ŽURNĀLS Tiesību politika

6. Jūlijs 2010 /Nr.27 (622)

Par Dievu, cilvēku un cilvēktiesību
metafizisko dabu
III. Skandalozā vienlīdzība
2 komentāri

Šīs sērijas iepriekšējā rakstā1 aplūkojām brīvības metafizisko pamatu. Tagad, trešajā un pēdējā rakstā, ir jāpievēršas otrajai cilvēka dabas īpatnībai – cilvēku savstarpējai vienlīdzībai. Ļoti labu un pilnīgu ieskatu šajā jautājumā no mūsu Satversmes 91. panta viedokļa sniedz pirms vairākiem gadiem publicētais Egila Levita raksts.2 E. Levits skaidri un pārliecinoši parāda, ka, par spīti normatīvajam un terminoloģiskajam sajukumam, dažādu valstu pamatlikumos un starptautiskos līgumos līdztiesība un diskriminācijas aizliegums ir tikai vienas kopīgas un vispārējas pamattiesības – tiesiskās vienlīdzības – aspekti.3 Tomēr šeit rodas vairākas papildu problēmas.

Vienlīdzības pirmavota meklējumos

Pirmā problēma: kāds ir tiesiskās vienlīdzības principa pirmavots? E. Levits, atsaucoties uz I. Kanta “Tikumumetafizikas pamatiem”, kā šādu avotu min vispārējo taisnīguma principu. Šajā stadijā tam var piekrist, taču noteikti jāpaskaidro, kas ar to ir domāts. Kā mēs jau redzējām, pēc klasiskās aristoteliskās shēmas vispārējais un sevišķais taisnīgums ir mērķi, uz kuriem tiecas attiecīgi morāle un tiesības. Ja mēs sakām, ka tiesiskās vienlīdzības pirmavots ir morāle, tad šīs tēzes neapšaubāmais nopelns ir tas, ka tā noraida kelzeniskos mēģinājumus meklēt vienlīdzības saknes tiesību normās, kur tās pilnīgi noteikti nav atrodamas. Taču kurā īsti ētikas sistēmā cilvēku vienlīdzības atzīšana ir viena no taisnīguma pazīmēm? Aristoteļa sistēmā to meklēt ir veltīgi: tur mēs atradīsim drosmi, mērenību, devīgumu, augstsirdību, patiesumu un tamlīdzīgus tikumus. Solīdu, dzīvotspējīgu ideju par vienlīdzību, piemēram, starp vīrieti un sievieti, starp vergu un brīvu cilvēku, mēs neatradīsim nedz Senajā Grieķijā, nedz kur citur. Un tas ir pilnīgi saprotami, jo, no racionāla viedokļa raugoties, vienlīdzībai nav nekāda pamatojuma. Ja mēs paraudzīsimies uz cilvēkiem visapkārt, mēs konstatēsim to vienkāršo un acīmredzamo faktu, ka viņi nav vienlīdzīgi: nedz savu fizisko un intelektuālo spēju ziņā, nedz pēc izcelsmes, nedz savas attieksmes ziņā pret līdzcilvēkiem, nedz tā reālā labuma ziņā, kuru viņi spēj dot sabiedrībai.

Šajā situācijā nāk prātā vienīgā iespējamā atbilde: tā kā vienīgais kopsaucējs visiem cilvēkiem ir viņu piederība pie cilvēku dzimuma, tad viņu vienlīdzība noteikti sakņojas viņu cilvēciskumā. Tas jau ir daudz tuvāk patiesībai, bet ko tad īsti nozīmē “cilvēciskuma” ideja? Iepriekšējā rakstā redzējām, ka neatņemama cilvēka būtības pazīme ir brīvība un ka brīvību nav iespējams pārliecinoši postulēt bez transcendentāla “ego” jeb dvēseles atzīšanas. Taču, lai pierādītu vienlīdzību, ar brīvību vien nepietiek.

Ja mēs tagad vēlreiz uzmanīgi izlasīsim Žaka Maritēna (Maritain) “garabērnu” – Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantu –, tad atbilde kļūs skaidrāka: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (2)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Rix Goa
7. Jūlijs 2010 / 09:51
0
ATBILDĒT
Autors raksta iespaidīgi, bārstot citātus un idejas, bet mani tas nepārliecina. Autora 4.secinājums, ka tikai cilvēkam piemīt spēja pieņemt ētiskus lēmumus un spriest ētikas kategorijās , un that’s why viņš ir tiesību subjekts; savukārt, dzīvnieki neesot tiesību subjekti, jo viņiem šādu spēju nav, mani mudina aktualizēt jautājumu par tām dzīvajām būtnēm, kuras izskatās kā cilvēks, bet nevar pieņemt brīvus lēmumus un ētikas kategorijās pat nekad nav mēģinājušas domāt, un šādas spējas viņiem pat nepiemīt . Piemēram, genocīda dalībnieki Ruandā vai sarkano khmeru kaujinieki Kambodžā. Kā viņus uztvert: kā cilvēkus vai kā dzīvniekus? Autora norādītais princips „nošķiršana starp cilvēku un grēku” padarītu neiespējamu nelabojamu slepkavnieku utilizēšanu (valsts sankcionētu dzīvības izdzēšanu) un nez vai būtu attiecināms uz Nirnbergu vai Eihmanu. Drīzāk būtu jārunā par starpkategoriju starp cilvēku un dzīvnieku, kad izskats nāk no cilvēka, bet rīcība no dzīvnieka. Šādai starpkategorijai būtu nepieciešams pilnīgi cits regulējums un tas arī ļautu kā starptautiskajai sabiedrībai, tā nacionālajām valstīm ātri un radikāli izmainīt cilvēku kopuma attiecības.
diehard
6. Jūlijs 2010 / 08:52
0
ATBILDĒT
Autors uzskata, ka visi raksta secinājumi izriet no elementāra veselā saprāta. Tad gan būtu vienlaikus jāatzīst ka ikvienam, kurš nav kristietis (un kurš līdz ar to tātad, piem., nespēj pienācīgi izprast cilvēktiesību dabu), nepiemīt šāds elementārs veselais saprāts.
visi numura raksti
Guna Paidere
Skaidrojumi. Viedokļi
Sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē: Uzņēmumu reģistra pieredze
Valsts pārvaldes iekārtas likuma mērķis ir nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi. Viens no līdzekļiem, kā sasniegt šo mērķi, ir iekļauts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48. ...
4 komentāri
Viktorija Jarkina
Skaidrojumi. Viedokļi
Parādnieka pamatoti iebildumi kā viens no tiesiskās aizsardzības līdzekļiem
Maksātnespējas procesa mērķis, kas ir formulēts Maksātnespējas likuma 1. pantā, ir veicināt maksātnespējas subjekta maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses parādnieka ierobežotas maksātspējas vai ...
Aldis Gobzems
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesiskās aizsardzības procesu
problemātika
Kopš 2008. gada 1. janvāra kā komersantu, tā arī fizisko personu maksātnespēju un uz maksātspējas atjaunošanu vērstās procedūras regulē Maksātnespējas likums.1 2009. gada 1. jūlijā tas papildināts ar VII1 nodaļu,2 kurā ...
Kristīne Strada-Rozenberga
Nedēļas jurists
Kristīne Strada-Rozenberga
2 komentāri
Notikums
Pārmaiņas Satversmes tiesā
AUTORU KATALOGS