ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nu tad vajag arī to ZG 102.pantu izlietot - lūgt tiesnesei parādīt dabā vai izsniegt izrakstu no ZG LIETAS, kas ar likumu IR ATĻAUTS. Protams, ziņkārīgai kaimiņienei neko nerādīs...

"Attiecībā uz zemesgrāmatu publiskās ticamības principu - ar \"zemesgrāmatu\" jāsaprot VISA zemesgrāmatas LIETA, ne tikai kāds izraksts no tās !!"

Nju, nju... princips ta princips, bet kā ar publiskumu, lai noticētu?

Man nez vai izdotos ieskatīties Jums piederošā dzīvokļa zemesgrāmatu lietā...



Zemesgrāmatu likuma 102. pants "Ieskatīties nostiprinājumu žurnālos, nekustamu īpašumu lietās un dokumentu grāmatās, tāpat arī saņemt no tām uzziņas, izrakstus, norakstus un apliecības, privātas personas, izņemot nekustama īpašuma īpašnieku un personas, kuram ir kādas tiesības uz nekustamu īpašumu, var vienīgi ar zemesgrāmatu nodaļas tiesneša atļauju."

Līdz grozījumiem CL jāgaida vēl ilgi un dikti, jo tikai 31.08.2010 MK ir iesniegta koncepcija par vēlamajiem grozījumiem likumā attiecībā uz lietu tiesību labticīgu iegūšanu, proti: jādefinē 1)labticīga ieguvēja jēdziens;2)labticīgas iegūšanas priekšnoteikumi; 3) kam ir pienākums pierādīt labticīgo iegūšanu;4)labticīgas iegūšanas tiesiskās sekas. Krievijas Federācijas Civilkodeksā tas definēts jau sen : labticīgs pircējs tiek aizsargāts tikai tad, ja 1)īpašums iegūts pret atlīdzību;2)darījums nav fiktīvs vai affilitīvs, bet tiešām vērsts uz īpašuma tiesību pāreju;3)lieta ir nodota faktiski;4)lieta nav izņemta no apgrozības;5)lieta izgājusi no titulētā īpašnieka valdījuma pēc viņa gribas ( nav nozaudēta, nozagta, izkrāpta);6) pircējs ir labticīgs.Ja iztrūkst kāds no šiem nosacījumiem,pircējs netiek aizsargāts. Savukārt labticības juridiskās pazīmes ir: 1)subjektīvās - nav ļauna nodoma; ir ievērota piesardzība, saprātīga rīcība; 2)objektīvās - tiek darījumā slēgšanā pieprasīta aktīva rīcība un rūpība, jāpielieto VISI mēri, noskaidrojot kontrahenta tiesības uz atsavināmo īpašumu; nav tādi apstākļi, kuri pircējam būtu jāzina (ja pērk lietu izsolē,ja lietu iegūst mazgadīgais).Attiecībā uz zemesgrāmatu publiskās ticamības principu - ar \"zemesgrāmatu\" jāsaprot VISA zemesgrāmatas LIETA, ne tikai kāds izraksts no tās !!

Neskarot jautājumu par CL 1003.panta attiecināšanu uz ceturto rakstā minēto lietu, t.i., pat tādā situācijā, ja CL 1003.pants uz šo situāciju nebūtu attiecināms, šaubas par ieguvēju labticīgumu konkrētā situācijā rada tas, ka darījumu ķēde notikusi īsā laika posmā – 2000.gada 22.marts, 2000.gada 7.jūlijs, 2000.gada 2.augusts.

Tātad mans komentārs skars jautājumu par kritērijiem labticīga ieguvēja noteikšanai.

Domāju, ka vismaz trīs darījumu noslēgšana tik īsā laika posmā, ir vērtējama kā viena no būtiskām pazīmēm tam, ka ieguvējus nevar atzīt par labticīgiem.

Šajā kontekstā citēšu vienu no pirmskara Senāta spriedumiem, - saskaņā ar Baltijas VLK 680.р. (tagad CL 910.p.) par valdītāju labā ticībā uzskatāms tas, kurš pārliecināts, ka nevienam nav lielāku tiesību uz lietas valdīšanu: par iz¬šķirošu likumdevējs domājis taisni iekšējo, subjektīvo (kaut arī maldīgo) pārliecību par savām tiesībām, cik tālu šāda pārliecība nav pamatota uz neattaisnojamu likuma nezināšanu (juridisku maldību). Turpretim par valdītāja mala fide būtu uzskatāms katrs, kurš kaut mazākā mērā šaubītos par savas valdīšanas pareizību vai kuram konkrētos apstākļos bija pietiekošs pamats šaubīties, vai pie parastās uzmanības un rūpības bija jāredz materiālā netaisnība, kas guļ viņa valdīšanas pamatā. (1931.gada 22.aprīļa spriedumā lietā Nr. 486, Senāta Civilā kasācijas departamenta 1931.gada spriedumi. Oficiālais izdevums, 1937, 60-61 lpp).

Nekustamais īpašums nav nedz mobilais telefons, nedz velosipēds, kuru cilvēks, kas nopietni vēlas to iegādāties, dara uz vienu vai dažiem mēnešiem, ja vien tas nav noticis spekulācijas mērķiem. Tāpēc šāds apstāklis pats par sevi rada šaubas par šo ieguvēju labticīgumu, kas nekustamo īpašumu iegūst, lai tūlīt pat to atsavinātu tālāk. Arī darījuma ķēdē pēdējam ieguvējam, redzot šādu darījumu ķēdi, būtu jārodas zināmām šaubām, ka kaut kas tomēr ar nekustamo īpašumu nav kārtībā, ja katrs nākamais īpašnieks steidzas to atsavināt. Šādas darījumu ķēdes īsā laika periodā ir visai tipiskas nekustamo īpašumu prettiesiskas iegūšanas gadījumā. Praksē nereti nākas sastapties, ka šāda pirmā un sekojošo pircēju „sarunāšana” notikusi iepriekš ar mērķi sarežģīt tiesāšanās procesu gadījumam, ja tiktu celta prasība par nekustamā īpašuma attiesāšanu.

Nav gan, protams, iemesla šādās situācijās absolutizēt prezumpciju par ieguvēju ļaunticīgumu, bet katrā ziņā ieguvējiem būtu jāuzliek pienākums ticami izskaidrot un pierādīt šāda nekustamā īpašuma iegādāšanās mērķi, lai tos atzītu par labticīgiem.

Nav apstrīdams tas, ka nav godīgi ja labticīgam ieguvējam atņem to, ko likumīgi ieguvis. Tai pašā laikā nav godīgi arī tas, ja kāds noziedzīga nodarījuma vai tiesiska darījuma defektu dēļ, pazaudē to, kas tam pieder un nav no kā reāli piedzī zaudējumu atlīdzību, piemēram, krāpniekam nekas nepieder. Ko darīt? Varbūt ja valsts ir tik vāja, ka nevar šo situāciju atrisināt, tad apzinoties sava nespēju jāiestrādā likumos tiesību normas, kas paredz sapratīgās robežās kompensēt no valsts budžeta zaudējumus cietušajam?:)

Cienījamā profesora rakstā aprakstītā problēma ir raksturīga likuma roba radīta problēma, kuru Senātam nav bijis pa spēkam atrisināt.

Kā jau parasti, mēs ejam nopakaļ mūsu kaimiņvalstīm. Piemēram, Lietuvas Republikas Civillikuma 4.96.pantā ar nosaukumu „Lietas vindikācija no labticīga ieguvēja” ir noteikts tiesiskais regulējums gan kustamu, gan nekustamu lietu vidikācijas ierobežojumiem un pieļaujamībai no labticīga ieguvēja. Šī panta otrajā daļā ir noteikts, ka nekustamu lietu nevar vindicēt no labticīga ieguvēja, izņemot gadījumus, kad īpašnieks lietu zaudējis trešo personu noziedzīgu darbību rezultātā. Savukārt panta trešajā daļā ir noteiks, ka īpašniekam ir tiesības vindicēt lietu visos gadījumos, kad labticīgais ieguvējs to ieguvis no neīpašnieka bezatlīdzības ceļā.

2008.gadā Erlens Kalniņš Tieslietu ministrijas uzdevumā veica pētījumu par Civillikuma lietu tiesību daļas pirmās, otrās un trešās daļas modernizācijas nepieciešamību. Šajā pētījumā E. Kalniņš ir devis labu priekšlikumu - CL 996.pantu izteikt jaunā redakcijā: „Trešā persona, kas ar tiesisku darījumu un, labticīgi paļaujoties uz zemes grāmatu ierakstiem, iegūst īpašuma tiesību uz nekustamu īpašumu, ir aizsargājama arī tad, ja zemes grāmatu ieraksti neatbilst patiesajam tiesiskajam stāvoklim. Trešā persona nevar labticīgi iegūt īpašuma tiesību uz noziedzīgā ceļā iegūtu nekustamu īpašumu. Šie noteikumi attiecīgi piemērojami arī citu lietu tiesību labticīgai iegūšanai uz nekustamu īpašumu”. Manuprāt, varētu šo priekšlikumu papildināt ar Lietuvas Civillikumā paredzēto, ka īpašniekam ir tiesības vindicēt lietu visos gadījumos, kad labticīgais ieguvējs to ieguvis no neīpašnieka bezatlīdzības ceļā.

13.09.2010. Ministru kabinets apstiprināja rīkojumu „Par Koncepciju Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju”, kurā noteica uzdevumu Tieslietu ministrijai izveidot darba grupu un līdz 31.12.2010. Ministru kabinetā iesniegt likumprojektus, kas modernizēs CL lietu tiesību daļu. Interesanti, kādi būs konkrēti priekšlikumi jautājumā par labticīga ieguvēja aizsardzību. Pieļauju domu, ka tiks izmantots E. Kalniņa piedāvātais risinājums.

Atgriežoties pie tagadnes formas un situācijas, kurā nav skaidrs normatīvais regulējums, negribās piekrist profesora nostājai par CL 1003.pantu.

Juridiskajā literatūrā ir pamatoti norādīts, ka Civillikuma 1003.pants attiecas uz visiem noziedzīgā kārtā dabūtu lietu iegūšanas gadījumiem, jo to, ko nevar iegūt īpašumā ar ieilgumu, nevar iegūt īpašumā arī citādā veidā (Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 139.lpp.).

Civillikuma 1003.panta norma visai kategoriski nosaka, ka arī trešā persona, kura mantu ieguvusi no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja, neatkarīgi no šīs personas labticības, nevar šo mantu paturēt un tā jebkurā gadījumā vindicējama par labu īpašniekam. Šis pants norāda būtisku atšķirību starp noziedzīgā ceļā iegūtas mantas atprasīšanu un Civillikuma 1065.pantā paredzēto gadījumu, kad no labticīga ieguvēja vairs mantu atprasīt nevar (Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. 2.izd. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 140.lpp.).

Tādu pašu nostāju pauda arī senators Aldis Laviņš savās atsevišķajās domās lietā Nr. SKC-11/2010, kura nostāja bija pretēja pārējiem senatoriem. Zīmīgi, ka šajā lietā viens no senatoriem bija arī profesors K. Torgāns.

Rezumējot, galvenais akcents ir uz nosacījumu „noziedzīgā ceļā” vai „noziedzīgu darbību rezultātā”, kas dod tiesības vindicēt nekustamo īpašumu no labticīga ieguvēja, īpaši uzsverot, ka tas ir izņēmums no zemesgrāmatu publiskās ticamības principa.

Man senatora Torgāna viedoklis šajā lietā liekas pārliecinošs. Reiz saskāros ar līdzīgu lietu, kur prokurors cēla prasību pret veikalu, kurš kā 3. pircējs nopircis zemi, kas sākotnēji nelikumīgi privatizēta. Izpētot situāciju, CL un tiesību doktrīnu, nonācu pie tāda paša secinājuma kā šajā rakstā. Pretējs viedoklis vienkārši neatbilst tiesiskai stabilitātei un tam ir daudz mazāk pamata CL (piekrītu, ka 1003. p. nevar pēc analoģijas piemērot).

Nekā jauna! Cienījamais senators faktiski maldās tajās pašās 3 priedēs kā visa Latvijas tiesu sistēma: 1) jādefinē beidzot, kas ir \"labticīgs ieguvējs\" (skat. KF Civilkodeksu un Konstitucionālās tiesas spriedumus par to);2)labticību nedrīkst pieņemt \"a priori, tā ir JĀPIERĀDA;3) izskatot darījumu lietas ar nekustamajiem īpašumiem,NEDRĪKST JAUKT lietu un saistību tiesību pantus. Un beidzot - jāuzraksta jauns CL - mūsdienu valodā, precīzs un skaidrs - kā to 20 gadus atpakaļ izdarīja Igaunija. Tāpēc jau viņi ir mums visur priekšā, jo vispirms modernizēja savu tiesību sistēmu un tikai tad ķērās pie īpašuma pārdales.

Interesanti ko par SKC-11 teiks Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ja lietas dalībniekiem pietiks prāta iesniegt sūdzību?