ŽURNĀLS Tiesību politika

Zināt, Jūs ļoti interesanti rakstāt ( kā autors). Jums ir tāda smalka humora izjuta ,ko var saprast lasot katru rindiņu no Jūsu esejas. Paldies Jums! Arī es gaidīšu Jūsu topošus rakstus, jo Jums izdevās sapratīga toni un īstos vārdos pateikt par pietiekami grūtu un neparastu tēmu. Paldies.

Un vēl, runāt par Eiklīda aksiomu ir runāt no 19.gds. zinātnes pozīcijas, jo jau sen tika attīstīta non-Eiklīda ģeometrija, kur līnija vairs nav taisna. Šis piemērs apliecina, ka arguments par matemātikas likumu abosultizmu ir nevietā.

Paldies autoram par rakstu un netradicionālu temātu priekš JV, bet diez vai Bībeles 10. baušļi var uzskatīt par pamattiesību pirmo avotu, ka "... Vecajā Derībā ir atrodama vissenākā cilvēktiesību deklarācija... ", jo tie tika faktiski nokopēti no jau gandrīz divi tūkstošgadi pirms tā noformulētiem Hamurāpi likumiem.

Vēl kāds viedoklis: http://blogs.discovermagazine.com/cosmicvariance/2010/06/16/rel ctance-to-let-go/

Visu cieņu autoram par laika atrašanu saturīga un pamatota raksta izveidošanai.

Piekrītu gan autoram, gan miauu, cilvēces gaitā cilvēktiesības gan ir pieņemtas kā aksiomas, bet par to izcelšanos nebūtu jāalojas, tās tomēr nāk no kristietības pamatnostādnēm un tiešām pamatā tiek ievērotas (vai cenšas ievērot) tur, kur ir bijusi izplatīta kristietība. Autors, starp citu, nesludina kristietību un nerunā par reliģiju kā tādu, bet norāda uz cilvēktiesību izcelšanās iedīgļiem. Manuprāt, nav pat jātic Dievam – lai nonāktu pie secinājuma, ka cilvēktiesību aizmetņi ir atrodami Bībelē un ir attīstījušies uz kristiānisma bāzes.

Protams likums (rakstītais) ir cilvēka domāšanas auglis (negribētos gan piekrist, ka vienmēr intelekta), bet domāšana taču veidojas atkarībā no tik daudziem mums apkārt esošiem impulsiem, tai skaitā tā – ka mēs esam dzimuši un auguši valstīs, kur pamatā ir kristīgā ticība un tieši kristīgās paražas, nevis kaut kādas paražas.

Jocīgi, ka kāds rakstā ir saskatījis strīdus par reliģiju, viedokļa uzspiešanu (nekad neesmu sapratusi, kā viedokļa paušana internetā var būt uzspiešana), bet neredz raksta būtību...

autors tā redz - tā taču nav mācību grāmata?

ar interesi gaidu pieteiktos turpinājumus

pat ja papatpieņēmums ir tikai konstrukcija uz kuras stiprināt argumentus, šāda diskusija noteikti veicina redzesloka paplašināšanos

Stāsts ir par tendenciozitāti un tieksmi lietot apgalvojuma formu tēmā, kura pēc būtības pamatojas tikai uz hipotēzi.

vai tad stāsts ir par šmitu?

ekspertam (man vairak tīk latviskais lietpratējs)arī ir sava profesioņalā ētika

tur autoram nav iespējams nepiekrist, tas vien, ka esi eksperts vienā jautājumā, nenozīmē, ka tas tev dod tiesības uzspiest savu pasaules redzejumu - katram jadomā ar savu galvu

Nievājoši izteikties par Šmita kritizētājiem, bet ne viena pušplēsta vārda, no kā šī kritika ir radusies. Par paša Šmita izdarībām sex minoritāšu sakarā u.tt.



Tipiska kristiešu demagoģija. Katru rītu tādu var klausīties Keneta izpildījumā TV.

Piemēram, arī saukšana pie atbildības, mainoties režīmam valstī, iespējama arī nacionālajās tiesībās. Tā piemēram, ja publiskā vara īsteno genocīdu, tad pie atbildības var saukt, ievērojot poz. normu, piem., KL 71.p. Tad vēl arī universālā jurisdikcija būtu relevants temats. Tās arī nav īsti st. tiesības, bet gan nacionālās tiesības, saskaņā ar kurām nosaka atbildību utt. Viss minētais norāda, ka ne jau dabiskās tiesības nosaka attiecīgo, tiesiski relevanto jābūtību, bet gan tiesību normas.

Vēl tāds aspekts par Pētera fon Hāgenbacha lietu, prima facie, šķiet, ka šī lieta līdzīgi kā daudzas tā laika lietas, kur pārkāpums pēc kanoniskām tiesībām tika konstatēts un persona nodota sodīšanai laicīgajām varas iestādēm. Ap šo laiku, ja nemaldos bija sarakstīts slavenais Malleus Maleficarum jeb Raganu veseris, kur bija aprakstīts kā iegūt pierādījumus par vainu, utt. Ņemot vērā Autora minētās lietas apsūdzību, (nez vai sastāvu) šī lieta diez vai tika tiesāta ievērojot dabiskās tiesības, bet gan kanoniskās, ņemot vērā tā laika tiesību avotus un praksi. Tomēr samērā grūti izdarīt tālejošākus secinājumus, jo lietas apstākļus nepārzinu (varbūt autors varētu kādu linku vai bibliogrāf. norādi sniegt, angļu, franču valodā). Kanoniskās tiesības, manuprāt, bez īpašiem strīdiem var nodalīt no cilvēktiesībām, ievērojot to specifiku. Pat hipotētiski pieņemot, ka tika izmantoti virspozitīvi tiesību avoti, tas autora norāde drīzāk pierādītu izņēmumu exceptio probat regulam, kas absolūti neliecina par vispārējo praksi.

Tiesības uz dzīvību ir tiesību norma kā paražu tiesību norma, ja arī valsts neatzīst tiesības uz dzīvību, tās neaizsargā. Genocīds, noziegumi pret cilvēci varētu tikt uzskatīti par ius cogens. Ievērojot, to, ka nav absolūta tiesība, tomēr zināmos apstākļos (absolūta vairumā ). Hipotētiski pieņemot, ka cilvēka dzīvību valsts un paražu tiesības neaizsargā, tad tik tiešām nekas vairāk kā neētiska rīcība personas nonāvēšana nav. Ar to es vēlos pateikt, ka nonāvēt vispārēji nedrīkst tikai tādēļ, ka tiesību norma to aizliedz, paredzot sankciju. Paražu tiesība arī ir norma, bet paražu tiesības rodas, piemēram, arī vispārpieņemtu morāles normu ilglaicīgas ievērošanas rezultātā, kam sabiedrības vairums piešķir tiesību aizsardzības nepieciešamību jeb attiecas pret tām, kā pret tiesībām. Līdz tam brīdim tā ir tikai neētiska rīcība, jo kā jau minēju dabiskās tiesības ir nevis tiesības, bet doktrīna. Atgriežoties pie mana citāta, ko komentē autors, doma ir tāda, ka, piemēram, viduslaikos par dabiskajām tiesībām vispār nevar runāt. Valsts nogalina savus pilsoņus kā zaimotājus. Lūk, dabisko tiesību pārkāpums. Kā tad panākt tiesību aizskāruma atzīšanu? Jeb, kas būs tas, kas pateikts, ka šī ir prettiesiska rīcība? Dabiskās tiesības kā ideja varbūt pastāv dažu personu apziņā, bet tur arī tā paliek, jo tai viduslaikos nav absolūti nekādas izpausmes/nozīmes.



Tomēr jāatgādina, ka tikai labu rakstu ir vērts kritizēt; sliktu rakstu nedrīkstētu pieļaut publicēt paškritika.

Novērtēju, ka nošķirat šīs cilvēktiesību jēdziena nozīmes. Par subjetīvām tiesībām jāsaka, ka visizplatītākā definīcija ir: no objektīvajām tiesībām izrietošs tiesisks pilnvarojums. Šeit atkal jāatgriežas pie tā, vai var runāt objektīvo tiesību pastāvēšanu. Tomēr pirms tam īsi jāmin, ka Jūs pats atzīstat, ka būtībā mūsdienu izpratnē, ar attiecīgiem mehānismiem, objektīvo tiesību pozitīvais pamats sāka veidoties no XX gs. vidus. Tad jau sanāk, ka vismaz divās nozīmēs būs pareizs secinājums, ka starptautiskās tiesības sāka veidoties tikai no XX gs. vidus. Autors neapskata varbūtību, ka tieši tā kritizējamais citāts bija domāts raksta sākumā.

Vēl nedaudz par CT mehānismiem – arguments par to, ka XV gs. bija formālas iespējas panākt tiesību aizsardzību supra-nacionālā līmenī īsti arī nevarētu tikt uzskatīts par st. tiesību pirmsākumiem. Par pāvesta aizsardzību gan var runāt kopsakarā ar tam laikam atbilstošu kanonisko tiesību lomu. Tomēr drīzāk pamatotāks šķiet viedoklis par jūras tiesību un tirdzniecības tiesību paražām kā st. tiesību pirmsākumu konstituējošo elementu. Pirmkārt, pāvesta aizsardzība primāri vienmēr skārusi tieši kristīgo pasauli, kur cilvēktiesības, pamattiesības ikvienu. Otrkārt, atšķirībā no mūsdienām tajos laikos mehānismi ir ļoti formāli un galu galā, kādas pat teorētiskas sekas tie paredzēja? Mūsdienās turpretim absolūtam vairumam civilizētās pasaules (Somāliju pieņemot par mūsdienu pasaulei neraksturīgu fenomenu nevis regularitāti) ir pieejami cilvēktiesību aizsardzības mehānismi un pat kultūras, kur cilvēktiesības ir svešas, neorigināras cenšas tās vismaz klaji nepārkāpt. Šādi neatkarīgi no st.tiesiskajām attiecībām tās pastāv daudz efektīvāk arī kā paražas, kas cita starpā ir vispāratzītas lielākoties.

Un beidzot visbūtiskākais – no autora pozīcijas ir skaidrs, ka atbalstīts tiek uzskats, ka cilvēktiesības ir bijušas līdz XX gs. vidum, bet ne tādas kādas tās ir mūsdienu izpratnē. Tomēr tad diskusija reducējama uz jautājumu, kas tad īsti ir tiesības? Vai tiesības bez nekādas sankcijas par to neievērošanu ir tiesības? Vai likumdevēja izteiktā tiesībpolitiskā pozīcija, ka nogalināt ir aizliegts radīs tiesiskās sekas, ja nebūs atbildība? Manuprāt, dzīvības aizsargāšana bez tās reālas aizsardzības nav tās aizsardzība ar tiesībām. Tiesību elements ir valsts piespiedu mehānisms (vai piem., supra nacionāls, st. tiesisks), kas tās nošķir no virknes citu jābūtību, teiksim, morāles normām. Mana pamattēze ir, ka dabiskās tiesības līdz brīdim, kamēr tās ieguva tiesību iedabu bija ieskaitāmas pēdējā kategorijā, piemēram, piespiedu mehānisma trūkuma dēļ. Arī citu iemeslu dēļ, piemēram, ka tās īsti nevar uzskatīt par objektīvajām tiesībām, līdz ar to no tām nevar izcelties autora apskatītās subjektīvās tiesības. Tās nav nedz pozitīvas normas, nedz paražas, nedz tiesību principi līdz šim laikam (XX. gs vidum.), tās tātad nav tiesības. Nevar uzskatīt, par tiesībām “Tev nebūs zagt, bet ja zagsi par to nekādas nelabvēlīgas sekas nebūs”, jo tieši šādai shēmai var pakārtot CT līdz jau piesauktajam laikam. Tātad cilvēktiesības pastāv tik sen, cik tās reāli var radīt tiesiskās sekas (var radīt nevis rada, kā minēts Somālijas piemērā).

Vēl atbildot uz dažiem autora iebildumiem, es gribētu pie valstu atbildības akcentēt tādu aspektu, kā valsts atbildību par personai nodarīto kaitējuma nacionālajās tiesībās, kas ir vēl viena tiesību aizsardzības forma, kas piemērojama arī atsevišķu pamattiesību pārkāpumu gadījumos, nevajag valsts atbildību reducēt uz tiesībpolitisku ārvalstu nosodījumu par personas tiesību pārkāpumiem.

Nu, kā tad.:) Vienīgais, kurš te dežūrē pat naktī, ir autors.:)

Varu Jūs nomierināt. Es esmu pavisam cita persona, taču arī katolis un visnotaļ cienu Sv.Akvīnas Tomu un cenšos ievirzīt diskusiju atpakaļ pienācīgā līmenī. Bet izskatās, ka būtu jāpieliek punkts, jo sākas personību vajāšanas to reliģiskās pārliecības dēļ, kas ir bēdīgi.

Arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka autors un komentētājs ar niku "Priekšlikums" ir viena un tā pati persona.:)

Juristi, kas ar jums notiek ! Jūs nespējat uzturēt normālu diskusiju par raksta galveno tēmu ?! Vai tiešām visu vajag projicēt uz cilvēku pārliecības izsmiešanu, reliģisko jūtu aizskaršanu un sorosītisko ideju pārākumu pār Aristoteļa devumu ? Atgriežoties pie tēmas un Sv. Akvīnas Toma lomas, normatīvo aktu publicēšana, kas jebkuram mūsdienu juristam liekas pašsaprotama lieta un tiesības zināt savas tiesības tiek piesauktas ik uz soļa, ir tieši Sv.Akvīnas Toma devums. Kādēļ jūs to tagad baudāt pilnām mutēm un vienlaicīgi atļaujaties zākāt Akvīnas Tomu tikai tādēļ vien, ka viņš ir bijis kristietis un katoļu baznīcas svētais ? Vai tad tā nav liekulība no jūsu puses ? Gribētos, lai šeit esošie komentētāji (piem., Subaru) nosauktu Nīčes devumus tiesiskās domas un pamattiesību attīstībā (un nevis tikai citētu tukšos Nīčes naida izpausmes citātus), kurus mēs tagad baudām kā pamattiesības. Pat, ja jurists nav neotomists, tad nevar taču noliegt Akvīnas Toma devumu juridiskās domas attīstībā (un noliegt tikai tādēļ, ka viņš ir bijis katolis, nevis ateists !!!). Parasti jau tieši šādi zākātāji un izsmējēji paši nekad neko nav devuši un nekad nespēs dot tiesiskas domas progresīvai attīstībai (kaut vai tas pats Nīče). Mani tiešām izbrīna zemais Latvijas juridiskās izglītības līmenis. Juristi ikdienā citē likumus, piemēro tiesības, bet nekad neaizdomājas, no kurienes tās nāk (nu ne jau no Jēkaba ielas nama !!!) un ja kāds sāk meklēt atbildi uz to, tad viņu norej, jo, lūk, ko Tu runā par lietām, kuras mēs nesaprotam un negribam saprast ! Vajag taču prast diskutēt un cienīt autoru par viņa ieguldījumu, uzdrīkstēšanos un par bagatīgajām atsaucēm (nevis, kā Garāmgājējs, izsmiet autoru par to, ka viņš citējis kaut ko no viduslaiku darbiem un nosaukt to par « lētiem jokiem »)! Garāmejot pats varbūt uzrakstiet kaut ko ievērības cienīgu lasītājiem saprotamā valodā.

Viedoklis!

Rokā bībele, bet kabatā duncis un zaglīgi ļauns smaids!!!



Tāds ir viss šī sausā spriedelējuma sausais atlikums!



Kaut kādā brīdī vēsture mēdz atkārtoties - Šmiti un visi pārējie viedie kristieši, jeb Nīčes vārdiem glumas melnas čūskas, kuras ķeras rīklē, ir jūsus sludinātā liekulība!:)

Gribējās jau noticēt, ka beidzot komentāri ir pēc būtības. Notiek diskusija par viedokļiem. Tomēr sapnis nepiepildijās - virsroku pārņēma personību vērtēšana. Aaa, tracina tas.

Nupat jau komentāri pie šī raksta ievirzās Delfu līmenī.

No vienas puses, smieklīgi. No otras puses, varbūt tas rāda, cik aktuāls / jūtīgs / provokatīvs temats ir pacelts.

Ne velti, labas uzvedības kursos māca, ka ir tēmas, par kurām ar slikti pazīstamiem cilvēkiem smalkās viesībās nerunā. Un pirmā no šīm "aizliegtajām" tēmām ir reliģija. Jo tur nevar būt objektīva viedokļa. Tāpēc, ka tas nav prāta (empīriski izzināms), bet TICĪBAS jautājums.

Stāsts par sievietēm ir traģisks, taču ne pa tēmu. Turklāt par Rietumu sabiedrotajiem neko trik sliktu neesmu dzirdējis, izņemot dažas bumbas uz Drēzdeni. Un sieviešu liktens ir skatāms paralēli ar Kononova lietu.