ŽURNĀLS Tiesību politika

22. Jūnijs 2010 /Nr.25/26 (620/621)

Par Dievu, cilvēku un cilvēktiesību
metafizisko dabu
II. Brīvības līkločos jeb kas ir cilvēks
32 komentāri

Šīs sērijas pirmajā rakstā2 autors aplūkoja cilvēktiesību metafizisko dabu un centās parādīt, ka ikvienam cilvēkam piemītošo pamattiesību kopums ir, pirmkārt, imanents (tāds, kas izriet no noteiktas lietu kārtības, nevis no tiesību normām) un, otrkārt, konnaturāls (no pašas cilvēka būtības izrietošs). Atliek tikai ieurbties pašā šīs problēmas kodolā un noskaidrot, kas tad veido šo cilvēcisko būtību un ar ko cilvēks tik ļoti atšķiras no visas viņam apkārt esošās dzīvās radības, ka viņam ir tas gods būt atzītam ne vien par cilvēktiesību subjektu, bet par tiesību subjektu vispār. Tieši šim jautājumam autors ir veltījis šo rakstu.

Pirms sākam runāt par to, ir vērts atgādināt 1948. gada 10. decembra ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pantu, kas nosaka: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.”

Katrs vārds šajā teikumā ir ļoti rūpīgi izsvērts; ne velti tā izstrādāšanā ir piedalījušies izcili juristi un filozofi.3 Pagaidām pievērsīsim uzmanību tam, ka šis pants – kuru varētu nosaukt par “cilvēcības pamatnormu” – min divas cilvēkiem piemītošas īpašības: brīvību un vienlīdzību. Šoreiz autors pievērsīsies pirmajai no tām – brīvībai, bet vienlīdzības jautājumu aplūkos nākamajā rakstā.

No Platona vistas līdz Singera gorillai

Daudziem ir zināms šis klasiskais piemērs: Platons, atsaucoties uz Sokrātu, mēģināja definēt cilvēku kā “divkājainu būtni bez spalvām”, bet Sinopes Diogēns atnesa uz Platona akadēmiju noplūktu vistu, saukdams: “Skatieties: es jums atnesu cilvēku!” Tad apkaunotajam Platonam nācās pievienot savai definīcijai vārdus “un ar plakaniem nagiem”. Tas, protams, ir anekdotisks atgadījums, par kuru var pasmaidīt, bet sakarā ar to noteikti ir jāpasaka divas lietas.

Pirmkārt, arī pēc Platona un līdz pat mūsdienām cilvēki ir centušies paši sevi definēt.4 Daudzās “cilvēka” definīcijas ir bijušas vairāk vai mazāk veiksmīgas, parasti izceļot kaut kādu vienu cilvēka īpašību – primāru vai sekundāru, individuālu vai sabiedrisku. Aristoteļa skatījumā, cilvēks bija “sabiedrisks dzīvnieks” (zōon politikon) un “ar valodu (jeb domu) apveltīts dzīvnieks” (zōon logon echon). I. Kanta acīs “cilvēks citu dzīvnieku starpā izceļas ar savu pašapziņu, pateicoties kurai viņš ir racionāls dzīvnieks”. K. Marksa ieskatā, cilvēks ir vispirms “strādājošs dzīvnieks” (animal laborans).5 20. gs. amerikāņu filologs un filozofs Kenets Bērks (K. Burke) piedāvāja jau daudz pilnīgāku definīciju: “Cilvēks ir simbolus izmantojošs (simbolus taisošs, simbolus lietojošs) dzīvnieks, nolieguma izgudrotājs (vai caur noliegumu moralizējošs), no sava dabiskā stāvokļa atšķirts ar paša izgatavotu rīku palīdzību, viņu dzen uz priekšu hierarhijas gars (jeb kārtības sajūta), un viņš apmāts ar pilnības ideju.”6

Visi pārējie dzīvnieki ir ļoti rātni: viņi bez ierunām pakļaujas dabas uzliktajiem ierobežojumiem un darbojas tās noteiktajos rāmjos. Uz viņu fona cilvēks ir īsts dumpinieks, kurš nemitīgi met dabai pārdrošus izaicinājumus.

Tātad cilvēks atšķiras no pārējiem dzīvniekiem ar to, ka viņš: a) lieto simbolus savstarpējai saziņai, b) lieto un izprot abstrakto (dabā nepastāvošo) nolieguma jeb negācijas ideju, c) taisa rīkus, ar kuriem nošķir sevi no mežonīgās dabas stāvokļa, d) veido hierarhiskas sabiedriskas struktūras, e) tiecas būt labāks un pilnīgāks, nekā viņš noteiktajā brīdī ir. Pēc autora domām, visas šīs definīcijas ir principā pareizas, jo visas šīs īpašības cilvēkam patiešām piemīt.

Otrkārt, visas minētās definīcijas skaidri nošķir cilvēku no pārējiem dzīvniekiem. Tas ir pašsaprotami, jo ikviens garīgi vesels cilvēks un ikviena cilvēku sabiedrība vienmēr ir intuitīvi apzinājusies strikto, būtisko robežšķirtni starp sevi un visu plašo skraidošo, lidojošo, peldošo un rāpojošo kustoņu valstību.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (32)
32 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Rix Goa
2. Jūlijs 2010 / 15:29
0
ATBILDĒT
Vaiiii ... gandrīz grūti ko iebilst, kad sapulcējušās tik izglītoti cilvēki. Pirmajam ļaundarim garīgā nāve bija tik dziļa un neatgriezeniska, ka viņš vairs neredzēja iespēju savai dvēselei nenonākt ellē – tā jau tur bija pierakstīta, un miris viņš jau bija tajā brīdī, kad runāja. Sauls izgāja cauri grūtībām un piedzīvoja brīnumu, par kuru pēc tam viņš varēja liecināt. Viņa dvēsele guva jaunu piepildījumu.
Laura
2. Jūlijs 2010 / 15:06
1
ATBILDĒT
Garām. Ar kristīgajām konfesijām nekas neizdosies, jo, lai jūsu ieceri ieviestu dzīvē, tām būtu vispirms jāpārstāj būt kristīgām un jāizmet daudzas lietas no Jaunās Derības, un it īpaši šo:

"Un kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā: vienu pa labi, otru pa kreisi. … Bet viens no tiem ļaundariem, kas bija piesists krustā, zaimoja Viņu, sacīdams: Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs! Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva! Jo mēs taču saņemam taisnīgi un pienācīgi par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis. Un viņš sacīja Jēzum: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā! Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē."

Faktiski te viss ir koncentrētā veidā pateikts. Kas vēlas saprast, tas saprot.

-

Jā, starp citu, ja jūsu pieeju piemērotu, tad nemaz nebūtu apustuļa Pāvila. Viņu jau sen būtu pasludinājuši par "necilvēku" un nomušījuši vēl tad, kad viņš bija zvērīgais kristiešu vajātājs un saucās Sauls.
miauu
2. Jūlijs 2010 / 12:54
0
ATBILDĒT
Es gan vairāk sliecos domāt, ka cilvēktiesību standartu (piem., taisnīgas tiesas) attiecināšana uz varmākām ir vairāk vajadzīga ne jau tam varmākam, bet gan mums pārējiem. Un tas tādēļ, lai pēc kāda neilga laika mēs (tie soģi) paši nesāktu pārvērsties par tādiem pašiem ne-cilvēkiem. Te gan Jūsu nostājā vairāk izskatās pēc tā, lai tiktu saglabāts nāves sods atsevišķos izņēmuma gadījumos. Cik man zināms, tad kristīgā morālteoloģija atsevišķos izņēmuma gadījumos atļauj nogalināt, piemēram, nepieciešamās aizstāvēšanās situācijā, vai lai izglābtu dzīvību kādam; tas pats ir kara situācijās, ja tev uzbrūk ienaidnieks. Jautājums tad tālāk ir par to, vai šo morālteoloģijas nostāju mēs varam attiecināt arī uz tiem gadījumiem, kad valstij ir tiesības nogalināt, lai pašaizsargātos (aizsargātu savus iedzīvotājus) no konkrētā varmākas ? Ja Jūs uzmanīgi paskatīsieties, tad pamanīsiet, ka pret nāves sodiem pārsvarā ir liberālie ateisti un visādi sociālistiņi, kuri jau galējās situācijās aiziet līdz tam, ka upuris tiek vainots tajā, ka atradās ne īstajā laikā, ne īstajā vietā nabaga (bērnībā dauzītā) sadista maniaciņa tuvumā un tādējādi pats izprovocēja maniaciņu uz šādu rīcību. Un bieži vien šādi cilvēki ir lieli liekuļi, jo klaigā par nāves sodu atcelšanu nabaga varmākām, bet abortus (kā kontracepcijas līdzekli mūsdienu attīstītās medicīnas apstākļos!) aizstāv ar abām rokām. Kur te ir morāle? Ja jau tu cīnies par tiesībām uz dzīvību kā absolutām tiesībām, tad cīnies līdz galam; vai arī otrādi – ja esi par abortiem, tad esi arī par nāves sodiem. Kristiešu viedoklis te atšķiras no liberālo ateistu viedokļa, proti, aborti viennozīmīgi ir pieskaitāmi pie nevainīgu mazuļu slepkavībām; taču varmākas nogalināšana aizstāvoties tomēr (cik man zināms) ir pieļaujama un netiek uzskatīta par slepkavību.
Viesturs Lācis
2. Jūlijs 2010 / 12:14
1
ATBILDĒT
Piekrītu par atšķirībām starp cilvēku un dzīvnieku. Manuprāt, mēs aizvien pārāk maz zinām par dzīvniekiem, lai izvirzītu šādus kategoriskus apgalvojumus kā autors. Jāsaka, arī tas, ko mēs ZINĀM, nebūt nepierāda dzīvnieku neapšaubāmi zemāku inteliģenci. "Absolūtos skaitļos", ja tā var izteikties, cilvēks varbūt tiešām ir inteliģentākais, bet pieminētās "radikālās un revolucionārās" atšķirības man šķiet, kā saka angļi, apšaubāms "judgment call".



Kaut vai par tiem pašiem rīkiem. Nerunāsim nemaz par jau pasen (šķiet, 20. gs. 80. gados) atklātajiem gadījumiem, kad pērtiķis ar kociņu izvelk no dobuma kukaiņus. Ir iemūžināti arī gadījumi, kad vārnas Japānā nomet ceļa krustojumā riekstus, lai tiem pārbrauc auto un pārlauž čaumalu, un pēc satiksmes apturēšanas nolaižas pakaļ tos savākt. Tāpat Kongo rezervātā pērtiķi ir iemācījušies ar zāles stiebru pieskarties elektriskajam žogam, lai saprastu, vai tajā plūst elektrība. Nez, vai kurš katrs cilvēks analoģiskā situācijā līdz kam tādam spētu aizdomāties? (pārfrāzēts no Hanlon, 2007)



Attiecībā uz valodu autors izmantojis 1966. gadā izdotu materiālu. Iespējams, tādēļ tik daudz kategorisku apgalvojumu par to, ka dzīvniekiem neesot valodas, tie neprāto, neesot humora izjūtas utt. Toreiz tiešām tāds bija valdošais uzskats, vēl nebija notikuši daudzi pētījumi ar pērtiķiem un citiem dzīvniekiem, kas pierādīja, ka vismaz daļa no tiem domā, sazinās itin sarežģīti un abstrakti. Uzskaitīti tipiski negatīvie fakti, ko viegli apgalvot, bet grūti pierādīt. Tiesa, arī pilnīgi apgāzt pagaidām nav izdevies, kaut gan zinātne ne tuvu vairs nav tik pārliecināta par dzīvnieku nespēju darīt visas šīs lietas, kā tas bija sešdesmitajos gados. Starp citu, autors acīmredzot perfekti pārvalda bišu komunikāciju (ja reiz jēdziens "valoda" neesot piemērojams), ja tik pārliecinoši apgalvo, ka bišu dūkoņā neskanot pilnīgi nekas par aizgājuša kara varoņiem ;)
Rix Goa
2. Jūlijs 2010 / 11:47
0
ATBILDĒT
Demokrātijas nespēja sevi aizstāvēt ir viena no lielākajām mūsdienu problēmām. Teroristi no tiesas nebaidās, jo zina, ka Eiropā neko vairāk par mūža ieslodzījumu nepiespriedīs. Te ir velkama paralēle ar Nāciju Līgas vājumu pirms Otrā pasaules kara.
Rix Goa
2. Jūlijs 2010 / 11:40
0
ATBILDĒT
Domāju, ka ir jārunā ar tradicionālajām kristīgām konfesijām. Dekalogs būtu atskaites punkts nodarījuma un kā tā seku animalizācijas novērtēšanā.
Laura
2. Jūlijs 2010 / 11:31
1
ATBILDĒT
" Un , kā vēl vienu piebildi, vēlos norādīt uz nepieciešamību iesaistīt Baznīcu filozofiskas koncepcijas izstrādē, kā cilvēks pastrādājot briesmīgus nodarījumus, klātesot tajos, atdod savu dvēseli tumsas spēkiem un turpmāk kļūst uzskatāms par dzīvniekveidīgo."

Kādu "Baznīcu"? Ja jūs domājat Entonija Šandora La Veja dibināto "Sātana baznīcu", tad tā jums ar prieku piekritīs, jo tas perfekti atbilst viņu mācībai.

Vai zināt, Hitlers jau mēģināja to, ko jūs iesakāt, bet nesekmīgi. Viņš arī gribēja, lai Baznīca piekristu atzīt ebrejus, čigānus, garīgi slimos utt. par necilvēkiem. Bet nekā – aplauza ragus vecais Ādolfs, neko tā arī nespēja padarīt. Sabāza redzamākos Baznīcas vīrus konclēģeros, nobendēja Maksimiliānu Kolbi, pat pāvestu nolaupīt plānoja – bet viss garām.

Bet vecais labais Ādolfs noteikti priecātos, ja varētu jūsu komentāru izlasīt. La Vejs un citi teorētiskā sātanisma ideologi arī.
Rix Goa
2. Jūlijs 2010 / 10:47
0
ATBILDĒT
Un , kā vēl vienu piebildi, vēlos norādīt uz nepieciešamību iesaistīt Baznīcu filozofiskas koncepcijas izstrādē, kā cilvēks pastrādājot briesmīgus nodarījumus, klātesot tajos, atdod savu dvēseli tumsas spēkiem un turpmāk kļūst uzskatāms par dzīvniekveidīgo.
Rix Goa
2. Jūlijs 2010 / 10:39
0
ATBILDĒT
Papildinot savu iepriekš rakstīt, vēlos piebilst, ka ANO Drošības padomes pastāvīgie locekļi varētu būt tas personu loks, kas uzņemtos atbildību par kritēriju izstrādāšanu dzīvniekveidīgo utilizācijai. Tā būtu skaidra un noteikta atbilde uz tiem draudiem, ko cilvēcei rada terorisms, genocīds, narkotiku izplatīšana, pirātisms.

Atsevišķas nacionālās valstis darbotos, kā starptautiskās sabiedrības aģenti.
Rix Goa
2. Jūlijs 2010 / 09:20
0
ATBILDĒT
Par to, kādēļ nogalina traku suni, varētu būt diskusijas. Nedomāju, ka cilvēkam šajā dzīvē obligāti ir jāizpērk vaina, tad jau arī Nirnbergā piespriestie sodi būtu citi. Turklāt dzīvniekveidīgajiem vainas koncepts varētu būt atšķirīgs. Paņēmu vienu no Kriminālkodeksa vecajām redakcijām (lai būtu tuvāk aizlaikiem): 20. pants. Soda mērķis

/Sodu piemēro, ne vien lai sodītu par izdarīto noziegumu, bet soda mērķis ir arī labot notiesātos un tos pāraudzināt, lai tie godīgi izturētos pret darbu, precīzi pildītu likumus. Soda mērķis ir arī panākt, lai tiklab notiesātie, kā arī citas personas neizdarītu jaunus noziegumus.

