ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

[1] Šā raksta nosaukums var likties neparasts. Dažs labs lasītājs varbūt paraustīs plecus: kāds sakars Latvijai ar musulmaņu tiesībām? Islāma pasaule ar tās "Tūkstoš un vienas nakts" pasaku romantisko dekoru taču atrodas tik tālu no mums! Kādēļ latviešu juristam vispār būtu jāzina musulmaņu tiesību pamati? Vai "Jurista Vārda" slejas nebūtu jārezervē konkrētākām un praktiskākām tēmām? Varbūt autors vienkārši tiecas pēc lētas eksotikas (ne vienu reizi vien dzirdēta apsūdzība mūsu tautiešiem¹)?

[2] Ja autors tagad gribētu attaisnoties un pierādīt skeptiķiem šīs publikācijas nepieciešamību, tad šāda apoloģija aizņemtu divreiz vairāk vietas nekā pats raksts. Lakoniskākā un vienlaikus visaptverošākā atbilde laikam būtu šāda: tāpēc ka mēs dzīvojam nevis uz izolētas ārpuslaicīgas salas okeāna vidū, bet gan Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī 21. gadsimtā. Mūsdienu globalizācijas procesu un tā radīto neierobežoto cilvēku, preču, naudas līdzekļu un, galvenais, informācijas un ideju kustību var apjūsmot vai nolādēt, taču tā ir objektīva realitāte, ar kuru gribot negribot jārēķinās. Pēc pētniecības institūta "Pew Research Center" datiem, šobrīd pasaulē ir aptuveni 1,57 miljardi musulmaņu, kas atbilst 23 % no visas pasaules iedzīvotāju kopskaita,² – un šo faktu mēs vairs nekādi nevaram ignorēt. Diendienā sekojot aktuālajām norisēm dažādu valstu parlamentos un tiesu zālēs, var nonākt pie skaidra un acīmredzama secinājuma, proti, musulmaņu tiesības (jeb, precīzāk sakot, šariāta tiesības) arvien vairāk un vairāk ienāk Rietumu valstu tiesību sfērā. Vai tas ir labi, vai slikti – tas lasītājam ir jāizlemj pašam; šīs publikācijas vienīgais mērķis ir skaidrot un informēt.

[3] Latvija ir ES dalībvalsts, bet dažās "vecajās" ES dalībvalstīs šariāts jau tiek aktīvi piemērots. Situācijas un veidus, kā tas notiek, var iedalīt divās lielās kategorijās – atkarībā no tā, vai musulmaņu tiesības, dzejiski izsakoties, ienāk atklāti, pa lielo parādes ieeju, vai slepus, pa sētas durvīm. Pie pirmās kategorijas pieder trīs gadījumi:

1) kad vienas valsts tiesas uz šīs valsts starptautiskajās privāttiesībās esošo kolīziju normu pamata piemēro citas valsts likumu. Ja šī ārvalsts ir kāda no islāma zemēm, tad piemērojamais likums ar lielu varbūtības pakāpi sakņosies šariātā (it īpaši personālstatūta, ģimenes vai mantojuma tiesību jomā);

2) kad valsts ar likumu oficiāli atzīst un pieļauj savā teritorijā šariāta tiesu darbību. ES pagaidām ir tikai viena šāda dalībvalsts – Lielbritānija, kur šādas tiesas darbojas kopš 2007. gada saskaņā ar Šķīrējtiesu likumu;³

3) kad tiesa pati pēc savas iniciatīvas "dažādības un iecietības" vārdā atsaucas uz šariāta normām, – piemēram, cenšoties attaisnot sievas piekaušanā apsūdzētu musulmaņu vīru, jo viņam to atļaujot Korāns,⁴ vai atzīstot daudzsievību. Kā intervijā žurnālam "Der Spiegel" atzina Ķelnes universitātes tiesību profesors H. Krīgers (H. Krüger), "Mēs [Vācijā] jau gadiem ilgi piemērojam musulmaņu tiesības, un tas ir labi!"⁵

[4] Pie otras lielās kategorijas pieder gadījumi, kad Eiropas valstu iestādes un tiesas piemēro savus sekulāros un demokrātiskos likumus tā, ka galarezultāts sakrīt ar šariāta mērķiem. Parasti šādam nolūkam tiek pielietoti likumi par diskriminācijas aizliegumu, par naida kurināšanu, par sabiedriskās kārtības aizsardzību u.tml. Pašķirstīsim dažādu valstu avīzes un paraudzīsimies uz pēdējo divu gadu jau­numiem. Līderpozīcijās šajā ziņā atkal izrādās Lielbritānija. Policija aiztur piecpadsmitgadīgu skolnieci par Korāna sadedzināšanu.⁶ Liverpūles policija arestē un nodod tiesai viesnīcnieku pāri, kas uzdrošinājās privātā sarunā strīdēties ar musulmanieti par ticības lietām, aizstāvot kristietību un kritizējot islāmu.⁷ Iekšlietu ministre liedz pret islāmu kritiski noskaņotajam nīderlandiešu politiķim G. Vildersam iebraukšanu Lielbritānijā, lai gan viņam ir Lordu palātas locekļu ielūgums. Stokā pie Trentas pašvaldība liek vietējām skolām pielāgot savu mācību kalendāru musulmaņu svētā gavēņa ramadāna vajadzībām.⁸ Volselas pašvaldība iet vēl tālāk, aizlīmējot municipālā peldbaseina logus ar necaurspīdīgu plēvi nolūkā "pasargāt musulmaņu sieviešu godu" (līdzīgi kā talibu režīma laikā Afganistānā)…⁹

