ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

12. Aprīlis 2011 /Nr.15 (662)

Operatīvā darbība un pierādījumi kriminālprocesā
Daži būtiski aspekti
11 komentāri
Mg.iur.
Lauris Matisāns
zvērināts advokāts, LU Juridiskās fakultātes doktorants 

Par operatīvās darbības pasākumos iegūto ziņu izmantošanas iespējām pierādīšanā kriminālprocesā un to tiesiskajiem priekšnosacījumiem līdz šim juristu vidū ir bijušas neskaitāmas diskusijas un dažādu viedokļu apmaiņa. Daļa juristu uzskata, ka pastāvošā kārtība ir atbilstoša gan likuma burtam, gan garam, daļa – ka virzāmies uz policejiskas valsts modeli, jo operatīvās darbības subjektu iejaukšanās personu dzīvē notiek ar nesamērīgu intensitāti, pārāk bieži un nekontrolēti.

Autors īsumā vēlas apskatīt dažus ar operatīvās darbības pasākumos iegūto ziņu izmantošanu pierādīšanā kriminālprocesā saistītus problēmaspektus, kuri līdz šim nav plaši pētīti (vismaz autors nav atradis nevienu publiski pieejamu publikāciju, izņemot norādes, ka problēmas pastāv).

Ievērojot pašreiz spēkā esošo normatīvo regulējumu, ziņas, kas iegūtas operatīvās darbības pasākumu rezultātā, kļūst par pierādījumiem kriminālprocesā caur Kriminālprocesa likuma (turpmāk tekstā – KPL) 127. panta trešās daļas noteikumu prizmu.

Pētījuma mērķis ir pievērst juristu uzmanību tam, ka pastāvošā kriminālprocesuālā kārtība nav harmonizēta ar kriminālprocesa pamatprincipiem un Operatīvās darbības likuma (turpmāk tekstā – ODL) normas praksē tiek interpretētas un piemērotas stagnātiski, kopumā ignorējot normatīvā regulējuma attīstības jaunākās tendences šajā jomā.

 

1. Ieskats KPL 127. panta trešās daļas rašanās vēsturē

1996. gada 26. septembrī Latvijas Republikas 6. Saeimas rudens sesijas piecpadsmitajā sēdē pirmajā lasījumā tika skatīts likumprojekts "Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā".1 Par šo likumprojektu Aizsardzības un iekšlietu komisijas vārdā Ģirts Valdis Kristovskis cita starpā norādīja: "[...] lai padarītu efektīvāku izmeklēšanas un tiesu darbu, ir izteikti vairāki priekšlikumi: papildināt un precizēt operatīvajā ceļā iegūtu pierādījumu izmantošanu, precizēta izmantošanas kārtība un ierobežojumi."2

Ar šo likumprojektu tika izteikts priekšlikums Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 49. pantu papildināt ar trešo daļu šādā redakcijā: "Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā kodeksā noteiktajā procesuālajā kārtībā."

Otrajā lasījumā šis likumprojekts tika skatīts 1996. gada 24. oktobrī 6.Saeimas rudens sesijas divdesmit trešajā sēdē,3 bet trešajā lasījumā – 1997. gada 20. februārī 6. Saeimas ziemas sesijas trīspadsmitajā sēdē.4 Nevienā no šīm Saeimas sēdēm deputātu vidū neradās diskusijas par šīs Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normas nepieciešamību vai piedāvātās redakcijas precizējumiem.

1997. gada 25. martā šis likumprojekts stājās spēkā jau kā likums.5 Šo varētu nosaukt par KPL 127. panta trešās daļas dzimšanas brīdi, jo šāda Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 49. panta trešās daļas redakcija palika nemainīga līdz brīdim, kad šā likuma vietā 2005. gada 1. oktobrī stājās spēkā KPL, kura 127. panta trešā daļa tika pieņemta šādā redakcijā: "Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā."

Kā redzams, KPL 127. panta trešās daļas formulējums faktiski ir identisks Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 49. panta trešajai daļai. KPL 127. panta trešā daļa līdz šim nav tikusi grozīta vai izteikta jaunā redakcijā.

Saeimas arhīvā, caurlūkojot likumprojekta "Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā" esošo dokumentāciju,6 autoram neizdevās atrast nevienu dokumentu, kurā būtu norādīts Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 49. panta trešās daļas ieviešanas mērķis un pamatojums.

Līdz ar to autors var tikai izdarīt pieņēmumu, ka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 49. panta trešās daļas ieviešanu prasīja tā laika normatīvā regulējuma vakuums, jo tobrīd nepastāvēja likumā noteikta kriminālprocesuāla kārtība, kādā varētu operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtās ziņas izmantot pierādīšanā kriminālprocesā, jo īpaši tādas, kas iegūtas, veicot sakaru līdzekļu kontroli, operatīvos eksperimentus u.

komentāri (11)
11 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
dr.iur.
15. Aprīlis 2011 / 15:48
0
ATBILDĒT
Mans paša viedoklis vienmēr ir bijis gaužām vienkāršs- pēc tam, kad operatīvā lieta ir novedusi pie kriminālprocesa uzsākšanas, visas turpmākās darbības, kuras aizskar personas konsticionālās tiesības, ir jāveic ar izmeklēšanas tiesneša atļauju. Tajā pašā laikā zinu lietas, kur tiesa uzskatīja, ka jau jau operatīvās darbības pirms kriminālprocesa uzsākšanas ir uzsāktas bez izmeklēšanas tiesneša atļaujas, tad pēc kriminālprocesa uzsākšanas visas šīs operatīvās darbības tāpat var turpināt cik opeatīvās darbības subjektam nepieciešams. Tajā pašā laikā man nepatīk nearko nepamatoti apgalvojumi, ka visi operatīvo darbību veicēji un apsūdzības liecinieki apriori vienmēr melo un to pierāda jau pats operātīvās lietas esmaības fakts.
Prieks
13. Aprīlis 2011 / 18:33
0
ATBILDĒT
Prieks, ka beidzot par šiem problemātiskajiem jautājumiem kāds runā. Man jau liekas, ka katrs jurists, kurš saskāries ar šo jomu saprot, ka ir tur problēmas, pie tam lielas. Savukār tādi, kā Dr.iur. īsti ne saprot par ko ir runa, bet pat sliktāk - nemaz nevēlas tajā iedziļināties, jo laikam nav izdevīgi...
Autors
13. Aprīlis 2011 / 15:20
0
ATBILDĒT
Paldies par viedokli. Gribu piebilsts, ka ODL 7.p.4.d. saka, ka, piemēram, operatīvo nepublisku sarunu slepenu noklausīšanos var veikt tikai operatīvās izstrādes ietvaros. Savukārt ODL 22.p.1.d. saka, ka operatīvo izstrādi var uzsākt, ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir informācija par konkrētām personām (iegūta arī

operatīvās pārbaudes rezultātā) un tā dod pietiekamu pamatu turēt šīs personas aizdomās par

noziedzīga nodarījuma gatavošanu vai izdarīšanu...utt. Tātad, ja operatīvās darbības subjekts ir nonācis tikt tālu (kaut vai operatīvās pārbaudes rezultātā), ka ir pamats personu turēt aizdomās (tas ir augstāks uzstādījums, nekā KPL personas aizturēšanai, personas pret kuru uzsākts krimnālprocess statusa iegūšanai), tad kādēļ gan neuzsākt kriminālprocesu un tālāk neveikt speciālās izmeklēšanas darbības, kas tomēr mazāk aizskar personas pamattiesības, jo šie lēmumi vismaz formāli ir pārsūdzami, cits jautājums, ka procesa virzītāji ne vienmēr par tādu esamību personai paziņo.
Māris Leja
13. Aprīlis 2011 / 14:13
0
ATBILDĒT
2. Operatīvo darbību un speciālo izmeklēšanas darbību veikšanai ir atšķirīgi priekšnoteikumi, proti, piemēram, sakaru līdzekļu kontrole pieļaujama tikai tad, ja pamats uzskatīt, ka sarunas var saturēt ziņas par pierādāmajos apstākļos ietilpstošajiem faktiem (KPL 218.panta pirmā daļa), savukārt operatīvā sarunu noklausīšanās pieļaujama, ja operatīvās darbības subjekta rīcībā ir pamatotas ziņas par personu saistību ar noziegumu. Tādējādi operatīvās sarunu noklausīšanai ir uzstādīti atšķirīgi kritēriji.

