Turpinot tēmu par amatpersonas ārpuslīgumiskās atbildības jautājumiem,1 šajā rakstā plašāk komentēts no Valsts pārvaldes iekārtas likuma 90. panta izrietošais amatpersonas atbildības institūts un tā piemērošanas aspekti.
1. Ārpuslīgumiskās atbildības konstatēšana
[1.1] Amatpersonas civiltiesiskā atbildība Valsts pārvaldes iekārtas likuma (turpmāk – VPIL) 90. panta izpratnē ir ārpuslīgumiska saistība, kas izriet no atbildības neatkarīgi no vainas esamības. Kā zināms, civiltiesiskā atbildība attiecināma uz diviem atbildības veidiem – līgumisko un deliktatbildību jeb ārpuslīgumisko atbildību (non-contractual liability; tort liability). Līgumiskās atbildības pamats ir līgumpārkāpums, turpretim ārpuslīgumiskās atbildības pamatā ir delikts – prettiesiska darbība vispār.2
Amatpersonai var rasties ārpuslīgumiskā atbildība par nelikumīgu rīcību, ja tā nerīkojas ar visu atbilstīgo rūpību un tādējādi rada zaudējumus publiskai personai. Jānošķir gadījumi, kad amata pildīšana un rīcība ar valsts mantu saistīta ar ārējā normatīvajā aktā paredzēta civiltiesiska līguma noslēgšanu.3 Tad noteicošā ir VPIL 71. panta pirmās daļas un Civillikuma attiecīgo tiesību normu piemērošana.
Nav iespējams pilnībā aptvert to deliktu sfēru, kas var attiekties uz publiskām personām.4 Delikti pēc apdraudējuma objekta un izpausmēm var būt ļoti dažādi. Deliktu attiecībās prasītājam pamatot kompensācijas (atlīdzības) apmēru ir daudz sarežģītāk, tāpēc ka lielākajai daļai strīdu trūkst konkrētu kritēriju.5
[1.2] Dzīvē ir situācijas, kurās nav vienkārši konstatēt ar publisku varu apveltītas personas darbību tieši publisko, nevis privāto tiesību jomā. Gadījumi, kas analizēti judikatūrā, vairāk attiecas uz valsts atbildību par darbībām un nolaidību (darbību trūkumu), īstenojot valsts varu. Precīzāk, par atbildības fakta konstatēšanu attiecīgajās darbībās (bezdarbībā), kam var sekot civiltiesiska prasība pret amatpersonu. Ņemot vērā, ka common law valstu sistēmas neņem vērā publisko un privāto tiesību atšķirību (jēdziens civil law var attiekties uz visu, kas nav pakļauts criminal law), tajās nav viegli atšķirt gadījumus, kad iestādes rīkojas privāttiesību jomā.6
Viens no viedokļiem: lai konstatētu acta iure imperii, ir jāņem vērā: 1) vai kāds no tiesisko attiecību dalībniekiem ir publiska iestāde; 2) celtās prasības izcelsme un pamats, konkrētāk, vai administrācija izmanto pilnvaras, kas pārsniedz attiecībās starp privātpersonām pastāvošās vai kurām nav ekvivalenta. Privātuma kritērijs attiecas uz formālo aspektu, bet subordinācijas kritērijs attiecas uz prasības pamatu un būtību un tiesību celt prasību īstenošanas regulējumu.7
[1.3] Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), preambulas 9. punktā noteikts, ka prasījumiem, kas izriet no acta iure imperii, būtu jāietver arī prasījumi pret amatpersonām, kas rīkojas valsts vārdā, kā arī atbildība par valsts iestāžu darbībām, tostarp valsts ieceltu amatpersonu atbildība.8 Kaut arī preambulas 9. punkts neaptver regulas mērķi, tā formulējums un nostāja tapusi diskusiju procesā un parāda Eiropas Savienībā deklarēto attieksmi pret amatpersonu atbildību.
[1.4] Amatpersonu civiltiesiskās atbildības jautājumu var skatīt dažādos aspektos. Viens no gadījumiem, kas raisīja pārdomas tiesvedībā un Vācijas juristu vidū, bija t.s. Sonntag lieta, kas no 1984. gada līdz 1993. gadam risinājās tiesās Itālijā, Vācijā un arī Eiropas Kopienu tiesā (lieta C-172/91; Sonntag v. Waidmann). Šajā lietā bija runa par Vācijas valdības nodarbināta skolotāja Volker Sonntag atbildību un 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (Briseles konvencija) 1. panta pirmā teikuma un vēl divu tiesību normu piemērojamību konkrētajā lietā. Proti, 1984. gada 8. jūnijā skolotājs vadīja skolēnu grupu ceļojumā uz Itālijas Alpiem. Viens no skolēniem kalnos gāja bojā. Pret skolotāju tika uzsākta lieta par noziedzīgu nolaidību, un bojāgājušā tuvākie radinieki iestājās kriminālprocesā kā parties civiles, prasot kompensāciju, kuru 1988.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes