ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Paldies, es Jums piekrītu tajā, ka tādu secinājumu var izdarīt, apskatot tikai norādītos pantus.

Katrā gadījumā Latvijas CL nodala saistībtiesisko darījumu un nodošanas darījumu (CL 996.,1077.,2006.p.).

No 1077.,2006.p. un citiem pantiem izriet, ja nodošana nav spēkā, noteiktajos gadījumos atsavināšanas darījums tomēr paliek spēkā. Cits jautājums ir par to, vai pēc analoģijas nodošana var palikt spēkā, ja atsavināšanas darījums nav spēkā. Šajā sakarā vēršu Jūsu uzmanību uz CL 996. pantu, uz kuru norāda arī prof. Rozenfelds, („Nodošana, kas izdarīta maldoties par pašu nododamo lietu vai nodevēja īpašuma tiesību uz to, īpašuma pāreju nenodibina. Ja notikusi kāda cita maldība, īpašums gan uzskatāms par pārgājušu, bet nodoto priekšmetu var pieprasīt atpakaļ ar personisku prasību.”). CL 996. p. nav saskaņots ar CL 988. un 989. p., ja tos tulkot kā ir piedāvāts augstāk. No tā principā izriet, ja ir notikusi svarīga maldība, kuras dēļ saistībtiesiskais darījums nav spēkā esošs, tomēr šāda maldība nav CL 996. p. norādītā maldība, tad īpašuma tiesības pārgāja uz ieguvēju. Tādā veidā, kaut arī atsavināšanas darījums nav spēkā, nodošana ir spēkā vismaz CL 996. pantā noteiktajos gadījumos. Tālāk rodas jautājums, vai CL 996. p. ir izņēmums no kazuālās sistēmas, vai arī no CL 996. p. izriet, ka nodošana ir abstrakta?

No Civillikuma 988. panta secināms, ka nodošana ir tiesisks darījums, jo nodošanai nepieciešama abu pušu griba atdot un attiecīgi iegūt īpašumu. Pēc savas tiesiskās dabas nodošana ir kauzāls, nevis abstrakts darījums. Savukārt CL 989. p. paredz: "Lai nodošana būtu spēkā, tai vajadzīgs tiesisks pamats, kas tieši vērsts uz īpašuma atdošanu, bet tiesisks darījums, uz kuru īpašuma pāreja dibinās, nedrīkst būt ar likumu aizliegts." Tas nozīmē, ka nodošana nevar būt spēkā, ja spēkā nav tās pamatā esošais atsavināšanas darījums.

Mans maģistra darba vadītājs. Kad būšu ‘Nedēļas Juriste” noteikti teikšu viņam „PALDIES”

Jautājums, kuram tā fundementālās nozīmes dēļ būtu jābūt nepārprotama, ir neskaidrs un nenoteikts.

Cilvēkiem slikti, juristiem labi - vienmēr var droši iet uz tiesu, apgalvojot klientam, ka iespēja vinnēt ir 50/50 :) Atkarībā no tā pie kādas nostājas pieturas tiesnesis.

Tā turēt!

Savukārt, ja tu esi īpašnieks, kurš prasa atpakaļ savu lietu, tad jāiet uz policiju, jo saskaņā ar KPL normām procesa virzītājam nav izvēles tiesību, respektīvi, viņš nevar īsti lemt, vai lieta jāatstāj labticīgajam ieguvējam, bet jāatdod pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam.

Piekrītu tiem komentētajiem, kuri norāda, ka prof. Rozenfelda nostāja ir nenoteikta.



Man rodas divi jautājumi sakarā ar šo rakstu:



1) Kāda īpašuma tiesību pārejas sistēma ir Latvijā?



Ir divas pieejas: saskaņā ar pirmo īpašuma tiesību pāreja cieši saistīta ar atsavināšanas darījumu (kazuālā īpašuma tiesību pāreja). Tādējādi, ja atsavināšanas darījums nav spēkā, tad arī uz ieguvēju nepāriet īpašuma tiesības. Šādu pieeju izmanto Francijā, Itālijā utt.



Saskaņā ar otro pieeju nodala nodošanas darījumu (= abstrakts darījums) no atsavināšanas darījumu (= kazuāls darījums). Ņemot vērā, ka nodošanas darījums šeit ir abstrakts, tad,ja kazuālam darījumam ir iekšējie trūkumi, bet nodošana ir notikusi, īpašuma tiesības ir pārgājušas. Līdz ar to, ja zūd īpašuma nodošanas pamats, un proti, atsavināšanas darījums tiek atzīts par spēkā neesošu, nodoto lietu var atprasīt, piem., saskaņā ar Civillikuma 2389. pantu:



“Ja kādam ir bez jebkāda pamata kāds priekšmets no otra mantas, tad to var no viņa atprasīt.

Attiecībā uz šādu atprasījumu nav nekādas nozīmes, vai tāda priekšmeta iegūšanai nav bijis pamata no paša sākuma, jeb vai pamats, kas agrāk ir bijis, vēlāk atkritis.”



Šo pieeju izmanto, piem., Vācijā.



Attiecībā uz Latviju pēdējā grāmatā, kuru es lasīju par īpašuma tiesību pāreju, ir ierakstīts, ka kaut arī Latvijas Civillikums nodala nodošanas un atsavināšanas darījumus (skat. piem., CL 2021. p.), tomēr atšķirībā no Vācijas BGB Latvijas Civillikums sasaista nodošanu ar spēkā esošu atsavināšanas darījumu (skat. CL 989.p.). Rezultātā tiek secināts, ka Latvijā pastāv kazuālā un nevis abstrakta īpašuma iegūšanas sistēma /P Schwartz Das Lettische Zivilgesetzbuch vom 28. Januar 1937 und seine Entstehungsgeschichte, 2008, S. 210-211/.



2) Kādas tiesiskas sekas rodas, ja atsavināšanas ķēdē pirmais atsavinājums noticis noziedzīgā nodarījuma rezultātā?



Es gribētu norādīt šeit uz SKC – 11/2010. Senators Laviņš raksta par attiecīgo spriedumu, ka noziedzīgā ceļā dabūtu lietu nevar iegūt par īpašumu ne pats noziedzīga nodarījuma izdarītājs, ne arī trešā persona, kas savas tiesības atvasina no viņa. Prof. Rozenfelds konferencē, savukārt, ir norādījis, ka šāda CL interpretācija nav visai pareiza.



Prof. Rozenfelds nav ņēmis vērā, runājot par labticīgo ieguvēju, Kriminālprocesa likuma 355. – 360., 626.-631.pantus par noziedzīgi iegūtu mantu. KPL-ā skaidri un gaiši pateikts, ka manta ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu, ja personas īpašumā vai valdījumā tā tieši vai netieši nonākusi noziedzīga nodarījuma rezultātā. Bez tam KPL 360. pants nosaka: “Ja noziedzīgi iegūta manta atrasta pie trešās personas, tā atdodama pēc piederības īpašniekam vai likumīgajam valdītājam. Ja noziedzīgi iegūtu mantu atdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, trešajai personai, kas bija šīs mantas labticīga ieguvēja vai labticīga ķīlas ņēmēja, ir tiesības civilprocesa kārtībā iesniegt prasību par zaudējuma atlīdzināšanu, tai skaitā pret apsūdzēto vai notiesāto personu.”



Prof. Rozenfelds sliecas tulkot CL tā, kā to darīja pirmskara praksē. Pirmskara prakse ir ļoti vērtīgs avots, bet jāievēro arī spēkā esošie likumi. Pie tam, KPL ir publiskās tiesības. Citādi, sanāk, ka Civillietu departamenta spriedums lietā SKC-11/2010 ir pretrunā ar publisko normu.



Šeit, protams, var diskutēt un jādiskutē, vai civillietās tiesnešiem jāņem vērā KPL normas. Neiedziļinoties šajā jautājumā, atbilde būtu pozitīva.



Apkopjot visu augstāk teikto jāsecina: ja tu esi pēdējais labticīgais pircējs, tad vislabākā izvēlē ir tiesāties civiltiesiskajā kārtībā. Kā norādījis Civillietu departaments, šādi ieguvēji un līdz ar to apgrozības stabilitāte jāaizsargā. Savukārt, ja tu esi īpašnieks, kurš prasa atpakaļ savu lietu, t

Rozenfelds atbalsta Z-grāmatas publiskās ticamības principu un to, ka īpašums paliek pēdējam ķēdes posmam - labticīgam ieguvējam, lai tiktu nodrošināta civiltiesiskā apgrozība. Sākotnējais īpašnieks tad jau var celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Vismaz tā es atceros no "īpašumu tiesību īstenošanas problēmu" kursa ;)

lasu lasu nesaprotu

Ko tad profesors uzskata par pareizu - ka īpašniekam ir vai nav tiesības uz īpašumu, kas atsavināts ar neesošu darījumu un tālāk n-reizes pārdots???? Un ko darīt šīs ķēdes pēdējam posmam - labticīgam pircējam?

Efemērs- īslaicīgs, ātri pārejošs.

ko nozīmē "efemēras tiesības"?

''Ir izveidojusies tiesu prakse, kas ievērojami atšķiras no tās, kas izriet no Latvijā pastāvošās nodošanas sistēmas un zemesgrāmatu aktu publiskās ticamības sistēmas.

Tiesu prakse ļoti bieži atšķiras no ''teorijas'' un tas tikai liecina par visas tiesus sistēmas kvalitāti.

Piekrītu cien. Rozenfelda kungam: ''Līdzīgās situācijās tiesas piemēro pilnīgi pretējas sekas - dažos gadījumos ieguvējs savas tiesības uz nekustamo īpašumu zaudē, neraugoties uz to, ka viņš nav izdarījis neko tādu, kas būtu kvalificējams kā neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu. Citos, pēc satura līdzīgos gadījumos, šāda persona savas tiesības saglabā''.

Domāju ,ka šis 1.ir tiesnešu kvalifikācijas jautājums, kas novedis pie šādas prakses.

mani tracina, ka visi principā zin, ka šis regulējums ir "tumšs un nesaprotams" (CL 1506.p. izpratnē :)), bet, šķiet, ka nekas netiek darīts, lai šo situāciju kaut cik izlabotu un novērstu. es nesaprotu, kur ir problēma noteikt skaidru regulējumu šiem jautājumiem? anyone?!

Prātiņ, nāc mājās! Ja veiksmīgi nozags īpašumu un pārdos 3x tālāk - īstais īpašnieks paliks ar garu degunu. Un to dara Senāts, jo tā māca LVU??!!