ŽURNĀLS Diskusija

Latvijas Republikas Satversmes 48.panta piemērošana parāda, ka diemžēl arī Satversme ir tapusi milzīgu kompromisu rezultātā Satversmes sapulcē. Tas nozīmē, ka Satversme nebūt nav tik ideāla, kā to, piemēram, cildina konstitucionālo tiesību eksperts J.Pleps. Tāpēc pamatoti daudzi var uzskatīt, ka “Satversme neiet”. Kā liecina Satversmes sapulces stenogrammas, valsts prezidenta tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, Saeimas vēlēts valsts prezidents, kura pilnvaru termiņš ir tāds pats kā Saeimai (trīs gadi), ir parādījušies pēdējā brīdi, aizvietojot tautas vēlēta valsts prezidenta institūtu, tostarp valsts prezidenta tiesības atlaist Saeimu. Jau tad Satversmes sapulce lielā steigā mēģināja šo valsts prezidenta institūta modeli saskaņot ar citiem Satversmes pantiem, kas bija rakstīti tautas vēlētam valsts prezidentam. Arī nesen izdarītie grozījumi Satversmes 14. un 49.pantā ir izrādījušies klupšanas akmens. Saprātīgi un atbilstoši Satversmes garam būtu bijis, ja kārtējās vēlēšanās ievēlētā Saeima ievēl valsts prezidentu savā pirmajā sēdē, saskaņojot tādā veidā (bez laika nobīdes) valsts prezidenta pilnvaru laiku ar savu pilnvaru laiku. Esošajā situācijā Saeimai, kas nav atlaista, principā nebija tiesību vēlēt jaunu valsts prezidentu vismaz līdz tautas nobalsošanas rezultātu paziņošanas, kad formāli tiks izteikts atbalsts vai nu Saeimai, vai nu valsts prezidentam, kurš ir rosinājis Saeimas atlaišanu, nevis jaunievēlētajam valsts prezidentam. Saeimai ir jānes pilna atbildība, ka valsts prezidenta pilnvaru laiks un Saeimas pilnvaru laiks ir savstarpēji nobīdīti.

Vai risks netikt pārvēlētam amatā nav risks zaudēt amatu?!

Jo risks - pēc būtības, tā jau ir varbūtība, iespējamība.. Un, manuprāt, tā varbūtība, ka tieši šādas rīcības dēļ netiks pārvēlēts, tāpat nav izslēdzama.

Diez vai tā saucamie Satversmes tēvi domās pieļāva situāciju, ka Valsts prezidents varētu rosināt tās Saeimas atlaišanu,kura viņu nav ievēlējusi amatā. Principā Satversmes sapulces pieņemtā mūsu valsts Satversme paredzēja, ka pēc notikušajām kārtējām Saeimas vēlēšanām jaunievēlētās Saeimas pienākums ir nekavējoties ievēlēt jaunu Valsts prezidentu. Pašlaik Saeimai, par kuras atlaišanu notiks referendums, varētu sacīt, ir augstāka demokrātiskā leģitimācija, kā Valsts prezidentam, ko ievēlēja Saeima, kuru Latvijas tauta (pilsoņu kopums) ir jau pārvēlējusi. Manuprāt, šis aspekts arī izpelna ievērību, interpretējot Satversmes 48.pantu.

Varbūt kāds man (nebūt ne konstitucionālo tiesību zinātājam) var paskaidrot, kādēļ tam, ka prezidents, atlaižot Saeimu, nav riskējis ar amatu, ir lielāka nozīme nekā tam, ka tautai ir dotas tiesības izlemt Saeimas likteni?

1) V. Zatlera 2011. gada 28. maijā pieņemtais Rīkojums Nr. 2 +



2) 2011. gada 2. jūnijā kļuva skaidrs, ka Valdis Zatlers - Valsts prezidents, kurš ierosinājis Saeimas atlaišanu - pēc šā gada 8. jūlija vairs nepildīs savus pienākumus.



3) Tā kā V. Zatlers ar savu Valsts prezidenta amatu neriskē, viņš nedrīkstēja ierosināt Saeimas atlaišanu.



nu tomēr 5 dienu starpībā, lai zinātu, ka tomēr, neriskē.

"Ir acīmredzams, ka 2011. gada 28. maijā, pieņemot Rīkojumu Nr. 2, Valsts prezidents ir pārkāpis šo paša izvirzīto principu."



Vai otrādi, ir izdarījis iecerēto, proti, to, par ko nevienu reizi ir brīdinājis.