Man ir ne vien liels gods, bet arī patiess prieks sveikt Latvijas Zvērinātu advokātu padomi un visus Latvijas zvērinātus advokātus Latvijas advokatūrai nozīmīgajā jubilejā. Lai arī šobrīd pildu Satversmes tiesas tiesneša pienākumus, tomēr nevaru noliegt, ka Latvijas advokatūras deviņdesmit gadu jubilejai veltītajos pasākumos es, tēlaini izsakoties, jūtos starp savējiem – tā, it kā laika mašīna būtu mani pārnesusi atpakaļ dzīves posmā, kad es pats četrpadsmit gadus biju zvērināts advokāts. Liktenim ir labpaticies, ka esmu pirmais un pagaidām vienīgais Satversmes tiesas tiesnesis, kuram ir zvērināta advokāta pieredze. Nevaru noliegt, ka man šī pieredze ļoti palīdz tiesneša darbā.
Diemžēl nevaru neteikt arī to, ka šo pieredzi atsevišķas personas man vēl arvien pārmet, ja Satversmes tiesas nolēmums neatbilst to vēlmēm. Arī pēc četriem Satversmes tiesas tiesneša amatā nostrādātiem gadiem atsevišķus Satversmes tiesas spriedumus cenšas noniecināt tādēļ, ka Viktors Skudra bija kādas personas advokāts.1 Turklāt šis pārmetums izteikts par lietu, kurai nav nekāda sakara ar minēto personu. Tas, protams, galvenokārt liecina par rakstītāja visai nepietiekamo izpratni par juridiskās palīdzības institūta būtību demokrātiskā tiesiskā valstī. Vienlaikus tas ilustrē arī atsevišķas problēmas, kas saistītas ar juridisko palīdzību Latvijā. Ja līdzīgu teikumu rakstītu zvērināts advokāts, iespējams, būtu jāvērtē, vai nav ticis pārkāpts Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa 8.2. punkts,2 kas paredz, ka advokātu nedrīkst identificēt ar viņa klientu vai klienta lietu sakarā ar profesionālā pienākuma pildīšanu. Taču konkrētajā gadījumā rakstītājs ir persona, kas, nebūdama zvērināts advokāts, ir sniegusi juridisko palīdzību Satversmes tiesas lietā. Viena no nākotnes problēmām diskusijā par Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz advokāta palīdzību varētu būt par to, vai šādām personām pastāv arī kādi pienākumi un atbildība. Taču šajā rakstā galvenokārt pievērsīšos Latvijas zvērinātu advokātu sasniegtajam.
Atskatoties uz deviņdesmit gadu ilgu posmu Latvijas advokātu darbā, man gribas dalīties dažās pārdomās arī kā pirmajam tieslietu ministram pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.
Šogad 21. augustā paies divdesmit gadi kopš vēsturiskā brīža, kad piepildījās mūsu sapnis par Latvijas neatkarības faktisku atjaunošanu. Ja atskatāmies uz šiem divdesmit gadiem, redzam garu un grūtu ceļu, ko veikusi Latvijas tiesību sistēma un juristi. Ir mainījusies gan tiesu sistēma, gan procesuālās un materiālās tiesību normas. Advokāta darbs lielo pārmaiņu laikā bijis sarežģīts. Tomēr mēs visi varam būt lepni, ka juristi kopīgiem spēkiem ir atjaunojuši demokrātisku tiesisku Latviju.
Latvijas advokatūra var būt arī lepna, ka no tās rindām ir nākuši aktīvi un pašaizliedzīgi juristi, kuri nav baidījušies tēvzemei izšķirošos brīžos iestāties par brīvu Latviju un kuri uzņēmušies atbildīgus pienākumus valsts attīstībā. Atcerēsimies, ka 1990. gada 4. maijā to Augstākās padomes deputātu vidū, kas nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, bija daudzi advokāti, piemēram, Andrejs Krastiņš, Ruta Marjaša, Andris Grūtups, Jānis Lagzdiņš, Linards Muciņš, Andris Līgotnis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes