ŽURNĀLS Diskusija

Diez vai tā saucamie Satversmes tēvi domās pieļāva situāciju, ka Valsts prezidents varētu rosināt tās Saeimas atlaišanu,kura viņu nav ievēlējusi amatā. Principā Satversmes sapulces pieņemtā mūsu valsts Satversme paredzēja, ka pēc notikušajām kārtējām Saeimas vēlēšanām jaunievēlētās Saeimas pienākums ir nekavējoties ievēlēt jaunu Valsts prezidentu. Pašlaik Saeimai, par kuras atlaišanu notiks referendums, varētu sacīt, ir augstāka demokrātiskā leģitimācija, kā Valsts prezidentam, ko ievēlēja Saeima, kuru Latvijas tauta (pilsoņu kopums) ir jau pārvēlējusi. Manuprāt, šis aspekts arī izpelna ievērību, interpretējot Satversmes 48.pantu.

Paldies, cien., Inese.

Ne jau Satversme neiet un ne jau tā ir slikta. Ja neprot piemērot un saprast normu loģiku, tad i šī Satversme neies, i ne jebkura cita airēs. Ja nu konstitūciju juristiem, tiesnešiem un politiķiem uzraksta vieglajā valodā. Un vēlams vēl ar ilustrācijām, kur skaidri pasaka, ko var un ko nevar darīt. Tikai viena problēma - neviens nekad nevarēs iedomāties visu, ko kāds var piemērot vai izdomāt sadarīt. Un ko tad darīsim? Grozīsim atkal. Mums jau pilns likumu, kurus groza, lai atvieglotu piemērotājiem to piemērošanu un novērstu prakses problēmas. Kā beidzas? Pēc dažiem mēnešiem atkal groza...

Latvijas Republikas Satversmes 48.panta piemērošana parāda, ka diemžēl arī Satversme ir tapusi milzīgu kompromisu rezultātā Satversmes sapulcē. Tas nozīmē, ka Satversme nebūt nav tik ideāla, kā to, piemēram, cildina konstitucionālo tiesību eksperts J.Pleps. Tāpēc pamatoti daudzi var uzskatīt, ka “Satversme neiet”. Kā liecina Satversmes sapulces stenogrammas, valsts prezidenta tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, Saeimas vēlēts valsts prezidents, kura pilnvaru termiņš ir tāds pats kā Saeimai (trīs gadi), ir parādījušies pēdējā brīdi, aizvietojot tautas vēlēta valsts prezidenta institūtu, tostarp valsts prezidenta tiesības atlaist Saeimu. Jau tad Satversmes sapulce lielā steigā mēģināja šo prezidenta institūta modeli saskaņot ar citiem Satversmes pantiem, kas bija rakstīti tautas vēlētam prezidentam. Arī nesen izdarītie grozījumi Satversmes 14. un 49.pantā ir izrādījušies klupšanas akmens. Saprātīgi un atbilstoši Satversmes garam būtu bijis, ja kārtējās vēlēšanās ievēlētā Saeima ievēl valsts prezidentu savā pirmajā sēdē, saskaņojot tādā veidā (bez laika nobīdes) valsts prezidenta pilnvaru laiku ar savu pilnvaru laiku. Esošajā situācijā Saeimai, kas nav atlaista, principā nebija tiesību vēlēt jaunu valsts prezidentu vismaz līdz tautas nobalsošanas rezultātu paziņošanas, kad formāli tiks izteikts atbalsts vai nu Saeimai, vai nu valsts prezidentam, kurš ir rosinājis Saeimas atlaišanu, nevis jaunievēlētajam valsts prezidentam. Saeimai ir jānes pilna atbildība, ka valsts prezidenta pilnvaru laiks un Saeimas pilnvaru laiks ir savstarpēji nobīdīti.

Jā, žēl, ka šis raksts jau ir novecojis.

Vienīgie secinājumi attiecas uz jau novecojušiem notikumiem, savukārt pārējais - pārrakstīts no likuma.