piecu gadu pieredze zemākā tiesā. Tas arī palīdzētu veidot vienotu tiesu praksi, jo visu līmeņu tiesnešiem būtu pieredze un izpratne par prakses veidošanos visos līmeņos. Respondenti uzsver, ka nav pieļaujama tiesnešu iecelšana apgabaltiesā un Augstākajā tiesā, ja kandidātam vispār nav pieredzes tiesā.

Vecuma cenzi ir vājā vieta arī citās ar tiesu varu saistītās struktūrās, piemēram, zvērinātiem notāriem vecuma cenzs noteikts 25 gadi, bet zvērinātu notāru palīgiem, kuri noteiktos apstākļos pilda zvērināta notāra funkcijas, 21 gads. Vecuma cenzs Latvijas Republikas Notariāta likumā 1937. gadā ir ienācis no 1904. gada Krievijas Impērijas Notariāta nolikuma projekta, ar kuru bija iecerēts celt notāra vecuma cenzu no pilngadības 21 uz 25 gadiem, jo praksē impērijas juristi nonāca pie secinājuma, ka 21 gadu vecums ir nepietiekams, lai persona spētu kompetenti veikt notariālās funkcijas.²⁰ Notāram, lai pildītu amata pienākumus, ir nepieciešamas teicamas zināšanas tiesībās, ievērojama pieredze atbilstošā jurista darbā, mediācijas prasme un personiskais briedums. Uz šīm īpašībām norāda visi pētījuma ietvaros intervētie notāri. Pētījuma vadītāja uzskata, ka "Notariāta likuma" 9.2. pantā noteiktais vecuma cenzs zvērinātiem notāriem – personas, kuras "sasniegušas divdesmit piecu gadu vecumu", – nav atbilstošs. Pētījuma vadītāja iesaka vecuma cenzu notāriem būtu lietderīgi pielīdzināt vecuma cenzam rajona (pilsētas) tiesnešiem, jo notāri bezstrīdus lietās (mantojuma lietu vešana) veic preventīvo tiesvedību. Likuma "Par tiesu varu" 52. panta trešajā daļā noteikts:" Par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi var iecelt personu, kura ir sasniegusi 30 gadu vecumu", bet zvērinātu notāru palīgiem varētu izvirzīt 25 gadu vecuma cenzu.

40 gadu prasība Augstākās tiesas tiesnešu amata kandidātiem, jau šobrīd summāri veidojas no vidusskolas beigšanas 18–19 gados, tad pieci līdz seši gadi juridiskās izglītības un maģistra grāda ieguvei, tad 15 gadu darba stāža cenzs. Summējot veidojas 38 līdz 40 gadus veca persona, kas var izpildīt visus izglītības un cenzus un darba pieredzes cenzus un kandidēt uz Augstākās tiesas tiesneša amatu.

Saskarsmes kultūras un garīgās stabilitātes cenzs

Aptaujājot respondentus un apsverot atsevišķu tiesnešu un citu tiesu varas amatpersonu dažkārt neadekvāto uzvedību, pētījuma vadītājai radās ierosinājums, kuru atbalstīja arī pētījuma vadītājas aptaujātie respondenti: ieviest psihiskās veselības cenzu. Ar tiesu varu saistītie pienākumi gan tiesnešiem, gan prokuroriem, gan tiesu varas amatpersonām ir tik sabiedriski svarīgi, ka ir tikai likumsakarīgi prasīt no šīm personām, lai tās spēj racionāli apzināties, vadīt un kontrolēt savas darbības, ar kurām tiek realizēta valsts vara. Cenzu varētu noteikt jau pie kandidēšanas, bet veselības pārbaudes, pildot pienākumus, pēc vajadzības veikt gadījumā, ja ir iesniegumi par neadekvātu uzvedību tiesas sēdēs. Tas, protams, paver iespēju ietekmēt tiesneša neatkarību, iesniedzot nepamatotus iesniegumus. Tādēļ, lai šādu tiesību nevarētu izmantot ļaunprātīgi, pirms šādas pārbaudes nozīmēšanas iesniegumā minētie fakti ir rūpīgi jāpārbauda, bet iesniedzējs, kas savā iesniegumā sniedzis apzināti maldinošas ziņas, ir sodāms. Ja apzināti nepatiess apvainojums nācis no privātpersonas, tad sods varētu būt par necieņu pret tiesu, bet, ja no amatpersona no tiesu varas struktūras, tad disciplinārsods, līdz pat atstādināšanai no amata pie atkārtota apzināti nepatiesa iesnieguma.

2.4.4. Tiesnešu atlases procedūras

Savā pētījumā P. Nūnana rakstīja: "Latvijā tiesnešu iecelšana amatā uz mūžu nodrošina tiesu varas neatkarību, taču atlases, amatā iecelšanas un amatā paaugstināšanas procedūras nenodrošina tiesu varas atbildību, standarti ir nenoteikti, un process ir izolēts no profesionāļiem tieslietu jomā un sabiedrības. Savā atzinumā par Latvijas pievienošanās procesu Eiropas Savienībai Atklātās sabiedrības institūts ir ieteicis Latvijai apsvērt nepieciešamību izveidot racionālu sistēmu tiesnešu atlasei un paaugstināšanai amatā, tajā skaitā skaidrus kritērijus lēmumu pieņemšanai un caurskatāmas procedūras". P. Nūnana uzskatīja, ka problēma ir jau likuma "Par tiesu varu" klauzulās, kuras nav pietiekami izvērstas ne pašā likumā, ne citos normatīvajos aktos, ne arī tiesu praksē: Pašreiz spēkā esošais likums noteic, ka visu tiesnešu atlase tiek balstīta uz principu, ka vienīgi Latvijas pilsoņi, kas ir "augsti kvalificēti" un "godīgi" juristi, var strādāt par tiesnešiem (likuma "Par tiesu varu" 51.(1) pants). P. Nūnana uzskata, ka kritēriji, kas nosaka "augsti kvalificētos" vai "godīgos", nav atrodami ne likumos, ne praksē, izņemot izņēmumus, kas ir minēti likuma "Par tiesu varu" 55. pantā.²¹

Atlasē viena no lielākajām problēmām ir kandidātu trūkums, kā rezultātā reāls un efektīvs konkurss reti kad ir iespējams. Esot pat gadījumi, kad reizēm atlases gaitā nākas krietni vien pazemināt prasību līmeni, lai kāda rajona (pilsētas) tiesa nepaliek bez tiesneša, jo kvalificētu kandidātu trūkst. Lai gan šāda rīcība neesot pieņemama no tiesu varas kvalitātes viedokļa, tomēr realitāte ieviešot savas korekcijas.

Daži tiesneši norādīja, ka būtu jānosaka stingrākas atlases procedūras, jābeidz sniegt formālus atzinumus par kandidātiem.

Intervijās respondenti norādīja, ka neesot pietiekami detalizēti noteikta tiesnešu amata kandidātu stažēšanās kārtība, kas radot problēmas salīdzināt stažieru kvalifikāciju. Turklāt stažiera vadīšana prasa pietiekami daudz laika no vadītāja, kas reizēm traucē, it īpaši personāla trūkuma un pārslodzes apstākļos.

Kopsavilkums

1. Pētījuma gaitā cita starpā atklājās, ka ļoti daudzi no šajā pētījumā aplūkotajiem jautājumiem ir tikuši apspriesti arī agrāk, turklāt ilgstoši, taču reāla rīcība nav sekojusi, kaut gan daudzi jautājumi varēja būt sakārtoti jau sen. Tas visai acīmredzami liecina par politiskās varas gribas trūkumu pievērsties tiesu sistēmas sakārtošanai.

I. Secinājumi tiesu un tiesnešu neatkarības jomā

2. Tiesu neatkarības jomā ir novērojama fundamentāla problēma – izteikta tiesu varas atkarība no izpildvaras, it īpaši tiesnešu kandidātu atlases un virzības jautājumos, budžeta sastādīšanā. Šī izpildvaras ietekme ir jālikvidē, pretējā gadījumā tiesu neatkarība ir apšaubāma. Visoptimālākais risinājums ir Tieslietu padomes izveidošana un to funkciju nodošana šai padomei, kuras šobrīd ir izpildvaras rokās (tiesnešu kandidātu atlase un virzīšana, budžeta sastādīšana).

3. Lai gan publiskajā telpā izskan aicinājumi likvidēt tiesu varas atkarību no likumdevēja, atņemot Saeimai tiesības lemt par tiesnešu iecelšanu amatā, tomēr vērā ņemami apstiprinājumi šādai problēmai netika gūti. Pētījuma darba grupas ieskatā, Saeima kā vienīgais tieši tautas leģitimētais valsts institūts realizē parlamentāro (politisko) kontroli pār tiesu varas izveidi, kas ir normāls demokrātisks process. Atsevišķie "konflikti", kuri ir radušies starp tiesu varas pārstāvjiem un Saeimu, ir tik reti, ka nav nekāda pamata runāt par sistēmisku problēmu šajā jomā. Gluži otrādi – šie "konflikti" norāda, ka valsts varas dalīšanas mehānisma ietvaros šī kontrole darbojas. Turklāt ir bijuši arī gadījumi, kad Saeima ir izlabojusi kļūdas tiesnešu kandidātu atlases un virzības procesā. Tādēļ šajā jautājumā izmaiņas nav ieteicamas.

4. Tomēr, neraugoties uz iepriekšējā secinājumā minēto, Saeimai vajadzētu nodot tiesnešu karjeras virzības funkciju Tieslietu padomes ziņā. Saeimas kompetencē tad paliktu tikai kā tautas pārstāvības institūtam leģitimēt personas iekļūšanas tiesu sistēmā (tiesnešu sākotnējā apstiprināšana amatā), pārējo karjeras virzību atstājot tiesnešu pašpārvaldes ziņā. Tas izslēgtu jebkādas spekulācijas par tiesnešu potenciālo ietekmēšanu un atriebību no deputātu puses par konkrētiem spriedumiem.

5. Tiesnešu neatkarības jomā lietu spriešanā fundamentālas problēmas netika novērotas. Normatīvais regulējums šīs neatkarības nodrošināšanā ir adekvāts, tādēļ šis aspekts paliek atkarīgs tikai un vienīgi no tiesneša personības, viņa kultūras un ētikas līmeņa un iekšējās neatkarības izjūtas. Ja šajā jomā ir problēmas, tad to cēloņi tiek rūpīgi slēpti, jo visbiežāk tie ir saistīti ar likumpārkāpumiem un pat noziegumiem, ieskaitot korupciju. Novērst šīs iespējamās problēmas var tikai ar rūpīgi izstrādātām un profesionāli izmantotām tiesnešu amatu kandidātu atlases procedūrām, kā arī ar efektīvu tiesnešu ētikas kodeksa normu izmantošanu.

6. Reizēm tiesnešu neatkarība tiek pārprasta, radot augsni absolūtās varas apziņai un nesodāmības sajūtai. Tiesnešu neatkarības princips nav pašmērķis un nevar stāvēt pāri šā principa pamatmērķim – Satversmē nostiprinātajām cilvēka tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tādēļ tiesneša neatkarība nevar tikt uzskatīta par absolūtu un neierobežotu principu, to organiski ierobežo tautas suverenitātes princips, tiesību uz taisnīgu tiesu princips, vienlīdzības princips u. c. cilvēktiesību principi.

II. Secinājumi tiesu efektivitātes jomā

7. Pētījuma rezultāta apkopotie dati liecina, ka visefektīvākais Latvijā šobrīd ir kriminālprocess, tad civilprocess, bet vismazāk efektīvs ir administratīvais process. Aplūkojot civilprocesa ietvaros izskatīto lietu skaitu, jāņem vērā, ka daļa no tām ir bezstrīdus, kas veido "skaistu" statistiku, bet pēc būtības tikai noslogo tiesu, atņemot laiku tiesisku strīdu risināšanai.

8. Kompetences pārdales jautājumi. Lietu skaits saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā ir tik liels, ka to izņemšana no tiesu kompetences ievērojami atslogos tiesas. Pētnieki, apkopojot viedokļus šajā jautājumā, secina:

i. tiesu sistēmā nav būtisku iebildumu bezstrīdus lietu izņemšanai no tiesu kompetences un nodošanai zvērinātiem notāriem vai tiesu izpildītājiem.

ii. Vairākums respondentu atbalstīja bezstrīdus laulību šķiršanas nodošanu zvērinātu notāru kompetencē.

iii. Tikai atsevišķas bezstrīdus lietas respondenti uzskata par nepieciešamu saglabāt tiesu kompetencē arī turpmāk: nekustamā īpašuma brīvprātīga pārdošana tiesas ceļā un ārvalstu spriedumu atzīšana. Tomēr ne visu šā viedokļa paudēju nostāja bija ļoti strikta.

9. Tiesas sēžu norise un kultūra. Tiesas spriešanas process sēdēs nav vienveidīgs. Tas līdz ar nevienveidīgiem spriedumiem rada tiesas darba procesa un rezultātu "sadrumstalotību", kas tiek sakārtota tikai Augstākās tiesas līmenī. Tiesai ir jānodrošina personu vienlīdzība likuma un tiesas priekšā, bet tas nozīmē vienveidīgu tiesas procesu un judikatūru. Tiesnešu apmācībā jāiekļauj tiesas sēdes vadīšanas principu apguve, tiesas spriešanas kultūra un metodes. Atrunas, ka tiesas sēdes vadīšanas metodikas izvēle ir tiesneša neatkarības sastāvdaļa, ir apšaubāmas, jo, kā jau tika minēts (6) secinājumā, tiesnešu neatkarībai ir zināmas robežas.

10. Tiesnešu kvalifikācija. Valsts uzstādījumam jābūt: tiesneši ir juristu elite. Citādi sistēma nesasniedz mērķi. Tiesnesis ir visas tiesu sistēmas "atslēgas amats", cilvēka tiesību aizstāvības garants. Tāpēc ir tikai loģiski prasīt cieņu pret tiesu un izvirzīt augstas prasības tiesneša amata kandidātiem un tiesnešiem. Tiesnešu kvalifikācija nosaka visu tiesu sistēmas darba kvalitāti. Respondenti uzsvēra, ka tiesnešiem ir jābūt jebkuras valsts juristu elitei. Tas izriet no viņu vietas tiesiskajā sistēmā. Tiesnesim ir jābūt spējīgam kritiski izvērtēt citu augsti kvalificētu juristu sniegto informāciju, norobežoties no vienpusējas informācijas un pieņemt lēmumu, balstoties uz vispusīgu informācijas izvērtējumu.

11. Cenzi tiesneša amata ieņemšanai. Pašreiz noteiktie tiesnešu amata kandidātu cenzi darbojas pietiekami veiksmīgi. Tālāku sistēmas sakārtošanu varētu veicināt atšķirīgu vecuma cenzu ieviešana dažādu instanču tiesām. Rajona/pilsētas tiesas prasība pēc 30 gadu veca amata kandidāta ir atbilstoša, bet apgabaltiesai varētu noteikt 35 gadu cenzu, Augstākajai tiesai – 40. Pētnieki uzskata, ka Augstākās tiesas tiesnesim ir vajadzīgs tāds pats brieduma cenzs kā Valsts prezidentam. Līdzās esošajiem cenziem pētnieki iesaka ieviest saskarsmes kultūras un garīgās stabilitātes cenzu.

12. Tiesas institucionālās reformas. Lielākā daļa respondentu uzskata, ka, veidojot sistēmu, kurā visas lietas vispirms nonāk rajona (pilsētas) tiesā kā pirmās instances tiesā, tad apelācijā apgabaltiesā, bet kasācijā Augstākajā tiesā, sakārtotu tiesāšanos Latvijā. Šim nolūkam ir jāizņem no apgabaltiesu kompetences visas tās lietu kategorijas, kuras tās izskata kā pirmās instances tiesas. Šis risinājums ir diezgan sarežģīts un resursietilpīgs, jo pārbūvei ir jābūt pārdomātai un pakāpeniskai, ar adekvāti regulētu pārejas periodu. Tā nedrīkst sagraut tiesisko kārtību, pat ne uz laiku dezorganizēt, un, izvēloties pārbūves modeli, ir jārespektē Augstākās tiesas palātu tiesnešu tālākās karjeras iespējas.

13. Tiesu (tiesnešu) specializācija. Lai uzlabotu tiesu darbības efektivitāti un spriedumu kvalitāti, ir nepieciešama tiesu vai tiesnešu specializācija. Specializēts tiesnesis ir spējīgs strādāt ātrāk un precīzāk, izvērtēt specializēta advokāta un prokurora sniegto informāciju, gatavot likumīgu un taisnīgu spriedumu. Tas ir cieši saistīts ar zināšanu apjomu, kas nepieciešams tiesas spriešanai.

14. Kvalifikācijas uzturēšana. Tiesneša darbā izmantojamā informācija ir cieši saistīta ar nemitīgiem grozījumiem un papildinājumiem likumos, jaunu likumu pieņemšanu, veco likumu atcelšanu, Satversmes tiesas spriedumiem utt. Tādēļ šīs informācijas daudzums un tās novecošanas ātrums ir daudz izteiktāks nekā citās profesijās. Rezultātā tiesnešiem liela uzmanība jāvelta, iespējams, pat ne tik daudz kvalifikācijas paaugstināšanai, bet gan tieši kvalifikācijas uzturēšanai. Pārlieku liela darba slodze, kuru veicot nepaliek laika kvalifikācijas uzturēšanai, mazina darba kvalitāti.

15. Spriedumu apjoms un kvalitāte. Tiesu spriedumi kļūst arvien apjomīgāki, jo īpaši administratīvajās tiesās, taču tas nenotiek uz sprieduma kvalitātes kāpināšanas bāzes. Spriedumos tiek pilnībā atreferēti ļoti daudzi lietas materiāli, tiek izklāstīta lietas iznākumam nenozīmīga informācija, kura nemaz neparādās motīvu daļā. Argumentācijas kvalitāte sarūk, bet apjoms pieaug. Respondenti iesaka: "Ja apelācijas tiesas lemj negrozīt pirmās instances lēmumu, varētu neizklāstīt visus pirmās instances argumentus, bet aprobežoties ar lakonisku spriedumu." Visiem respondentiem ideāls ir īss, lakonisks, taču pilnīgi skaidrs spriedums. Izskanēja viedoklis, ka garus spriedumus varētu taisīt Senāts, jo tieši Senātam ir noteicošā loma judikatūras veidošanā. Pirmās instances tiesas spriedums varētu būt arī diezgan īss. Apsverama ir iespēja sagatavot tiesnešiem metodiskos norādījumus spriedumu rakstīšanai, kā arī veikt apmācības šajā jautājumā.

16. Ierobežot pārsūdzības iespējas par maznozīmīgiem sastāviem. Kā norādīja gan respondenti, gan apstiprināja statistika, visilgākā tiesāšanās notiek administratīvo pārkāpumu lietā. Ir aplami un bezjēdzīgi, ka maznozīmīga lieta (piemēram, Ceļu policijas uzlikts sods 10 latu apmērā) tiek izskatīta trīs instancēs, izlietojot milzīgus valsts budžeta līdzekļus un bezjēdzīgi noslogojot tiesu. Lai garantētu indivīdu brīvību un drošību, ir jānodrošina harmoniska sabiedrības funkcionēšana. Atsevišķa indivīda tiesību realizācija nedrīkst apdraudēt ne citus indivīdus, ne sabiedrību kopumā, jo suverēna ir tauta un tautas kopīgās intereses ir aizsargātas Satversmes pamatnormā. Tiesu darbība ir orientēta uz personu brīvības garantēšanu, taču tas nenozīmē, ka personas brīvības un likumīgo tiesību garantēšana drīkst nonākt pretrunā ar sabiedrības interesēm un veselo saprātu. Pamattiesības nav absolūtas, un tiesību doktrīnā līdz ar pamattiesībām tiek skatīti pamattiesību ierobežojumi. Pamattiesību realizācija ir cieši saistīta ar tautas kopējām interesēm, kas izriet no tautas suverenitātes. Tautas kopējās intereses var ierobežot konkrētas personas tiesības.

17. Rīcības sēde kā līdzeklis tiesas efektivizācijai. Tiesneši praktiski neizmanto rīcības sēdi, lai pirms tiesas sēdes tai sagatavotos pienācīgā veidā. Rīcības sēžu iedzīvināšana mazinātu atlikto tiesas sēžu skaitu.

18. Ir jāapzinās, ka atsevišķi šeit izteiktie priekšlikumi var sastapt un, visticamāk, arī sastaps pretestību no tiesnešu korpusa puses. Runa ir par tiem priekšlikumiem, kuri var (šķietami vai reāli) ietekmēt tiesnešu neatkarību (piemēram, tiesnešu psihiskās veselības pārbaužu noteikšana, pāratestācijas nenokārtošana u. tml.). Tādēļ šeit ir nepieciešams rūpīgi (a) izsvērt tiesneša neatkarības institūta patieso saturu un (b) samērot tiesneša neatkarības potenciālā pārkāpuma sekas ar to sabiedrisko kaitējumu, kurš var rasties tiesneša nepiemērotības amatam dēļ.

1. pielikums

Metodes apraksts

Datu izmantošana un rezervju meklēšana tiesu varas efektivitātes palielināšanai

Lai izdarītu secinājumus par tiesu darba organizāciju un izteiktu priekšlikumus uzlabojumiem, pētniece pārliecinājās, vai ir sakarība starp tiesneša darba produktivitāti un šādiem faktoriem:

1. lietu sadales kārtība;

2. izveidotā tiesas struktūra;

3. tiesas sēžu plānošanas kārtība;

4. tiesas priekšsēdētāja kā vadītāja lomas realizācija;

5. iedzīvotāju skaits reģionā.

Izmantoti interneta mājaslapā www.tiesas.lv pieejamie dati:

1. Statistikas pārskati par civillietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2007. gadā;

2. Statistikas pārskati par civillietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2008. gadā;

3. Statistikas pārskati par civillietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2009. gada pirmajā pusgadā;

4. Statistikas pārskati par civillietu izskatīšanas ilgumu apgabaltiesās apelācijas instancē 2007. gadā;

5. Statistikas pārskati par civillietu izskatīšanas ilgumu apgabaltiesās apelācijas instancē 2008. gadā;

6. Statistikas pārskati par civillietu izskatīšanas ilgumu apgabaltiesās apelācijas instancē 2009. gada pirmajā pusgadā;

7. Statistikas pārskati par administratīvo lietu izskatīšanas ilgumu Administratīvajā rajona tiesā 2008. gadā;

8. Statistikas pārskati par administratīvo lietu izskatīšanas ilgumu Administratīvajā rajona tiesā 2009. gada pirmajā pusgadā;

9. Statistikas pārskati par administratīvo lietu izskatīšanas ilgumu Administratīvajā apgabaltiesā 2008. gadā;

10. Statistikas pārskati par administratīvo lietu izskatīšanas ilgumu Administratīvajā apgabaltiesā 2009. gada pirmajā pusgadā;

11. Augstākās tiesas darbības rādītāji 2003–2008;

12. 2007. gada rajonu (pilsētu) tiesu un apgabaltiesu darba statistikas analīze;

13. 2006. gada rajonu (pilsētu) tiesu un apgabaltiesu darba statistikas analīze;

14. tiesu struktūras (tiesnešu skaits un citi darbinieki), lietu sadales kārtības un plānoto tiesas sēžu grafiki 2009. gadā tiesu izlasē (atlase veikta nejaušas izlases metodi apvienojot ar stratu metodi, kad tiesas pēc sēžu skaita mēnesī sadalītas mazās M, vidējās V, lielās L un ļoti lielās ĻL²²):

14.1. Balvu rajona tiesa;

14.2. Krāslavas rajona tiesa;

14.3. Ludzas rajona tiesa;

14.4. Cēsu rajona tiesa;

14.5. Valmieras rajona tiesa;

14.6. Ventspils tiesa;

14.7. Daugavpils tiesa;

14.8. Liepājas tiesa;

14.9. Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa;

14.10. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa;

14.11. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa;

15. Tiesu struktūras (tiesnešu skaits un citi darbinieki), lietu sadales kārtības un plānoto tiesas sēžu grafiki 2009. gadā visās apgabaltiesās;

16. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati par pašvaldībās deklarēto dzīvesvietu skaitu 01.07.2009.

Prognozei par 2009. gada rezultātiem kā izejas dati izmantoti 2009. gada pirmā pusgada rezultāti un piemēroti koeficienti 1,7–2,2 (atkarībā no instances un lietas veida). Koeficienti iegūti, analizējot tiesu grafikus I un II pusgadā.

Pirmās instances tiesa – 1,8:

Apgabaltiesa – 1,85

Prognozei par nepabeigto lietu skaitu 2009. gadā izmantoti pirmā pusgada dati, pieņemot, ka tendence saglabāsies.

Sagatavoja A. Rieba
24.11.2009.

2. pielikums

Saņemtās, izskatītās un nepabeigtās lietas 2005–2009. I pusg.

Prognozes, jo dati nav pieejami: 2006.gada 1.instances AL dati 2009.gada dati

Sagatavoja A.Rieba
01.12.2009.

3.pielikums

51.1 un 51.2 – skaits un tiesas nodevas apmērs

Sagatavoja A.Rieba
27.11.2009.

¹ Монтескье Ш. Избранные произведения. (О духе законов). Москва, 1955, c. 289.

² Izņēmums ir Lielbritānijas politikas teorija, kurā pastāv viedoklis, ka Lielbritānijas parlamentārā sistēmā notiek varu saplūšana ("fusion of powers", Walther Bagehot). Tomēr tas attiecas uz likumdevēja un izpildvaras attiecībām; tiesu varas neatkarība arī šādā modelī netiek apšaubīta.

³ 15.10.1998. likums "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē". Latvijas Vēstnesis, 23.10.1998., Nr. 308/312(1369/1373).

⁴ 15.12.1992. likums "Par tiesu varu" . LR AP Ziņotājs, 14.01.1993., Nr. 1,

⁵ Osipova S. Latvijas notariāta funkcijas un tā sniegtās juridiskās palīdzības pieejamība, to izvērtējums. Pieejams: http://latvijasnotars.lv/lv/actual/posts [skatīts 9.11.2009.].

⁶ 27.11.2007. MK noteikumi Nr. 817. Latvijas Vēstnesis, 05.12.2007., Nr. 195(3771).

⁷ Otrais solis tiesu varas neatkarības stiprināšanā. 02.04.2004. Pieejams: http://www.tiesas.lv/index.php?id=1678 [skatīts 9.11.2009.].

⁸ "Tiesu administrācijas koncepcija" 2003. gada 28. augusta LR MK rīkojums Nr. 547 http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file38768.doc [skatīts 9.11.2009.].

⁹ Kaminska G. Stratēģija tiesnešu atlasei, apstiprināšanai amatā un kvalifikācijas klašu piešķiršanai. Rīga, 2003. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/docs/petijumi/petijums.strategija.pdf [skatīts 9.11.2009.].

¹⁰ Nūnana P. Salīdzinošais ziņojums: Tiesnešu atlases, amatā iecelšanas un paaugstināšanas kritēriji Latvijā. Pieejams: http://www.politika.lv/temas/tiesiska_valsts_un_korupcija/4361 [skatīts 9.11.2009.].

¹¹ Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Gvido Zemribo runa Latvijas tiesu 75. gadadienai veltītajā svinīgajā sanāksmē 17.12.1993. Tiesu pilī. Pieejams: http://www.at.gov.lv/lv/about/chairman/speeches/1994/20090424-copy/?print=1 [skatīts 9.11.2009.].

¹² Noll P. Gesetzgebungslehre. Hamburg: Rowohlt, 1973, S. 128.

¹³ Jāņem gan vērā, ka jēdziens "likums" šeit ir lietots plašākā, resp., "tiesību", nozīmē nekā normatīvais akts, proti, tiesnesis ir pakļauts tiesībām.

¹⁴ Луман Н. Дифференциация. Москва: Логос, 2006, с. 207–216.

¹⁵ Mannheim K. Mensch und Gesellschaft im Zeitalter des Umbaus. Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 1958, S. 353.

¹⁶ Luhmann N. Legitimation durch Verfahren. Neuwied und Berlin: Luchterhand, 1969, S. 101.

¹⁷ Civillietu kategorija – 51.1.

¹⁸ Civillietu kategorija – 51.2.

¹⁹ Proti, pašreizējā studiju sistēmā lielākā daļa studentu iegūst jurista kvalifikāciju 23–25 gadu vecumā. Ievērojot noteikto 30 gadu vecuma cenzu, šiem absolventiem ir jānostrādā pieci līdz septiņi gadi jurista profesijā tiesā vai ārpus tās. Rezultātā labākie jaunie speciālisti visbiežāk aiziet uz labāk apmaksātiem amatiem privātajās struktūrās salīdzinājumā ar krietni zemāk apmaksātajiem tiesas sēžu sekretāra vai tiesneša palīga amatiem. Iestājoties 30 gadu vecumam, šie speciālisti vairs necenšas iekļūt tiesu sistēmā, jo ir iestājušies un nostabilizējušies apstākļi, kas nesekmē tik radikālu karjeras maiņu (iegūtā pieredze jau ir pārāk specifiska, pa to laiku ir jau nodibinātas ģimenes u. tml.). Šā iemesla dēļ tika izteikts viedoklis, ka vecuma cenzs rajona (pilsētas) tiesas tiesneša kandidātam varētu būt 25–27 gadi.

²⁰ Комаров Н.И., Пашенцев Д.А., Пашенцева С.В. Очерки истории права Российской иперии вторая половина 19 – начало 20 века. Москва: Статут, 2006, c. 216, 217.

²¹ Nūnana P. Salīdzinošais ziņojums: Tiesnešu atlases, amatā iecelšanas un paaugstināšanas kritēriji Latvijā. Pieejams: http://www.politika.lv/temas/tiesiska_valsts_un_korupcija/4361 [skatīts 9.11.2009.].

²² M – līdz 100 sēdes mēnesī, V – līdz 250 sēdes mēnesī; L – līdz 800 sēdes mēnesī, ĻL – vairāk nekā 800 sēdes mēnesī.