Iepriekš ("Jurista Vārds", 13.09.3011., Nr. 37) publicētajā rakstā autors raksturoja politiskās atbildības jēdziena veidojošos elementus, norādīja politiskajai atbildībai raksturīgās iezīmes, kā arī analizēja dažādās valodās formulētus terminus, kas latviešu valodā var tikt apzīmēti ar politisko atbildību. Šajā rakstā, apvienojot dažādās politiskās atbildības interpretācijas, izveidota vienota šī jēdziena sistēma, kas balstīta uz autora formulēto pozitīvo un negatīvo politiskās atbildības izpratni.
1. Pozitīvā politiskā atbildība
Lai gan juridiskās atbildības iedalījums pozitīvajā un negatīvajā tiek kritizēts,1 darba autors uzskata, ka minētā teorija visprecīzāk varētu raksturot politiskās atbildības jēdzienu, jo, pirmkārt, kritika (kuru darba autors neapstrīd) ir tieši saistīta ar juridiskās atbildības īpatnībām, bet, kā iepriekš tika noskaidrots,2 politiskā atbildība var būt nesaistīta ar juridisko atbildību. Otrkārt, izpratne par politisko atbildību ir pretrunīga, tāpēc iedalījumu var veidot, nošķirot pretējās izpratnes teorijas, treškārt, šīs kritikas pamatā ir krimināltiesības vai civiltiesības, bet pozitīvās un negatīvās atbildības iedalījums ir īpaši atzīts konstitucionālajās tiesībās.3 Tādējādi ar pozitīvo politisko atbildību var apzīmēt ideālu un politikas subjektu pienākumus, bet ar negatīvo politisko atbildību – retrospektīvo atbildību, kas saistīta ar sankciju piemērošanu.4
Pozitīvā politiskā atbildība (ideāls un pienākumi) izpaužas kā pareiza rīcība, kas atbilst iespējamo sankciju piemērotāju interesēm. Piemēram, attiecībās starp valsts amatpersonām un attiecīgās valsts iedzīvotājiem pareizu rīcību varētu raksturot atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā noteiktajiem principiem. Proti, rīcībai ir jābūt: (1) saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem – piešķirtās pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim; (2) samērīgai, nepārkāpjot cilvēktiesības; (3) atbilstošai sabiedrības interesēm (svarīgākā politiska rakstura pazīme); (4) godīgai – amatpersonai nedrīkst būt savu interešu; (5) saskaņā ar labas pārvaldības principu – atklātai pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību (saprātīgā laikā jāīsteno taisnīgas procedūras) un jāatbilst citiem noteikumiem, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses; (6) atklātai; (7) efektīvai (rīcībai ir jābūt pēc iespējas kvalitatīvākai un ar iespējami mazākiem izdevumiem).5 (8) Realizējot varu, valsts amatpersonām ir pienākums pastāvīgi pārbaudīt un pilnveidot savu darbību, lai sabiedrība un privātpersonas gūtu pēc iespējas lielāku labumu no attiecīgās amatpersonas darbības (būtiska nozīme ir tam, lai sabiedrība un privātpersonas apzinās, ka valsts amatpersonas darbība atbilst to interesēm). Jāpiebilst, ka Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikto principu ievērošana ir obligāta (saskaņā ar normatīvajiem aktiem) tām amatpersonām, kas darbojas valsts pārvaldē.6 Tomēr arī citām valsts amatpersonām (vispārējās vēlēšanās ievēlētajām un Valsts prezidentam) ir jārīkojas pēc noteiktajiem principiem, jo tie atbilst sabiedrības interesēm (to pamato dažādu sabiedrības locekļu diskusijas un komentāri plašsaziņas līdzekļos,7 arī Saeimas deputātu ētikas kodeksā ir noteikti pienākumi, kuriem ir līdzīgs saturs kā Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajiem principiem8) un sabiedrība ir spējīga piemērot sankcijas, ja sabiedrības intereses tiks aizskartas. Papildus Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajiem principiem pareizu rīcību var raksturot kā (9) saskaņotu ar sabiedrību (pirms rīkošanās notiek konsultācijas ar sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām un kompetentiem ekspertiem); (10) pakļautu citu subjektu kontrolei (gan sabiedrības, gan nevalstisko organizāciju, gan kompetento institūciju, t. sk. Valsts kontrolei un tiesu varas institūciju kontrolei).9 Ar minēto kontroli izpaužas arī amatpersonas pienākums pastāvīgi atskaitīties par savu rīcību, lai pamatotu savas rīcības motīvus un lietderību.
Nevar izslēgt iespējamību, ka sabiedrība var pilnvērtīgi neapzināties savas intereses vai neapzināties efektīvāko veidu, kā nodrošināt šīs intereses. To raksturo situācija, kad valstī iestājas ekonomiskā krīze un valsts pārvaldītāji (Ministru kabinets, Saeima) var pieņemt sabiedrībā nepopulārus lēmumus, lai nodrošinātu valsts funkcionēšanu un izvairītos no vēl smagākām sekām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes