ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Skumji, ja t.s. banku jurists nevis runā par tēmu, bet gan dīrā pliku kaza, rakstot traktātus par jaunvārdu radīšanu. Ar šādām iemaņām, labākajā gadījumā, var strādāt bar bankas lietvedi - tur vismaz var izpausties valodas lietojumā, bet ne bankas juristu, jo šīs tēmas kontekstā no jurista pienāktos dzirdēt pārdomas tiesību zinātnes sfērā. Acīmredzot vienkārši nav, ko teikt...

Pilnīgi piekrītu, cepuri nost! Senatora cienīgi būtu iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, ja viņš uzskata likuma burtu par nelāgu esam, nevis aiz matiem pievilkt argumentus rakstā

Profesora raksta tikums ir skaidrība. Mūsdienās ir maz juristu, kuri domu spēj izteikt tik precīzi. Profesora raksta defekts ir seklums. Līdzīgi kā studenti un pusjuristu armija viņš bez argumentācijas vēlamo uzdod par esošo.



Profesora teorijas pamatā liktais apgalvojums, ka vārdi "prasījums", "prasība" un "tiesība celt prasību" CL lietoti divās dažādās nozīmēs, ir tikai un vienīgi tas – kails apgalvojums. Raksta autors pat nav mēģinājis to pamatot, kaut gan argumentācijas nasta taču uzgulst tam, kurš cenšas pierādīt neacīmredzamo.



Uzdrīkstos sacīt, ka vārdi "prasījums", "prasība" un "tiesība celt prasību" Civillikumā lietoti tikai vienā nozīmē, nešķirojot "materiālo" un "procesuālo" izpratni. Jo kāda gan jēga no tiesībām, ja tās nevar aizstāvēt tiesā.



Ja vienojamies, ka tiesība prasīt ir – nu, jā – tiesība prasīt, turklāt to darīt gan pa telefonu un pār sētu, gan tiesā, esam arī spiesti vienoties, ka profesors "netiek vaļā" no CL 1702. panta otrās daļas un 1703. panta. Tādā gadījumā viss pārējais, kas rakstā sacīts, ir ne vairāk kā "vēlmju domāšana".



Izsakoties vispārīgi, Profesora ideoloģiju šķiet barojam doma, ka kreditora ērtība nav aizsargājama interese un ka tāpēc civiltiesiskā brīvība nestiepjas tiktāl, lai ļautu līdzējiem vienoties, ka galvenā parāda pamatotības pārbaudi galvinieks un parādnieks organizēs pēc saviem ieskatiem, bet kreditoram par to prāts nebūs jālauza. Ir lieki ieslīgt tiesībpolitiskā diskusijā par šīs domas derīgumu, bet gribas norādīt, ka tā gluži vienkārši ir pretēja likumdevēja izvēlei: CL 1702. panta pirmajā daļā lietotie vārdi "tikpat sekmīgi un viegli" skaidri norāda, ka kreditora ērtība ir likuma aizsargāta interese.

Turpinot iesākto tēmu par "niekiem", ierosinu Civillikumā un citos likumos nostiprināt jaunu terminoloģiju, kas visiem juristiem un sabiedrībai būs vieglāk uztverama:

dalībnieks – dalībotājs

līdzdalībnieks – līdzdalībotājs

vietnieks – vietotājs

parādnieks – parādotājs

radinieks – radotājs

pretinieks – pretotājs

īpašnieks – īpašotājs

mantinieks – mantotājs

viesnīcnieks – viesnīcotājs

saimnieks – saimotājs

graudnieks - graudotājs

apakšīrnieks - apakšīrotājs

priekšnieks – priekšotājs

apakšnieks – apakšotājs

Interesanta būs situācija ar pilnvarnieku – pilnvarotāju, jo pēc izmaiņām Civillikumā nevarēs pateikt, kurš ir pilnvaras (uzdevuma) devējs un kurš ir uzdevuma ņēmējs, jo abiem būs vienots apzīmējums „pilnvarotājs”. Bet nu šāda maza nekonsekvence mūsu tiesiskās apziņas un paļāvības līmenim nebūs nekas jauns. Gluži otrādi – jo sarežģītāk un nesaprotamāk, jo labāk – vieglāk varēs izvairīties no atbildības. :D

Man ir kauns, ka juristi lieto aplamu terminoloģiju. Kā vispār var atvērt muti, ja pamatu pamatos nav izpratnes, ka ir "galvinieks", nevis "galvotājs"?! Lauku tantes var lietot šādus apzīmējumus, nevis jurists.

Ja nav izpratnes par tik elementārām lietām, tad nav brīnums, ka par argumentu tiek izmantots tirgus tantēm cienīgs apzīmējums "nekaunīgie banku juristi". Varbūt šādu vajadzētu iekļaut Civillikumā? :D

Ievērojamai daļai no juristu saimes ir kauns par t.s. "banku juristu", piedodiet, nekaunību! Varbūt no banku juristu puses tā ir arī negribēšana redzēt tālāk par savu degungalu.

Piekrītu Torgānam, ka visupirms noteikti ir jānoskaidro, vai nauda nav dabūjama no galvenā parādnieka. Taču vienlaikus jāsecina, ka vairums galvotāju pat neapjēdz, cik vieglprātīgi viņi uzņēmušies šādas saistības.

Kā vienmēr, profesora raksti arī par sarežģītām lietām ir skaidri un saprotami, paldies.

Autors, manuprāt, rakstā ir izdarījis mazliet neprecīzu (jo pārāk vispārīgi saprotamu) secinājumu, ka saskaņā ar jauno (01.11.2010.) Maksātnespējas likumu (63. panta 2. daļu) kreditors nevar celt prasību pret maksātnespējīgo personu, bet gan piesaka prasījumus administratoram, no kā, savukārt, izriet, ka maksātnespējīga persona nevar būt iesaistīta lietā kā atbildētājs, bet viņa var būt un viņai ir jābūt trešajai personai.

Pirmkārt, MNL 63.p.2.daļā nav noteikts, ka kreditors nevar celt prasību pret maksātnespējīgo personu. Konkrētā tiesību norma attiecas uz izpildes lietvedību pret maksātnespējīgo personu, proti, izpildu lietvedība tiek izbeigta, jo attiecīgais prasījums tiek apmierināts nevis ārpus konkrētā maksātnespējas procesa, bet gan tā ietvaros MNL noteiktajā kārtībā. Prasījums, attiecībā uz kuru ir uzsākta izpildu lietvedība, ir atzīts ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu, līdz ar to vēlreiz šādu prasību nevar celt (CPL 132. panta 1. daļas 5. punkts), bet kreditoram (prasītājam) savs prasījums ir jāpiesaka administratoram - MNL 73. pants. Administrators šādu prasījumu nevar neatzīt - 75. panta 2. daļa. Tādējādi no civilprocesuālā viedokļa nav pieļaujams (un arī nepieciešams) šī prasījuma sakarā vēlreiz celt prasību pret maksātnespējīgo (jo strīds jau ir izšķirts un prasījums atzīts ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu), taču tas nenozīmē, ka saskaņā ar MNL 63.p.2.daļu nekad un nekādos apstākļos pret maksātnespējīgu personu nevar celt civilprasību un maksātnespējīga persona nevar būt atbildētājs civilprocesā.

Otrkārt, tas, ka pret maksātnespējīgu personu var tikt celta civilprasība un maksātnespējīga persona var būt atbildētājs civilprocesā, izriet no tā, ka administrators pieteikto kreditora prasījumu var neatzīt (MNL 75.p.1.daļa). Šādu atteikumu kreditors var pārsūdzēt tiesā (MNL 80.p.1.daļa). Ja tiesa, izskatot sūdzību, konstatē, ka pastāv strīds par tiesībām, tā nosaka termiņu prasības celšanai vispārējā kārtībā (CPL 363.17 panta 4. daļa). Tātad šādā gadījumā kreditors var celt prasību pret maksātnespējīgo personu, un kreditors šajā civilprocesā būs prasītājs, bet maksātnespējīgā persona atbildētājs.

Visu cieņu Torgāna kungam par uzdrīkstēšanos revidēt šīs iesīkstējušās dogmas par kreditoru interešu primārumu un galvinieku atbildības absolūtumu.



Šķiet, vispārzināma ir galveno kreditoru - LR banku attieksme pret KrL prasībām atbilstošu kredītņēmēju un galvinieku kredītspējas izvērtēšanu pirms galvojuma līgumu slēgšanas.



Vairumā gadījumu galvojums bankai bija tikai formāls papirelis, lai kredītu vispār varētu izsniegt (plāns tak bija jāpilda) un izsniedzamo kredītu \"pievilktu\" bankas kredītpolitikas prasībām un aizmālētu acis banka padomei, akcionāriem un fuktukam.



Šāda pieeja ļoti bieži tika prezentēta arī potenciālajiem galviniekiem - tikai parakstiet, nekādas sekas jau tam nebūs, utt.



Pieļauju, ka ļoti daudzi galvinieki galvojuma līgumus parakstījuši maldības ietekmē, neapzinoties šī darījuma būtību un tiesiskās sekas, vai arī paļaujoties, ka banka ir pienācīgi izvērtējusi aizņēmēja kredītspēju.



Diskutabls ir jautājums, vai ir taisnīgi prasīt atbildību par vieglprātīgi izsniegtajiem kredītiem tikai no galviniekiem, vai tomēr kāda daļa vaina jāuzņemas arī nolaidīgajiem kreditoriem.

.. banku juristi tagad putās plosīsies, lai tik izsistu pamatu zem kājām profesora viedoklim! Un to var saprast - viņiem darbs tāds, t.i., pārstāvēt TIKAI bankas intereses. Pašam ir nācies strādāt ar šādiem gadījumiem, un ir pilnīgi skaidrs, ka bankām nav svarīgs ne likumu adekvāts tulkojums (tas kļūst aktuāls vien tad, ja publiskajā telpā parādās kāds pretējs autoritatīvs viedoklis), ne arī taisnīgums un citas tamlīdzīgas kategorijas. Gan parādnieki, gan galvinieki tiek vienkārši žmiegti līdz pēdējam - gan pamatoti, gan nepamatoti, un faktiski jebkāds cits scenārijs ir iespējams vienīgi tad, ja to nolemj tiesa. Ar banku juristiem ir bijuši strīdi par elementārām lietām, un viņi tā arī pasaka: no sava neatkāpsimies! Un vai šādā gadījumā banka pati domā par ekonomisko izdevīgumu un šādas ietiepības ekonomisko pamatojumu, faktiski radot situāciju, ka nav cita varianta, kā vien vērsties tiesā?!



Ar to vien gribēju sacīt, ka šāds raksts ir pat ļoti vietā, lai nedaudz patracinātu saldi snaudošo un pašapmierinātībā ieslīgušo banku juristu prātus!!

Vēlreiz: izlasiet rakstu līdz galam, kolēģi!

K.Torgāns neizslēdz vai nemazina galvinieka atbildību, tikai norāda, ka:

(1) vispirms ir jānoskaidro, vai tomēr naudu nevar dabūt no galvenā parādnieka;

(2) tiesā prasot naudu no galvinieka, jāpieaicina galvenais parādnieks vismaz kā trešā persona, lai tiesiski noskaidrotu, vai viņš parādu gadījumā kreditoram nav jau addevis utt.

Manuprat ļoti skaidri, loģiski un pamatoti.

Labi, ka viņš ir senators un kasācijas instance šo normālo praksi jācer turpinās.

Autors ir nonācis pretrunās. Šoreiz tomēr jāatzīst, ka citu praktizējošu juristu (kaut arī ne tik titulētu) argumenti ir pārliecinošāki. Kāda jēga tad vairs ir galvojumam, ja tas nekalpo par saistību izpildes nodrošinājumu, bet ir tikai teorētiski „staipāms” jēdziens? Ja kāds ir uzņēmies saistības, tad tās ir arī jāpilda. Piespiedu kārtā parasti par galvinieku nekļūst, tāpēc diez vai nepieciešams par katru cenu ar nepārliecinošiem argumentiem pasargāt no atbildības to, kurš pats labprātīgi šādu atbildību ir uzņēmies. Vienalga, cik mūsdienīgi sarežģīta ir situācija ar maksātspējām vai nespējām, viens galvinieks vai desmit – ir galvojis, tātad arī atbild. Vai tad parakstu zona uz dokumenta ir tikai vizuālais noformējums? Un pēc dokumenta parakstīšanas viss tālākais ir tikai zinātne, nevis reāla atbildība?

Manuprāt saistība kā reiz turpina pastāvēt. Kaut arī galvenais parādnieks likvidēts, saistība nav izpildīta un galvinieks stājas viņa vietā. CL 1710.p.: Galvojums beidzas ar katru darbību, kas dzēš galveno saistību, atsvabinot no tās parādnieku - maksātnespēja neatsvabina parādnieku, tas neatbilst galvojuma nolūkam.

Man diskutabls liekas jautājums par kreditora pieteikumu. Faktiski, ir noticis tiesisks darījums un ir noteikti dokumenti, kuri apliecina šo faktu, piemēram, pavadzīmes. Šādiem dokumentiem ir jābūt arī parādnieka grāmatvedībā, bet kāpēc brīšos, kad SIA faktiski kļūst maksātnespējīga uzrodas zagļi, kuri iekāro šos dokumentus vai notiek standarta ugunsgrēks. Un gadījumā, ja kreditors kaut kadu iemeslu dēļ nepiesaka prasījumu, vai tad tas automātiski nozīmē, ka galvinieks tiek atsvabināts no savas saistības?

Galviniekam Civilprocess nosaka tiesības - sniegt pirādījumus, paskaidrojumus utt. proti, tiesības netiek ierobežotas, arī procesuālās. Iepriek minētajā komentārā par banku šķīrējtiesām nevar nepiekrist, tomēr problēma 95 % ir tā, ka galvinieks kā atbildētājs nesniedz iebildumus, paskaidrojumus, pierādījumus. Tad protams, tiesai neatliek nekas cits kā izsniegt izpildrakstu, jo process noticis atbilstoši CPL D daļai. Būtībā jau tiesības netiek ierobežotas. Galvinieks savas tiesības procesā var realizēt pilnā apjomā.

Komentārs par Jūsu piedāvāto 2. variantu, kad galvenais parādnieks ir maksātnespējīgs un maksātnespējas process tiek pabeigts (galvenais parādnieks likvidēts un izslēgts no komercreģistra), tad kreditors ceļ prasību pret galvinieku par tā galvenā parāda piedziņu, kas nav nolīdzināts galvenā parādnieka maksātnespējas procesā.

Cienījamie kolēģi, manā izpratnē šajā situācijā kreditoram vairs nav prasījuma tiesības, jo saskaņā ar Civillikuma 1694. pantu galvojumā ir nepieciešams spēkā esošs galvenais parāds, proti, lai galvojums būtu spēkā, ir jābūt galvenai saistībai. Kā zināms, atbilstoši Civillikuma 1401. panta saistība var pastāvēt tikai tad, ja ir vismaz divi saistību dalībnieki (parādnieks un kreditors). Ja viens no viņiem nav, nevar būt arī saistība, jo saistība nevar pastāvēt bez kreditora vai parādnieka. Sekojoši, ja galvenais parādnieks maksātnespējas procesa rezultātā tiek likvidēts, attiecīgi izbeidzas arī starp galveno parādnieku un kreditoru pastāvošā galvenā parādsaistība. Savukārt, ja nav galvenā parādsaistība, nav vairs arī galvojuma - uz likuma pamata galvojuma saistība ir izbeigusies, jo nav galvenās saistības, kura ar galvojumu ir pastiprināta.

uzskatu, ka galvenā parādnieka maksātnespējas gadījumā, kreditoram vispirms ir jāiesniedz administratoram kreditora prasījuma pieteikums un jāpierāda savs prasījums maksātnespējas procesa ietvaros. ja administrators atzīst kreditora prasījumu, tad pieaicināt tiesā galveno parādnieku nav nepieciešams. savukārt, ja administrators neatzīst kreditora prasījumu, tad kreditors nevar celt prasību arī pret galvinieku, iekams nebūs maksātnespējas procesa ietvaros apstrīdējis administratora lēmumu un pierādījis prasījuma pamatotību. kreditoram, lai vērstos pret galvinieku, nav jāgaida maksātnespējas procesa beigas, bet ir jāpiesaka savs prasījums administratoram un jāsaņem no administratora lēmums par prasījuma atzīšanu. ja laikā kamēr iet maksātnespējas process, galvinieks veic samaksu kreditoram, tad galviniekam ir tiesības maksātnespējas procesā ieņemt to pašu statusu (ar tām pašām tiesībām un prasījumu prioritāti), kas bija kreditoram.

Rodas sajūta, ka profesora Torgāna raksts nav pabeigts, un mums būs iespēja vēlreiz baudīt profesora vērtīgus atzinumus.

Rakstā tiek saskatīta nesakritība: noteikts, ja galvenais parādnieks atzīts par maksātnespējīgu, viņu nevar iesaistīt lietā kā atbildētāju, bet tikai kā trešo personu. Taču šajā gadījumā nedarbosies rakstā minētā formula: „Piedzīt no galvenā parādnieka A Ls …, vēršot piedziņu uz viņa mantu, ja tas nebūs sekmīgi, tad uz galvinieka B mantu”. Līdz ar to, ja maksātnespējīgais galvenais parādnieks tiks pieaicināts lietā kā trešā persona, pret viņu nevarēs vērst piedziņu, un ir jāizveido cita formula.

Situācija, kad galvenais parādnieks atzīts par maksātnespējīgu, un viņa saistību izpildi pret kreditoru nodrošina galvojums, var attīstīties pēc dažādiem scenārijiem. Prātā jāpatur, ka saskaņā ar jaunā Maksātnespējas likuma 73.panta 1.daļu kreditoram jāpiesaka prasījumi pret parādnieku administratoram. Ja ir pierādīta galvenā parādnieka faktiskā maksātnespēja, kreditora tiesības celt prasību pret galvinieku „tūliņ” nosaka Civillikuma 1703.panta 2.punkts.

1.variants: Kreditors nepiesaka administratoram prasījumu pret galveno parādnieku, bet ceļ tiesā prasību pret galvinieku, pieaicinot parādnieku kā trešo personu. Šajā gadījumā kreditors palaidīs iespēju izmantot tiesības atbilstoši Maksātnespējas likumam.

2.variants: Kreditors piesaka administratoram prasījumu pret galveno parādnieku, bet ceļ prasību pret galvinieku pēc parādnieka maksātnespējas procesa pabeigšanas (Maksātnespējas likuma 120.panta 5.daļa). Attiecīgi kreditors prasa no galvinieka tikai parāda atlikumu, protams, ja tas ir izveidojies. Taču šajā gadījumā galviniekam zūd iespēja celt pret parādnieku regresa prasību, jo parādnieks beidz pastāvēt – tiek izslēgts no attiecīgā publiskā reģistra.

3.variants: Kreditors vienlaicīgi piesaka administratoram prasījumu pret parādnieku un ceļ tiesā prasību pret galvinieku. Šajā gadījumā pastāv daži riski.

3.1. Parāds var tikt atmaksāts divreiz.

3.2. Ja kreditora prasība pret galvinieku tiek apmierināta pirms parādnieka maksātnespējas procesa izbeigšanas, galvinieks nebūs tiesīgs celt tiesā prasību pret parādnieku, bet viņam būs jāpiesaka administratoram kreditora prasījums. Ja galvinieks nokavēs kreditora prasījuma iesniegšanas termiņu, kas noteikts Maksātnespējas likuma 73.panta 1. un 2.daļā, viņš zaudēs kreditora statusu un savas prasījuma tiesības pret parādnieku. Ja galvinieks nenokavēs minēto termiņu, vismaz īslaicīgi izveidosies situācija, ka pret parādnieku tiks iesniegti divi prasījumi par to pašu priekšmetu.

3.3. Parādnieka maksātnespējas process tiek izbeigts vienlaikus ar tiesas nolēmumu par parādnieka tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanu. Šajā gadījumā parāda atmaksas grafiks tiks iekļauts tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānā. Rodas jautājums, vai ir jāturpina tiesvedība, vai arī pusēm jāiesaka noslēgt vienošanos par tiesvedības apturēšanu un ar trešās personas piekrišanu jālūdz tiesu apturēt tiesvedību lietā?

Protams, var izveidoties citas situācijas, un pastāvēt citi riski, tāpēc ir svarīgi, ka mums ir profesors, kurš ne tikai var saskatīt problēmas, bet arī palīdzēt tās risināt!

Šajā rakstā izteiktajam viedoklim nevar piekrist. Pats autors atzīst, ka viņa likuma tulkojums ir pretrunā ar likumā teikto. Lai atkāptos no likuma vārdiskas jēgas ir jābūt nopietnam pamatojumam, šķiet, ka šajā rakstā nav sniegts pietiekamais pamatojums šādai atkāpei.

Torgāna kungs norāda uz vairākām problēmām, kas varētu rasties cēlot prasību pret galvinieku un galveno parādnieku atsevišķi. Tomēr problēmu esamība nav pietiekamais pamatojums atkāpšanai no likuma tiešas jēgas un kāda alternatīva tulkojuma rādīšanai, turklāt tajā gadījumā kād alternatīvais tulkojums, kas tika piedāvāts kā “pareizais”tulkojums arī nav bez vainas.

Apakšnodaļā “Vai desmit patstāvīgas prasības?” Torgana kungs norāda uz problēmām, kas var rasties ja prasība tiks celta pret visām personām atsevišķi, bet neanalizē ka jau citas problēmas būs gadījumā, ja prasība tiks celta pret visām personām kopīgi(lietas izskatīšanas tehniskas grūtības – lietas neskaitāmas atlikšanas sakarā ap pušu neierašanas, papildus materiālu iesniegšanu un citas problēmas).

Apakšnodaļā “Vai, prasot no galvinieka, jāprasa no galvenā parādnieka?” norādītas problēmas nav tik būtiskas un nav arī neatrisināmas. Gadījumā, ja galvinieks vērš regresa prasību, bet galvenais parādnieks pierāda tiesā, ka prasību būtu jāapmierina mazākā apmērā tiesa var apmierināt regresa prasību pierādīta apmērā, bet parēja apmērā izdevumus ir jānes pašam galviniekam jo viņš nav aizstāvējis savas tiesības paša neizveicības dēļ. Nevar piekrist arī viedoklim, ka tiks pārkāpta galvena parādnieka tiesības būt uzklausītam, galvenais parādnieks savus iebildumus var celt pret regresa prasību tieši šādā kartībā ir paredzētā Civillikuma 1706., 1708.pantā.

Šis jauns tulkojums izraisa sen jau pazīstamas problēmas – likuma piemērošanas prakse, kas pilnīgi pretrunā ar likuma tekstu aizkar personu tiesības uz taisnīgo tiesu – personām ir faktiski liegta iespēja pašām aizstāvēt savas tiesībās, jo tikai profesionāli zina tiesas aktuālos tulkojumus. Problēma ir arī ar prasībām kas jau iesniegti atbilstoši likumam bet pretēji tiesas jaunai praksei, vai tie tiks noraidīti apelācijas vai kasācijas instancē?

Šis jaunais tulkojums labi saskan ar K.Torgāna kunga jau izteiktiem viedokļiem, kas nodrošina papildus labvēlību parādniekam un papildus nepatikšanas kreditoram. Diemžēl autors nerēķinājās ar to, ka efektīva aizkārto tiesību aizsardzība ir nepieciešama ekonomikas attīstībai. Tiesu neefektivitātes un nepamatotas parādnieka interešu nostiprināšanas dēļ Latvija jau izveidojusies “nemaksāšanas kultūra” un necieņa pret likumu un šis jaunais tulkojums šo negatīvu tendenci tikai pastiprinās.

Manuprāt, gan šajā, gan arī iepriekšējā prof. K.Torgāna rakstā modulētās situācijas un uz to pamata izdarītie secinājumi ir nekorekti attiecībā pret Civillikuma 1701., 1702. un 1703.pantu normām,jo šādi zūd to jēga, bet toties tie ir aktuāli un valstiski svarīgi!

Pamatojums: Maksātnespējas likuma (spēkā no 01.11.2010) 141.panta 1.daļa \"Kreditoru prasījumi pret parādnieku iesniedzami administratoram šā likuma XIII nodaļā noteiktajā kārtībā mēneša laikā no dienas, kad maksātnespējas reģistrā izdarīts ieraksts par parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanu.

Maksātnespējas likuma 128.panta 4.daļa \"Bankrota procedūras ietvaros tiek realizēta visa parādnieka manta, un no tās realizācijas iegūtie līdzekļi novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai [...]\".

Savukārt, atbilstoši šī panta 5.daļai \"Saistību dzēšanas procedūras ietvaros parādnieka ienākumi tiek novirzīti kreditoru prasījumu apmierināšanai, un pēc saistību dzēšanas procedūras termiņa beigām tiek dzēstas šīs procedūras ietvaros nesegtās saistības.\"

Secinājums Nr.1: Tātad, maksātnespējas procesa ietvaros likumā noteiktā kārtībā notiks galvenā parāda izpilde. Šādā ceļā nesegtā parāda atlikums tiks dzests, bet apturētās izpildu lietvedības par dzēsto saistību piedziņu tiks izbeigtas(skat. ML 164.p.1.d.).

CL 1712.pants. Galvojums izbeidzas ar ikvienu notikumu, kas atsvabina galveno parādnieku.

Secinājums Nr.2 Pastāvot rakstos sniegtajai interpretācijai, tiesvedība ceļot prasību pret galvinieku (arī pret to, kurš uzņēmies saistību kā pats parādnieks) būs ļoti mazefektīvs parāda piedziņas veids. Turklāt, nav skaidrs, kā pie šādiem apstākļiem tiks noteikts parāda piedziņas neiespējamības fakts?

Liels paldies par skaidrojumu. Domāju, ka tagad ļoti daudzos paskaidrojumos būs atsauces uz šo rakstu.



P.S. juridisko diskusiju portālā www.manastiesibas.lv par šo jautājumu arī izcēlās pamatīgas diskusijas

Un kā gadijumos ar desmit galviniekiem, ko profesors apskata? Kreditors paprasa naudu no visiem? Pēc tam pasludina savu maksātnespēju un nav vairs no kā parāda "pārmaksu" atprasīt?

Torgāna viedoklis šķiet ļoti pamatots. Izlasi vēlreiz un padomā.