Izmeklēšanas tiesneši praksē visai bieži atsaka speciālo izmeklēšanas darbību veikšanu, ja tās tiek lūgtas par noziedzīgiem nodarījumiem, no kuru izdarīšanas pagājis ilgāks laiks, motivējot to ar KPL 218.pantu, kas nosaka, ka šo darbību veikšanu var akceptēt tad, ja ir pamats uzskatīt, ka sarunas saturēs ziņas par pierādāmajiem apstākļiem. Tātad ar speciālām izmeklēšanas darbībām ir problemātiski pierādīt jau iepriekš notikušu noziedzīgu nodarījumu.



Māris Leja
13. Aprīlis 2011 / 14:12
0
ATBILDĒT
Operatīvo darbības pasākumu uzsākšana pēc kriminālprocesa ierosināšanas varētu būt patiešām diskutabla, uz ko agrāk jau norādījusi Ā.Meikališa, tomēr apšaubāms ir autora secinājums, ka „ autors uzskata, ka pēc 2005. gada 1. oktobra šāda pierādījumu iegūšana operatīvās darbības pasākumu rezultātā saskaņā ar ODL normām vairs nebija ne nepieciešama, ne attaisnojama, jo KPL 11. nodaļā tika iekļauta virkne speciālo izmeklēšanas darbību, kas pēc būtības bija un ir joprojām analogas kriminālprocesuālas darbības operatīvās darbības pasākumiem”

Lai gan speciālās izmeklēšanas darbības un operatīvie pasākumi pēc to rakstura ir līdzīgi, tomēr starp tiem ir arī principiāla atšķirība, proti, mērķis, ar kādu tās tiek veiktas un nosacījumi, pie kādiem šie pasākumi akceptējami.

1. Speciālās izmeklēšanas darbības tiek veiktas nolūkā iegūt pierādījumus jau uzsāktā kriminālprocesā. Arī to piemērošanas priekšnoteikumi ir cieši saistīti tikai ar to, vai pastāv ticama varbūtība, ka to veikšana sekmēs iegūt pierādījumus tieši konkrētās krimināllietas izmeklēšanā. Līdz ar to tik cieša saikne starp speciālajām izmeklēšanas darbībām un izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu attaisno KPL 234.pantā iekļauto tiesību atsevišķos gadījumos ļaut aizstāvībai iepazīties ar tiem speciālo izmeklēšanas darbību rezultātā iegūtiem materiāliem, kas netiek pievienoti krimināllietai.

Pavisam citāda situācija veidojas attiecībā uz operatīvās darbības pasākumiem. Operatīvās darbības pasākumu mērķis ir pavisam cits - noziedzīgu nodarījumu profilakse, to novēršana un atklāšana, noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu un pierādījumu avotu noskaidrošana (Operatīvās darbības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts). Operatīvo pasākumu veikšanas mērķis ir krietni plašāks, nekā pierādījumu avotu noskaidrošana (sk. ODL 2.panta 1.daļas pārējos punktus). Ņemot vērā, ka operatīvo pasākumu rezultātā tiek iegūta ne tikai informācija par pierādījumu avotiem, kas varētu tikt izmantoti izmeklēšanā, tad tiesību piešķiršana iepazīties ar operatīvās lietas materiāliem, kas nav pievienoti kriminālprocesam, nevar tikt pamatota ar analoģiju ar speciālajām izmeklēšanas darbībām, jo, ievērojot šīs principiālās atšķirības starp speciālajām izmeklēšanas darbībām un operatīvās darbības pasākumiem, nepastāv priekšnoteikumi analoģijas piemērošanai.

dr.iur.
13. Aprīlis 2011 / 13:36
0
ATBILDĒT
Raksts subjektīvs, pilns ar nepamatotiem apgalvojumiem, piemēram:

... kādā krimināllietā11 apsūdzētie vēlējās, lai tiktu noskaidrots fakts, vai attiecībā pret viņiem tika ierosināta operatīvās uzskaites lieta. Šādas lietas esamības fakts pats par sevi pierādītu, ka apsūdzības galvenie liecinieki un arī pirmstiesas procesu veikušās iestādes amatpersonas sniedz apzināti nepatiesas liecības.....

=====

1) Ziņas par opertīvās uzskaites lietas esamību vai neesamību ir valsts noslēpums un prokuratūra tādas ziņas sniegt nedrīst;

2) Šādas lietas esamības vai neesamības fakts nepierāda, ka kāds sniedzis apzināti nepatiesas liecības.

Tādi pat nepamatoti un absurdi ir arī citi raksta apgalvojumi un secinājumi.
starp citu
13. Aprīlis 2011 / 13:25
0
ATBILDĒT
Ja paskatās pāris tiesu nolēmumus, kuri publicēti E.Rusanova un J.K.Pastilles grāmatā ,,Operatīvajās darbībās iegūto pierādījumu izmantošana" 92-104.lpp, tad jāsecina, ka mūsu valstī šajā jomā patiešām kaut kas nav kārtībā...Būtu interesanti uzzināt vai kādam maz ir izdevies panākt lietas ierosināšanu tiesā, jo prokurora ATZINUMAM nepiekrīt?
viktors
13. Aprīlis 2011 / 13:10
0
ATBILDĒT
Un ko tad darīt situācijā, kad persona nepiekrtīt prokurora sniegtajam atzinumam par operatīvās darbības subjekta amatpersonu rīcības atbilstību likumam, kurš tiek gatavots saskaņā ar ODL 5.panta prasībām? Konkrēta situācija, kas raksturo, ka ir saskatāma problēma, ko pareizi autors ieskicē.
Juris
13. Aprīlis 2011 / 11:47
0
ATBILDĒT
Un tas nu nekādi nav pretrunā ar iepriekš rakstīto. Proti, ja kādam vajadzīgs tāds atzinums, tad prasa, ja nē, tad nē. Domāju, ka raksta autors "izpūš ziloni no mušas" - nav tādas problēmātikas.
yo
13. Aprīlis 2011 / 10:10
0
ATBILDĒT
Pirms pierādījumu vērtēšanas to kopsakarā ir jānoskaidro, vai attiecīgais pierādījums ir pieļaujams, attiecināms un ticams, un vispār pārbaudāms krimināllietā.
Juris
13. Aprīlis 2011 / 09:12
0
ATBILDĒT
Kaut kas rakstā ir "salaists". Proti, par prokuroru atzinumu - tas nu gan ir autora pieņēmums. KP pierādījumus vērtē to savstarpējā kopsakarībā, un nevienam no tiem nav iepriekš noteikts spēks. Var jau arī tik tiešām prasīt atzinumus gan prokuratūrai gan citām institūcijām, ja tam ir pamats, un nozīme lietas izskatīšanā pēc būtības. Kā to vērtē katrs tiesnesis individuāli ir atkarīgs no tiesneša izpratnes par pierādījumu kopumu un to nozīmīgumu konkrētajā lietā.
visi numura raksti
Viktors Skudra
Skaidrojumi. Viedokļi
Satversmē garantētās tiesības uz advokāta palīdzību
Man ir ne vien liels gods, bet arī patiess prieks sveikt Latvijas Zvērinātu advokātu padomi un visus Latvijas zvērinātus advokātus Latvijas advokatūrai nozīmīgajā jubilejā. Lai arī šobrīd pildu Satversmes tiesas tiesneša pienākumus, ...
Dina Gailīte
Notikums
Advokātu kopsapulce pieņem lēmumus
Iepriekšējā darba nedēļa noslēdzās ar ikgadējo zvērinātu advokātu kopsapulci 8. aprīlī, kurai šoreiz darba kārtībā līdzās gada pārskata un budžeta apstiprināšanai bija arī uzdevums ievēlēt Zvērinātu advokātu padomes ...
6 komentāri
Pāvels Gruziņš
Nedēļas jurists
Pāvels Gruziņš
Juris Janums
Akadēmiskā dzīve
Beigušās pirmās krimināltiesību izspēles  
Augstākajā tiesā 2. aprīlī ar Idem per idem uzvaru beidzās pirmās profesora Paula Minca tiesas procesa izspēles krimināltiesībās. Otro vietu ieguva fināla aizstāvības puse Viss mierīgi!, kuras pārstāvi Viesturu Lāci tiesa ...
Sannija Matule
Tiesību prakse
Morālā kaitējuma kompensācijas aprēķina vadmotīvi
"Neskatoties uz striktu tiesisko regulējumu un visai plašo judikatūru, tiesu praksē konstatējama kļūdaina likuma normu piemērošana un nepareiza to satura interpretācija, nepietiekama likumā norādīto kritēriju, kas ņemami vērā pie ...
1 komentāri
AUTORU KATALOGS