Gandrīz ikvienam no skolas sola zināms slavenais sengrieķis Arhimēds. Skolā gan vairāk parasti runāts par šā vīra pētījumiem, nevis likteni. Iespējams, lietderīgāk būtu bijis stāstīt par pēdējo.
Šodienas kontekstā spilgti varētu skanēt Arhimēda pēdējie vārdi: “Neaiztiec manus riņķus!” (Jeb kā Plutarhs rakstījis: “Noli turbare circulos meos!”)
Leģenda vēsta, ka Arhimēds gājis bojā, kad vieglprātīgi izteicis šo piezīmi romiešu leģionāriem, kas bija ieņēmuši Sirakūzas un izklīduši sirojumos. Neraugoties uz kara darbību un pilsētas krišanu, zinātnieks bija turpinājis zīmēt smiltīs matemātiskās figūras un domāt augstas abstrakcijas kategorijās. Viņa fundamentālos pētījumus pārtrauca romiešu leģionārs, kurš sabradāja Arhimēda zīmējumu smiltīs. Un pēc neveiksmīgās vārdu apmaiņas arī zinātnieka mūžs bija galā.
Šodienas perspektīvā daudzi augstās abstrakcijās risina konceptuālus jautājumus, ignorējot ikdienas dzīves ritmus. Neraugoties uz nepārvarētajām ekonomiskās lejupslīdes sekām, budžeta konsolidāciju un daudzu jomu fundamentālu reformu nepieciešamību, izrādās, ka ir svarīgāki jautājumi, par kuriem diskutēt. Arī mums, juristiem.
Satversmes reforma, Pilsonības likuma pilnveidošana, nu arī tiesneši atsākuši cīņu par īsteni neatkarīgu tiesu patiesi tiesiskā valstī. Tāpat nekur nav pazuduši skaļi pieteiktie nacionālās valsts un valodas jautājumi. Katram ir savi apļi, kuri jāzīmē. Un raucama piere, kad traucē ar mūsu apļiem spēlēties.
Tikai laikam ar šiem apļiem ekonomisko augšupeju un harmonisku sabiedrības attīstību nepanāksim. Un mazāk pasažieru, kas dodas projām no šā kuģa, arī nepaliks.