ŽURNĀLS Tiesību prakse

Prakse rāda, ka arī zvērināto advokātu darba kvalitāte tiek kontrolēta vien "uz papīra", kā rezultātā ne viena vien advokāta sniegtie pakalpojumi nereti ir ārpus katras kritikas.

Rezultātā Latvija kļūs par vienīgo valsti ES, kur par advokātu nav vērts kļūt, jo valsts neko advokātiem negarantē. Tādas situācijas nav nekur citur normālā pasaulē. Jaunais spriedums ir absurds, jo 1) juridiskās palīdzības saņēmējs "gardie visdari" ir juridiska persona, kam nav nekāda sakara ar spriedumā pieminēto Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumu, 2) līdz šim pat advokātiem neatlīdzināja advokāta palīdzības izdevumus, ja nebija iesniegts lietas materiālos advokāta orderis, 3) juristi nenes nekādu atbildību klientu priekšā par nekvalitatīvu darbu un viņus nekontrolē neviena valsts iestāde.

Ja ir interese, tad var palasīt divus gadus vecu spriedumu (2009. gada 21.janvāra

SPRIEDUMS Lietā Nr. SKC – 6), kur Senāts 7! senatoru sastāvā ar kājām un rokām atbalstīja tēzi, ka advokāta izdevumi tikai advokātiem!!! Visi normatīvie akti uz ko atsaucas Senāts bija spēkā arī 2009. gadā. Kas tad šo divu gadu laikā tāds revolucionārs ir mainījies? Jautājums, kas sekos vēl pēc 2 gadiem?

"Treškārt, šāds AT spriedums nonivelē advokāta jēgu valstī. Kāda gan nepieciešamība mācīties advokāta eksāmenam, maksāt valsts nodevu par eksāmena kārtošanu, maksāt ikmēneša advokāta atskaitījumus kolēģijai, ja advokāta darbs ne ar ko neatšķiras no jurista darba. "

-------------------------

Es arī gribētu zināt, kādu motīvu vadīti advokāti šajā valstī vairojas kā sēnes pēc lietus. Nupat viņnedēļ atkal JV bija advokātu padomes atskaite - 40+ jauni pretendenti uz advokāta eksāmenu no visdažādākajām institūcijām. Bet, ja jau domā, ka šajā amatā būs laba dzīve un nebaidās konkurences, ko brīvā valstī cilvēkam padarīsi.

Mūsdienu cilvēktiesības, jeb pamattiesības, kā zināms, ar atsevišķiem izņēmumiem (tiesības uz dzīvību u.c.) attiecas ne tikai uz indivīdiem - fiziskām personām, bet arī uz fizisku personu apvienībām, privāto tiesību juridiskām personām u.c.

Bet spriedums, protams, interesants. Varētu pat teikt - kā zibens no skaidrām debesīm. Tomēr tas ir atbilstošs CPL pašreizējai redakcijai - ja pārstāvību var realizēt dažādas personas, tad ir tikai taisnīgi un loģiski, ka zaudētājs samaksā tiesāšanās izdevumus neatkarīgi no tā, kas ir pretējās puses pārstāvis. Šo problēmu zvērināto advokātu lobijs varētu atrisināt un atjaunot status quo ar grozījumiem CPL, kas paredz tikai zv.advokātiem tiesības veikt pārstāvību civilprocesā. Otrdien gaidām īsto advokātu petīciju "Jurista vārdā".

Macities eksamenam un maksat kolegijai atskaitijumus ir verts tapec, ka advokatam ir profesionala imunitate un tapec, ka advokata rekins ir izpildu dokuments.

Pilnīgi nepiekrītu šim tiesas spriedumam. Pirmkārt, kļūda ir sprieduma 11.2. punktā, kur teikts, ka jautājumu par advokāta izdevumu atlīdzināšanu "var izlemt tikai tad, ja ir pieteikts attiecīgs lūgums". Kā izriet no CPL 44.panta I daļas, tad "Ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi [..]". Redakcija ir uz mata tāda pati kā 41.panta I daļā "Pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež [..]". Attiecīgi - šāda tiesība izriet no likuma, nevis no pieteiktās vai nepieteiktās prasības.

Otrkārt, ja analizē Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija spriedumu, tad secināms, ka vienīgais iemesls, kāpēc no CPL izslēdza advokātu ekskluzīvās tiesības pārstāvēt personas kasācijas kārtībā, bija tas, ka valsts nenodrošināja bezmaksas advokāta palīdzību civillietās. Drīz pēc tam šāda iespēja tika radīta. Attiecīgi, pilnīgi ir atkritis iemesls, kāpēc advokāti nevarētu ekskluzīvi pārstāvēt klientus civillietās kasācijas kārtībā.

Treškārt, šāds AT spriedums nonivelē advokāta jēgu valstī. Kāda gan nepieciešamība mācīties advokāta eksāmenam, maksāt valsts nodevu par eksāmena kārtošanu, maksāt ikmēneša advokāta atskaitījumus kolēģijai, ja advokāta darbs ne ar ko neatšķiras no jurista darba.

Turklāt, šajā tiesas spriedumā netika pārbaudīts, vai attiecīgā juridiskā biroja pārstāve patiešām bija "kvalificēta".

Visbeidzot, Satversmes 92.pants ir iekļauts 8.nodaļā ar nosaukumu "Cilvēktiesības". Kā izriet no tiesas sprieduma, tad strīds bija nevis par cilvēka - fiziskas personas, bet gan par juridiskas personas saņemto juristu palīdzību. šim gadījumam Satversmes 92.pants vispār nav piemērojams.

Urā! Beidzot tiek atzīts, ka arī ne-advokāti ir tikpat kvalificēti speciālisti! :)

super! līdz šim arī esmu redzējis vairākus spriedumus, kur prasa atlīdzību par jur pak, bet līdz galam šīs lietas nav aizgājušas.

labi argumentēts un skaidrs spriedums.

ar šo tiek paplsašīnāta ne-advokātu loma palīdzības sniegšanā

Beidzot, sen šāds Senāta skaidrojums bija vajadzīgs!