ŽURNĀLS Domu mantojums

2. Novembris 2010 /Nr.44 (639)

Latvijas Senāta izaicinājumi mūsdienām
Mg.iur. summa cum laude
Jānis Pleps
LU Juridiskās fakultātes doktorants 

Tiesību zinātnieku darbos var atrast dažādus valsts suverenitātes principa un neatkarīgas valsts jēdziena skaidrojumus. Taču jau kopš suverenitātes teorijas aizsākumiem ir pastāvējusi cieša korelācija starp valsts suverenitāti un tiesas spriešanu augstākajā instancē.

Suverenitātes teorijas pamatlicējs Žans Bodēns suverenitāti definēja kā noteiktu pilnvaru kopumu, kas raksturo suverēnu. Viena no tām ir tiesas spriešana augstākajā instancē.1 Atbilstoši Ž. Bodēna mācībai suverēnam jābūt galavārdam savu pavalstnieku strīdu izšķiršanā. Ja suverēna lēmumus tiesas spriešanas jomā iespējams pārsūdzēt, tad viņa augstākā vara ir apšaubāma.

Valsts suverenitātes kontekstā tas nozīmē, ka valstij ir autonoma tiesu sistēma, kurā lietas tiek galīgi izlemtas. Savukārt tas attiecīgi uzliek pienākumu katrai valstij izveidot savu tiesu sistēmu un arī augstāko instanču tiesas, kuras pieņem galīgos lēmumus lietās. Balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, Satversmes tiesa secinājusi, ka valstis bauda plašu rīcības brīvību savu tiesu sistēmu institucionālajā izveidošanā.2

Latvijas Senāta izveidošana

Līdz 1918. gada 18. novembrim Latvijas teritorijā funkcionēja Krievijas impērijas tiesu sistēma ar Tiesu palātu un Valdošo senātu Pēterburgā. Jaunajai valstij pēc neatkarības proklamēšanas vajadzēja pašai organizēt savu tiesību sistēmu. Lai arī nozīmīga bija diplomātiskā cīņa par jaunās valsts neatkarības starptautisko atzīšanu un nacionālo bruņoto spēku organizēšana, tomēr ne mazāk svarīga bija tiesu reforma. Šis uzdevums sevišķi būtisks bija tādēļ, ka kopš proklamēšanas brīža Latvijas Republika tika veidota kā tiesiska valsts.3 Tiesiskā valstī obligāts elements ir neatkarīga tiesa, kas izšķir personu savstarpējos strīdus un nodrošina privātpersonu subjektīvo publisko tiesību aizsardzību pret valsts varas patvaļu.4

Latvijas Tautas padome 1918. gada 6. decembrī pieņēma Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību.5 Ar šo likumu Latvijas Tautas padome radīja jaunās valsts tiesu sistēmu, kuru veidoja miertiesas, apgabaltiesas, Tiesu palāta un Latvijas Senāts. Saskaņā ar Pagaidu nolikuma 7. punktu par kasācijas instanci visās lietās noteica Latvijas Senātu, kas izspriež lietas koleģiālā sastāvā un iedalās trīs departamentos – Civilās kasācijas, Kriminālās kasācijas un Administratīvajā departamentā.

Jāņem vērā, ka Latvijas Republikas dibināšana nenozīmēja radikālu revolūciju tiesību jomā un iepriekšējā tiesiskā regulējuma noraidīšanu. Tieši pretēji: Latvijas Senāts pēcāk vairākkārt uzsvēra, ka "nevar pielaist, it kā kādā nebūt valstī, lai gan uz vienu momentu, būtu bijis tiesību vacuum – tukšums".6 Latvijas Republika pēc atdalīšanās no Krievijas impērijas saglabāja pēctecību gan normatīvā līmenī, gan arī tiesību piemērošanas līmenī. Kā atzina Latvijas Senāts kādā lietā, "Latvijā nav izdoti atsevišķi likumu noteikumi, kāpēc šajos jautājumos atzīstami par Latvijā spēkā pastāvošiem agrākie Krievijas likumi un noteikumi".7

Arī Latvijas Senāta iekārtu noteica pietiekami komplicēts normatīvais regulējums. Atbilstoši Latvijas Senāta viedoklim Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību bija pamatlikums, "kas ievērojami pārgrozījis bij. Kriev. valdošā senāta iekārtu un raksturu".8 Līdztekus pagaidu nolikumam bija piemērojami Krievijas impērijas Tiesu iekārtas likumi9 tiktāl, ciktāl tie saskaņojami "ar aprādīto pagaidu nolikumā [..] izteikto principu un garu".10

Lai izveidotu Latvijas Senātu un Tiesu palātu, vajadzēja ne vien pieņemt attiecīgos normatīvos aktus, bet arī izraudzīties juristus, kuri uzņemtos tiesnešu pienākumus. Atskatoties uz Latvijas tiesnešu korpusa veidošanu tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā, tieslietu ministra biedrs Eduards Strautnieks atzina: "Latvijas pirmās tapšanas dienās nebija starp latviešiem neviena tiesneša un komplektēt tiesnešus nācās ārpus maģistratūras no advokātu rindām. Varu ar gandarījumu konstatēt, ka latviešu advokāti ar lielāko pašaizliedzību un uzupurēšanos uzņēmās grūtos tiesneša pienākumus, nemaz neprasīdami, kāds par to labums un cik lielu amatu katram dos.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Valentija Liholaja
Skaidrojumi. Viedokļi
Vienveidīga krimināltiesību normu izpratne un tiesu loma tās nodrošināšanā
Šis raksts veltīts jautājumam par vienādu krimināltiesību normu izpratni un vienveidību to piemērošanā kā garantu pareizai noziedzīga nodarījuma kvalifikācijai un adekvāta soda uzlikšanai vai noteikšanai, kas savukārt nozīmē gan ...
2 komentāri
Māris Vainovskis, Edijs Poga
Domu mantojums
Piezīmes par Latvijas Senāta prakses apkopošanu un publicēšanu
Dzintars Rasnačs
Nedēļas jurists
Dzintars Rasnačs
7 komentāri
Dina Gailīte
Notikums
Lasītāji piedalās "Jurista Vārda" veidošanā
Kas varētu būt šie cilvēki: pārsvarā jauni (vairāk nekā puse – vecumā līdz 29 gadiem, trešdaļa starp 30 un 40, pārējie – virs 50 gadiem); gandrīz puse uz pusi – rīdzinieki un ārpus galvaspilsētas dzīvojošie, trīs ...
Tiesību prakse
Par Senāta spriedumu publicēšanu
Senats nevar piekrist Tieslietu Ministra kga priekšlikumam sludināt spriedumus Valdības Vēstnesī, ar ko spriedumiem būtu piešķirta oficiala un itkā saistoša nozīme. Senats atrod par iespējamu savus spriedumus izsludināt tikai ...
AUTORU KATALOGS