metafizisko dabu
Šīs sērijas iepriekšējā rakstā1 aplūkojām brīvības metafizisko pamatu. Tagad, trešajā un pēdējā rakstā, ir jāpievēršas otrajai cilvēka dabas īpatnībai – cilvēku savstarpējai vienlīdzībai. Ļoti labu un pilnīgu ieskatu šajā jautājumā no mūsu Satversmes 91. panta viedokļa sniedz pirms vairākiem gadiem publicētais Egila Levita raksts.2 E. Levits skaidri un pārliecinoši parāda, ka, par spīti normatīvajam un terminoloģiskajam sajukumam, dažādu valstu pamatlikumos un starptautiskos līgumos līdztiesība un diskriminācijas aizliegums ir tikai vienas kopīgas un vispārējas pamattiesības – tiesiskās vienlīdzības – aspekti.3 Tomēr šeit rodas vairākas papildu problēmas.
Vienlīdzības pirmavota meklējumos
Pirmā problēma: kāds ir tiesiskās vienlīdzības principa pirmavots? E. Levits, atsaucoties uz I. Kanta “Tikumumetafizikas pamatiem”, kā šādu avotu min vispārējo taisnīguma principu. Šajā stadijā tam var piekrist, taču noteikti jāpaskaidro, kas ar to ir domāts. Kā mēs jau redzējām, pēc klasiskās aristoteliskās shēmas vispārējais un sevišķais taisnīgums ir mērķi, uz kuriem tiecas attiecīgi morāle un tiesības. Ja mēs sakām, ka tiesiskās vienlīdzības pirmavots ir morāle, tad šīs tēzes neapšaubāmais nopelns ir tas, ka tā noraida kelzeniskos mēģinājumus meklēt vienlīdzības saknes tiesību normās, kur tās pilnīgi noteikti nav atrodamas. Taču kurā īsti ētikas sistēmā cilvēku vienlīdzības atzīšana ir viena no taisnīguma pazīmēm? Aristoteļa sistēmā to meklēt ir veltīgi: tur mēs atradīsim drosmi, mērenību, devīgumu, augstsirdību, patiesumu un tamlīdzīgus tikumus. Solīdu, dzīvotspējīgu ideju par vienlīdzību, piemēram, starp vīrieti un sievieti, starp vergu un brīvu cilvēku, mēs neatradīsim nedz Senajā Grieķijā, nedz kur citur. Un tas ir pilnīgi saprotami, jo, no racionāla viedokļa raugoties, vienlīdzībai nav nekāda pamatojuma. Ja mēs paraudzīsimies uz cilvēkiem visapkārt, mēs konstatēsim to vienkāršo un acīmredzamo faktu, ka viņi nav vienlīdzīgi: nedz savu fizisko un intelektuālo spēju ziņā, nedz pēc izcelsmes, nedz savas attieksmes ziņā pret līdzcilvēkiem, nedz tā reālā labuma ziņā, kuru viņi spēj dot sabiedrībai.
Šajā situācijā nāk prātā vienīgā iespējamā atbilde: tā kā vienīgais kopsaucējs visiem cilvēkiem ir viņu piederība pie cilvēku dzimuma, tad viņu vienlīdzība noteikti sakņojas viņu cilvēciskumā. Tas jau ir daudz tuvāk patiesībai, bet ko tad īsti nozīmē “cilvēciskuma” ideja? Iepriekšējā rakstā redzējām, ka neatņemama cilvēka būtības pazīme ir brīvība un ka brīvību nav iespējams pārliecinoši postulēt bez transcendentāla “ego” jeb dvēseles atzīšanas. Taču, lai pierādītu vienlīdzību, ar brīvību vien nepietiek.
Ja mēs tagad vēlreiz uzmanīgi izlasīsim Žaka Maritēna (Maritain) “garabērnu” – Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantu –, tad atbilde kļūs skaidrāka: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes