ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Politiskās atbildības jēdziena tiesiskais regulējums (vispārīgas atziņas)

Izvērtējot Latvijas Republikas normatīvos aktus, ir konstatējamas atsevišķas nepilnības, kas saistītas ar politiskās atbildības tiesisko regulējumu. Politiskās atbildības jēdziens ir izmantots vairākos normatīvajos aktos (Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme), Ministru kabineta iekārtas likumā un Ministru kabineta kārtības rullī), taču nav formulēta politiskās atbildības definīcija. Satversmē politiskās atbildības jēdziens ir izmantots, lai norādītu, ka Valsts prezidents par savu darbību politisko atbildību neuzņemas.¹ Ministru kabineta iekārtas likumā ir norādīts, ka katrs Ministru kabineta loceklis ir politiski atbildīgs par savu rīcību, bet Ministru prezidents ir politiski atbildīgs par Ministru kabineta darbu kopumā.² Savukārt Ministru kabineta kārtības ruļļa 11. pantā politiskās atbildības jēdziens tiek izmantots nedaudz šaurākā formā nekā tas ir Ministru kabineta iekārtas likumā, proti, tiek norādīts, ka Ministru kabineta loceklis uzņemas politisko atbildību par attiecīgo (tā pārvaldībā esošo) jomu, nozari vai apakšnozari.³ Papildus tam politiskās atbildības jēdziens normatīvajos aktos ir salīdzinoši reti izmantots.⁴ Jāpiebilst, ka jēdziens ir minēts saistībā ar Ministru kabineta locekļiem un Valsts prezidentu, taču nevienā normatīvajā aktā nav norādīts, ka Saeima kopumā vai tās sastāvā esošais deputāts ir politiski atbildīgs subjekts. Tas nozīmē, ka Latvijā kā parlamentārā republikā, kur Saeimai no visām valsts varas institūcijām (orgāniem)⁵, neskaitot tautu jeb politiski pilntiesīgo pilsoņu kopumu, ir vislielākā vara, tomēr nav tieši noteikta politiskā atbildība attiecībā pret valsts suverēnās varas nesēju – tautu.⁶

Juridiski tieši nav noteikts politiskās atbildības institūts, kas ietvertu Saeimas pienākumu strādāt sabiedrības interesēs un būt gataviem atkāpties no amata, ja attiecīgās sabiedrības intereses netiks nodrošinātas. Tāpēc politisko atbildību ir nepieciešams atvasināt no deputāta darba pienākumiem (realizēt likumdevējvaru), dotā zvēresta, vēlēšanām, citiem tautas nepakļaušanās līdzekļiem un deputātu attiecībām ar sabiedrību. Par negatīvu ir jāvērtē arī deputātu attieksme pret politiskās atbildības iespējamo regulējumu normatīvajos aktos. 46% no aptaujātajiem deputātiem uzskata, ka politiskā atbildība nav jādefinē normatīvajos aktos, un 67% uzskata, ka nav nepieciešams atsevišķs likums "Par politisko atbildību", savukārt 81% no pārējiem respondentiem uzskata par nepieciešamu formulēt politiskās atbildības definīciju un 78% vēlas, lai tiktu izveidots likums "Par politisko atbildību".⁷ Līdz ar to apstiprinās politiķiem – valsts pārvaldītājiem – raksturīgā īpašība – vēlme netraucēti realizēt varu pēc iespējas ilgāku laika periodu.

Darba autors uzskata, ka politiskās atbildības jēdziena noteikšanai tiesību normās nav tik liela nozīme kā sabiedrības efektīvas kontroles nodrošināšanai pār valsts amatpersonām un politiskās kultūras pilnveidošanai, tas ir, sabiedrības un valsts amatpersonu izglītošanai par taisnīgas un efektīvas varas realizāciju, kas atbilst visas sabiedrības interesēm, t. sk. sociālajām – morālajām, tiesību, reliģiskajām, politiskajām normām.

Politiskās atbildības jēdziens salīdzinoši reti tiek izmantots arī Latvijas Republikas tiesu praksē, un spriedumu tekstos nav formulēts tā skaidrojums.