Soda mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu./

Jāpieņem , ka ir nelabojami eksemplāri un nāves sods vai vienkārša atšaušana dzīvniekveidīgam to atrisina. Vai dzīvniekveidīgajam piemīt cilvēka cieņa, arī ir jautājums.Pieļauju, ka dzīvniekveidīgo sodīšana būtu iedalāma 2 posmos: 1.posmā tiek konstatēta nodarījuma īpaša sabiedriskā (vispārcilvēciskā) bīstamība un 2.posmā ārpustiesas institūcija (piemēram, dvoika vai troika, vai pārnacionāls veidojums) pieņem lēmumu par dzīvniekveidīgā utilizāciju (sauksim to tā). Manuprāt, ir situācijas, kad starptautiskā sabiedrība nevar savas vērtības aizstāvēt vienīgi izteikti tiesiskā laukā. Cik atceros, atsevišķus kādas Ziemeļkaukāza republikas līderus taču arī valsts tiesa nebija notiesājusi ar nāves sodu, bet kompetentās institūcijas visu atrisināja.

Pasolini
2. Jūlijs 2010 / 00:43
0
ATBILDĒT
Palasīju Jūsu diskusiju ar miauu un vēlētos pielikt savas domas.

Jūs piedāvājat kritērijus, "kurā brīdī aktīva dalība nodarījumā neatkarīgi no subjektīvās attieksmes izslēdz indivīdu ārpus cilvēktiesību aizsardzības".

Labi. Lai uz indivīdu neattiektos cilvēktiesības, ir jāpasludina, ka viņš [vairs] nav cilvēks. Tātad, piemēram, Pols Pots ir varmāka un masu slepkava, morāls izdzimtenis, kurš vainīgs neskaitāmu cilvēku nāvē. Pieņemsim, ka Pols Pots līdz ar to ir nostādījis sevi necilvēka stāvoklī un uz viņu vairs neattiecas cilvēktiesību garantijas.

Ja Pols Pots vairs nav cilvēks, tad viņam vairs nav tiesībsubjektības.

Bet, ja viņš nav tiesību subjekts, tad viņam vairs nevar būt ne tikai tiesības, bet arī pienākumi un atbildība. Tātad arī tiesāt viņu nevar!

Viņu var nogalināt, kā traku suni. Taču vai no tā sabiedrībai un upuriem būs labāk? Nedomāju gan. Jo traku suni nogalina ne jau tāpēc, ka viņš ir vainīgs un viņam jāizpērk kaut kāda vaina, bet tikai preventīvā nolūkā, lai viņš nesakostu citus un neizplatītu sērgu. Bet cilvēku mēs tiesājam un sodām tieši tāpēc, ka, atšķirībā no suņa (vesela vai traka) viņš ir vainīgs, un viņam šī vaina jāizpērk.

Jūsu konstrukcija faktiski noved pie secinājuma, ka Pols Pots nav ne pie kā vainīgs.

Kas attiecas uz nāvessodu, tad tas nenozīmē cilvēktiesību kā tādu apšaubīšanu attiecīgajai personai. Tas vienkārši izriet no fakta, ka tiesības uz dzīvību nav absolūtas, un tās var ierobežot (piem., arī nepieciešamā aizstāvēšanās, tiesiska karadarbība u.c.)
IJ
1. Jūlijs 2010 / 20:53
0
ATBILDĒT
Ja pie iepriekšējā raksta es nokomentēju, ka noceļu cepuri, tad šoreiz pārņem vilšanās sajūta. Sadaļā „Kvalitatīvais lēciens” autora izteiktie apgalvojumi ir tikai autora pieņēmumi, pat nebalstīti uz kādiem ticamiem argumentiem. Manuprāt, autors nekad nav bijis tuvā komunikācijā ar dzīvniekiem, no kā arī tāda nepamatota arogance atšķirību izvirzīšanā starp cilvēku un dzīvnieku. Ko acs nav redzējusi, to prāts reti aptver.

Es savukārt no personīgās pieredzes varu apgalvot, ka, piemēram, dzīvniekiem ir kauna izjūta. Jā, tā neizpaužas gan tā kā cilvēkam, bet man ir bijusi iespēja redzēt dzīvniekus, kas izjūt kaunu par, piemēram, to - ka viņam kaut kas samisējas. Dzīvnieki neizjūt kaunu par savu kailumu, bet arī, piemēram, ir Āfrikas ciltis, kas neizjūt kaunu par kailumu. Uz kāda pamata autors apgalvo, ka, piemēram, šimpanze neizdara secinājumus, par to – kamdēļ apkopējs nav atnācis pie viņa? Jūs nevart pateikt pat – par ko domā otrs cilvēks, kā varat apgalvot, ka zināt ka dzīvnieks nedomā, pie tam - nedomā vispār?!! Starp citu, arī daudzi cilvēki bieži neizdara secinājumus par kaut ko, bet dažkārt izdara. Dzīvnieks arī izdara secinājumus – piemēram, ir virkne dzīvnieku, kas sāks nervozi uzvesties, ja jutīs dūmus, tātad dzīvnieks izdara secinājumu, ko sevī var slēp uguns. Dzīvniekiem, starp citu, ir arī humora izjūta, kas, protams, neizaužas tā kā cilvēkam, un kāpēc tai būtu jāizpaužas tieši tā kā cilvēkam? Kā ar to, ka vienā valstī cilvēki sakot „jā” paklana galvu, bet citā tieši otrādi? Dzīvnieki redz sapņus, spēj komunicēt savā starpā, izjust greizsirdību, mīlēt, apvainoties utt.. Tās ir ļoti smalkas emocijas, kas ne gluži rodas tikai uz fizioloģisku instinktu bāzes. Zīdaiņi diez vai jūt greizsirdību, piemēram.

Valoda – spēja sazināties ar simboliem kā sevišķa atšķirības pazīme starp cilvēku un dzīvnieku, vai tiešām? Un kā tad ar problēmu, ka ir vārdi, kas vispār nav atrodami citā valodā? Jo viņu vienkārši tajā valodā nav un nav izpratnes par to, kas tas vispār ir. Kas vispār ir domāšana? Un kā var apgalvot, ka kāds nedomā, ja viņa domāšana ir atšķirīga no jūsējās? Tas ir ļoti sarežģīts process – piemēram, bērnam, kam smadzenes vēl nav attīstījušās, arī būs problēma ar abstrakto domāšanu. Ne katrs cilvēks rada mākslu... utt., utjp.

Rezumējot – ieteiktu autoram vairāk pakomunicēt ar dzīvniekiem un pārskatīt savu attieksmi pret cilvēka īpašo statusu tādā griezumā, kā jūs sniedzāt. Ja šāda doma derdzas, tad vismaz pie šādiem apgalvojumiem derētu atsauces uz kādiem psihologu, zoologu pētījumiem šajā jomā (būs gan pagrūti atrast pie vairākiem par dzīvniekiem izvirzītajiem apgalvojumiem sadaļā Kvalitatīvs lēciens).

Rix Goa
1. Jūlijs 2010 / 17:04
0
ATBILDĒT
Exactly.Runa jau nav tikai par diktatoriem. Tie ir desmitiem tūkstošu cilvēku. Manuprāt, ir vajadzīgi kritēriji, kurā brīdī aktīva dalība nodarījumā neatkarīgi no subjektīvās attieksmes izslēdz indivīdu ārpus cilvēktiesību aizsardzības.
miauu
1. Jūlijs 2010 / 16:17
0
ATBILDĒT
Jūs gribat teikt, ka cilvēks, sākot pastrādāt zvērības, kļūst par dzīvnieku. Bet es domāju, ka viņš kļūst sliktāks par dzīvnieku tajā nozīmē, ka dzīvnieks, kaut ko saplosot vai izdemolējot, neapzinās savu rīcību un tās sekas. Taču cilvēks gan apzinās (izņēmums, protams, ir nepieskaitāmība) un trakākais ir tas, ka viņš to dara ar baudu, ar zināmu prieku. Bet vai tad visi Jūsu uzskaitītie diktatori neapzinājās, ka dara ļaunu ? Protams, ka apzinājās, un vēl guva baudījumu no tā ! Cik saprotu, tad Jūs interesē jautājums par to, vai šādi ne-cilvēki vispār var baudīt cilvēktiesības ?
Rix Goa
1. Jūlijs 2010 / 16:04
0
ATBILDĒT
Būs tur notiesātais mainījies, gaidi ...

Ruanda ar visiem tutsi-hutu un bijusī Dienvidslāvija. Milzīgas zvērības pastrādātas, bet vainīgie sēž un regulāri ēd. Un ar ko Čikatilo ir sliktāks? Bija cits krimālkodekss. Jā, bet princips taču ir nemainīgs.Es pilnīgi pieļauju, ka vienā brīdī cilvēks kļūst par dzīvnieku un tad kā likumumā par policiju attiecībā uz tiesībām piemērot šaujamieroci, lai \"padarītu nekaitīgu dzīvnieku, kurš apdraud cilvēka dzīvību vai veselību. \" Cilvēkam kļūstot par dzīvnieku, viņam būtu jāzaudē starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteikās tiesības un jāaizmirst par visiem habeas corpus un due process.

Nevar noliegt, ka cilvēkveidīgais dzīvnieks pēdējā brīdī var saprast nodarītā smagumu un to nožēlot, taču tas ir vairāk jautājums par to, kur pēc nāves nokļūs dvēsele.
miauu
1. Jūlijs 2010 / 15:29
0
ATBILDĒT
Tagad Jūs jau pārgājāt pie tēmas par nāves sodiem. Es konceptuāli esmu par nāves sodu piemērošanu atsevišķos patiešām smagos gadījumos (piem. Čikatilo lieta; maniaki, sadisti u.c.). Pamatojums tam ir tāds, ka šādā veidā no nāves nākotnē tiek pasargāti pārējie cilvēki. Taču, jebkurā gadījumā, spriedumam jābūt taisītam saskaņā ar taisnīgas tiesas procesu un nāves sodam būtu jātiek izpildītam pēc iespējas ātrāk. Atsevišķos ASV štatos, diemžēl, nāves sodu mēdz izpildīt pat vairākus gadu pēc sprieduma un gadās, ka notiesātais uz nāvi pa šo laika periodu ir stipri mainījies uz labo pusi un patiesi nožēlojis izdarīto. Taču spriedumu mainīt vairs nevar.
Rix Goa
1. Jūlijs 2010 / 12:07
0
ATBILDĒT
Mans jautājums drīzāk ir par to, vai Sātana kalpiem (ideoloģijas, nozombēšanas vai cita dēļ par tādiem kļuvušiem) ir vērts piemērot civilizētu attieksmi. Šeit es domāju ICTR vai ICTY, kur nāves sodus nepiespriež.
miauu
1. Jūlijs 2010 / 11:54
0
ATBILDĒT
Jūs jau uzdodat teoloģiskus jautājumus :) Domāju, ka Sātana kalps nevar būt vienlaicīgi Dieva kalps, bet jebkurš var kādā brīdī izdarīt izvēli un nedarīt vairs ļaunu. Ja PSKP biedrs nebūtu cilvēks, tad no viņa nevarētu arī prasīt atbildību par nodarīto (un, ja jau nevar prasīt, tad lai arī staigā tālāk). Totalitāros režīmos, cik zināms, tiek manipulēts ar cilvēka gribu, kaut vai pielietojot t.s. smadzeņu skalošanu, nesniedzot vispusīgu informāciju par notiekošo. Tādēļ šādos apstākļos cilvēkiem ir grūti izdarīt izvēli, jo rodas sajūta, ka nav jau starp ko izvēlēties. Taču nevar noliegt, ar arī šajos režīmos cilvēki iekšēji mēdz sadumpoties (Jūs taču nezināt, ko kurš savā prātā klusībā domā; tāpat mēs nezinām patieso situāciju par to, kas notiek ar cilvēkiem kaut vai tajā pašā Ziemeļkorejā, cik ir pašnāvību, cik ir nāves sodu un par ko). Citiem vārdiem, cilvēka psihi un garu var salauzt, taču tas nenozīmē, ka tādēļ viņš pārvērtīsies par dzīvnieku vai priekšmetu.
Rix Goa
1. Jūlijs 2010 / 09:05
0
ATBILDĒT
Autora tēzi nu gan tas pilnībā nepierāda. Ko nozīmē brīva izvēle? To, ka ir krustceles, kurās stāvot, Tu izlem, pa kuru ceļu iet un Tu saproti, ka tieši Tu esi tas, kurš pieņem lēmumu un pats galvenais - Tu redzi šīs krustceles. Ādams un Ieva izdarīja izvēli attiecībā uz aizliegto augli, Sokrāts izvēlējās izdarīt pašnāvību, Žanis Lipke izvēlējās glābt ebrejus, Tantāls izvēlējās sadusmot Zevu, Solveiga izvēlējās gaidīt Pēru Gintu. Totalitārās valstīs ilgstoši dzīvojošs vairākums neredz izvēli (krustceles). Vienkāršojot varam teikt, ka šie cilvēki ir nonākuši Tumsas spēku kalpībā un visticamāk kā konformisti un ateisti pārdevuši savu dvēseli. Kāda vairs tur izvēle? Un tad es nonāku pie sarežģītāka jautājuma, vai PSKP biedram, kurš ir atteicies no Dieva vairs piemīt tās priekšrocības, ko Kungs cilvēkam ir devis. Un vēlreiz vienkāršojot vai Sātana kalps vienlaikus var būt Dieva bērns.
St.
30. Jūnijs 2010 / 22:06
0
ATBILDĒT
Cienījamie diskusijas dalībnieki jauc divus jēdzienus - neviens nevar atņemt brīvu izvēli nepildīt noziedzīgu pavēli, apkārtējie apstākļi var padarīt šo izvēli ārkārtēji neizdevīgu un tieši tāpēc tie gadījumi kad cilvēks drīzāk saņēma lodi no komisāra (tātad pārkāpa visus savus instinktus tik "relatīvas" vērtības kā taisnīgums vai gods labā), nekā pildīja noziedzīgo pavēli tūkstots reižu pierāda autora tēzi par to, ka cilvēks kvalitatīvi atšķiras no dzīvnieka.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 12
visi numura raksti
Mārtiņš Paparinskis
Skaidrojumi. Viedokļi
Atrunas jēdziens un atbilstība līguma objektam un mērķim
Atrunu tiesiskais regulējums ir neatņemama starptautisko līgumtiesību daļa. Vismaz pēdējos 55 gadus atrunu tiesiskais regulējums pastāvīgi ir mainījies, un, kaut arī to galvenie noteikumi ir ietverti plaši atzītos un skaidros ...
4 komentāri
Helmuts Jauja
Skaidrojumi. Viedokļi
Nodrošinātais kreditors fiziskās personas maksātnespējas procesā
Neraugoties uz Saeimā 17. jūnijā pieņemto jauno Maksātnespējas likumu (paredzams, ka tas stāsies spēkā 2010. gada 1. novembrī), joprojām turpinās spēkā esošā Maksātnespējas likuma aprobēšana praksē. Tas neizbēgami nozīmē ...
1 komentāri
Jānis Rozenbergs
Nedēļas jurists
Jānis Rozenbergs
5 komentāri
Notikums
Izvirzīts ģenerālprokurora amata kandidāts
Aizvadītajā nedēļā, 15. jūnijā, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs izvirzīja Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokuroru Ēriku Kalnmeieru Latvijas ...
Tiesību prakse
Nepieciešamās aizstāvēšanās pieļaujamība
Nepieciešamā aizstāvēšanās Krimināllikuma 29. panta izpratnē ir pieļaujama, ja apdraudējums patiesi pastāv un ir reāls, tas ir, tiek izdarīts reāli. Tās personas darbības, kura aizstāvas un nodara kaitējumu apdraudētājam, nevar ...
AUTORU KATALOGS