[5] Dažas citas valstis atpaliek no britiem, bet aktīvi cenšas viņus panākt. Kāda austriešu mājsaimniece pašlaik ir apsūdzēta kriminālprocesā un riskē saņemt reālu cietumsodu. Viņas noziegums? Kritisku semināru organizēšana par islāmu, kuros viņa ar klausītājiem kopīgi lasīja un analizēja Korānu, izdarot nepatīkamus secinājumus.¹⁰ Cits austrietis izspruka sveikā ar 800 eiro naudassodu. Viņa noziegums? Viņš, savu mauriņu cirpdams, atļāvās dungot un jodelēt Alpu gaumē tieši tad, kad viņa musulmaņu kaimiņi skaitīja lūgšanu.¹¹ Pat ar savu sekulārismu izslavētajā Francijā Parīzes prefekts aizliedza ielas svētkus, kuros bija plānots pasniegt cūkgaļas desu un vīnu…¹² Bet šeit autoram laikam ir jāapstājas, jo visu šādu pēdējos gados notikušo incidentu uzskaitījums piepildītu paprāvu enciklopēdijas sējumu. Galvenais ir tas, ka visos šajos gadījumos tika (vai plāno tikt) piemēroti skaisti, demokrātiski, eiropeiski un progresīvi likumi, bet rezultāts ir tāds pats (vai gandrīz tāds pats), kā piemērojot šariāta normas.

[6] Bez šīm divām lielajām kategorijām var minēt vēl trešo, kuras nozīme nebūt nav mazāka, un proti, privātā sektora pašregulēšanos. Paraudzīsimies, piemēram, cik daudzas lielas un cienījamas starptautiska mēroga bankas šobrīd piedāvā klientiem "šariātam draudzīgus" pakalpojumus, kas ļauj izvairīties no tiešas procentu maksāšanas (t.i., augļošanas). Vai tas ir labi vai slikti – tas ir cits jautājums, bet šajā stadijā mums vispirms ir jākonstatē, ka šariāta tiesību klātbūtne mūsdienu Eiropā ir reāls un objektīvs fakts. Un, tā kā Latvija ir neatņemama Eiropas (un Rietumu pasaules) daļa, tad nav nekāda racionāla pamatojuma tam, ka arī mēs kaut kad pavisam drīz nevarētu sajust šariāta klātbūtni savā zemē.

[7] Šis raksts ir drīzāk aprakstošs, nevis analītisks, un tā mērķis ir radīt latviešu juristos vispārīgu izpratni par to, kāda tad īsti ir musulmaņu tiesību jēga un saturs. Pamatakmeni šajā ziņā pirms vairākiem gadiem ielika S. Askerovs ar publikāciju "Musulmaņu tiesību avoti",¹³ un autors tagad centīsies šo iniciatīvu turpināt. Tā kā šariāts ir islāma orga­niska sastāvdaļa, tad pirmo nemaz nav iespējams izprast, neizprotot otro. Līdz ar to autors uzskata par nepieciešamu vispirms sniegt ļoti īsu ieskatu islāma reliģijas vēsturē un pamatpostulātos. Pēc tam tiks nosauktas būtiskākās musulmaņu tiesību iezīmes, kas atšķir tās no mums ierastajām Rietumu tiesībām, aprakstīti musulmaņu tiesību avoti un, visbeidzot, īsi raksturotas piecas galvenās islāma jurisprudences skolas.

[8] Pirms sāk savu stāstījumu, autors vēlētos sniegt divus ļoti svarīgus precizējumus. Pirmkārt, viss šajā rakstā teiktais attiecas uz islāmu un tā tiesību normām, nevis uz katru konkrēto musulmani. Ir jāprot atšķirt rīcību, ticību vai mācību no tās subjekta. Ne visi katoļi reālajā dzīvē seko Katoļu baznīcas mācībai, ne visi jūdi ievēro jūdaisma priekšrakstus, un ne visi musulmaņi vēlas iedzīvināt praksē šariāta normas. Ja šariāts objektīvi pavēl roku un kāju ciršanu kā sodu par zādzību vai laupīšanu, tad tas nebūt nenozīmē, ka mūsu musulmaņu kaimiņš alkst redzēt šādu sodu izpildi Vērmanes dārzā. Atcerēsimies: visi cilvēki ir a priori vienādi spējīgi izvēlēties starp labo un ļauno, un robežšķirtne starp šiem abiem pretpoliem iet nevis starp labajiem un sliktajiem ļaudīm, nevis starp musulmaņiem un nemusulmaņiem, bet caur katra cilvēka sirdi.

[9] Otrkārt, islāma prakse ir ļoti neviendabīga. Atšķirībā, piemēram, no Katoļu baznīcas šajā reliģijā nav maģistērija, t.i., oficiālas un ticīgajiem saistošas mācības ticības un morāles jomās. Islāma dogmātu ir maz, tie ir ļoti īsi un lakoniski formulēti, un līdz ar to robeža starp ortodoksiju un herēzi (ķecerību) nav tik skaidra kā kristietībā. Viss, ko autors apraksta šajā publikācijā, ir "vidusmēra" musulmaņu vairākuma skatījums. Atsevišķi musulmaņi var arī nepiekrist atsevišķām vairākuma tēzēm, tomēr tas nepadara viņus par nemusulmaņiem.

I. Kas ir islāms

[10] Ir visai grūti dažos teikumos aprakstīt vienu no lielākajām pasaules reliģijām, taču autors centīsies to izdarīt. Vārds "islāms" (al-’islām¹⁴) arābiski nozīmē "pakļaušanās" (no darbības vārda salāma – "pakļauties, padoties, pieņemt"), ar to domājot pakļaušanos Dieva¹⁵ gribai. Vārds "pakļauties" vienlaikus nozīmē arī "pieņemt islāmu". Aicinot apkārtējo zemju valdniekus pieņemt jauno ticību, islāma dibinātājs Muhameds rakstīja viņiem: "’aslim taslam!" – "pakļaujies (t.i., šajā kontekstā – "pieņem islāmu") un tiksi izglābts!" Cilvēks, kurš praktizē islāmu, saucas muslim, t.i., "tāds, kas pakļaujas"; no šā vārda ar turku (un pēc tam krievu) valodas starpniecību latviešu valodā izveidojas vārds "musulmanis".

[11] Atšķirībā no garajām un detalizētajām kristiešu ticības apliecībām musulmaņu ticības apliecība ir ļoti īsa: "Es apliecinu, ka nav Dieva, kā tikai Dievs, un ka Muhameds ir viņa pravietis" ("Ašhadu ’an lā ilāha illaLlāh, wa ’ašhadu ’anna Muħammadan rasūluLlāh). Tātad no musulmaņu viedokļa islāms nozīmē pilnīgu un absolūtu cilvēka pakļaušanos vienīgā Dieva (’Allāh) gribai, kas izpausta caur pravieti Muhamedu (Muħammad).¹⁶

1.1. Īss ieskats vēsturē

[12] Islāma dibinātājs Muhameds piedzima 570. gadā pēc Kristus,¹⁷ Arābijas pussalā, Hidžāzas novadā, Mekā, kas vēlāk kļuva par nozīmīgāko musulmaņu svētvietu. Viņš piederēja pie kuraišu cilts (Qurayš), kas, līdzīgi tālaika Arābijas iedzīvotāju vairākumam, piekopa politeismu, t.i., pielūdza dažādas pagānu dievības. Jaunībā un brieduma gados Muhameds nodarbojās ar tirdzniecību un preču pārvadāšanu, gūdams šajā arodā ievērojamus panākumus.

[13] Islāms māca, ka 610. gadā, četrdesmit gadu vecumā, Muhameds sāka saņemt atklāsmes no Dieva ar erceņģeļa Gabriēla starpniecību. Šīs atklāsmes, kas turpinājās līdz pat Muhameda nāvei 632. gadā, veido to, ko mēs pazīstam kā Korānu. Muhameds un viņa sekotāji sāka sludināt šīs atklāsmes saviem ciltsbrāļiem, aicinot viņus atteikties no pagānisma un pievērsties vienīgajam īstajam Dievam. Taču rezultāts izrādījās pavisam pretējs: kuraišu cilts vecajie un tauta saniknojās par savu dzimtas dievu zaimošanu un ne tikai atteicās pieņemt islāmu, bet turklāt arī pakļāva jaunizveidoto musulmaņu kopienu veselai boikota, vajāšanas un pazemošanas kampaņai. Pateicoties savām pārliecināšanas spējām, Muhamedam izdevās iegūt Jatribas oāzes klanu virsaišu uzticību, un tie iecēla viņu par savu virssoģi. 622. gadā Muhameds pārbēga uz Jatribu, kas vēlāk tika pārdēvēta par Medinu¹⁸ un kļuva par otro nozīmīgāko islāma svētvietu. Saskaņā ar islāma mācību, neilgi pirms tam Muhameds kādu nakti tika pārcelts uz Jeruzalemi, un pēc tam uz debesīm, kur satika dažādus iepriekšējo laiku praviešus un sarunājās ar pašu Dievu (šo nakts ceļojumu sauc par al-’Isrā’ wa l-Mi^ςrāj).

[14] Muhameda pārcelšanās no Mekas uz Medinu jeb hidžra (hijra) ir atzīstama par svarīgāko islāma likteņbrīdi.