Transplantācija ir strauji augoša medicīnas joma, kas piedāvā plašas iespējas slimību ārstēšanā.1 Pēdējos divos gadsimtos notikusi strauja medicīnas un bioloģijas attīstība un tādēļ radušās iespējas glābt daudzu pacientu dzīvības. Taču vienlaikus medicīnas un bioloģijas attīstība ir vairāku citu – ētisku un juridisku – problēmu veidošanās pamatā. Tāpēc rodas nepieciešamība aizsargāt intereses, kas var tikt aizskartas ar medicīnas un bioloģijas nekontrolētu izmantošanu. Viena no tiesību nozarēm, kuras rīcībā ir instrumenti šādu interešu aizsardzībai, ir krimināltiesības.
Krimināllikumā2 (KL) ir ietverti vairāki noziedzīgo nodarījumu sastāvi, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēka dzīvību un veselību pret medicīnas un bioloģijas sasniegumu negodprātīgu izmantošanu. Viens no šādiem noziedzīga nodarījuma sastāviem ir cilvēka audu un orgānu nelikumīga izņemšana (KL 139. pants).
Pēdējā laikā ar nelikumīgu transplantāciju saistītas problēmas kļuvušas aktuālākas. Lai gan līdz šim Latvijas tiesās bija saņemta un izskatīta tikai viena krimināllieta, kurā apsūdzība celta pēc KL 139. panta, uz būtiskām problēmām cilvēka audu un orgānu transplantācijas jomā norāda kaut vai tas, ka publiskajā telpā parādījies liels skaits sludinājumu par vēlmi pārdot savus audus un orgānus.3
Cilvēka audu un orgānu izņemšanas regulējumā Latvijā pastāv virkne problēmu, tai skaitā KL 139. panta formulējums, cilvēka audu un orgānu izņemšanu regulējošo tiesību normu saskaņotība, ar piekrišanas prezumpcijas audu un orgānu izņemšanai pēc cilvēka nāves saistīta juridiska un ētiska problemātika. Par vairākām no minētajām problēmām notiek diskusijas, taču atsevišķas problēmas juridiskajā literatūrā vēl nav apzinātas.
Šajā rakstā autors analizējis cilvēka audu un orgānu nelikumīgas izņemšanas kā noziedzīga nodarījuma sastāvu.
Objekts
Krimināltiesību literatūrā minēti dažādi viedokļi par to, kas ir KL 139. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objekts. Domājams, ka audu un orgānu izņemšanas tiesiskā kārtība4 nevar būt par šā noziedzīgā nodarījuma objektu, jo KL 139. pants atrodas nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret personas veselību”, kuras normas pārsvarā aizsargā personu individuālās intereses. Savukārt “tiesiskā kārtība” kā noziedzīgā nodarījuma objekts būtu saistīts ar valsts vai sabiedrības interesēm. Prof. V. Liholaja uzskata, ka KL 139. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud dzīva cilvēka tiesības uz savu veselību un jau miruša cilvēka izvēles tiesības uz sava ķermeņa audu un orgānu izmantošanu transplantācijai vai zinātniskiem mērķiem, kuras izteiktas, viņam vēl dzīvam esot.5 Autors šim viedoklim piekrīt daļēji. Analizējot KL 139. pantu, secināms, ka ar to likumdevējs mēģina aizsargāt vismaz divas atšķirīgas intereses. Tiek aizsargāta personas dzīvības un veselības interese (kad audi vai orgāni tiek izņemti no dzīvas personas ķermeņa), taču mirušās personas dzīvības vai veselības intereses objektīvi nepastāv. Viedoklis, ka KL 139. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud arī “miruša cilvēka izvēles tiesības”, kaut gan izteiktas, viņam vēl dzīvot esot, nebūtu uzskatāms par pietiekami precīzu.
No vienas puses, intereses (kā noziedzīgā nodarījuma objekts) ir saistītas ar reālo dzīvi, ar tajā notiekošajām parādībām un procesiem,6 un tādēļ būtu atzīstams, ka par interešu nesēju mēdz būt vienīgi tiesību subjekts, proti, tas, kam piemīt tiesībspēja. Personas tiesībspēja rodas ar cilvēka piedzimšanu un izbeidzas ar cilvēka nāvi.7 No otras puses, nāve, izbeidzot personas tiesībsubjektību, neizslēdz personas iespējas ietekmēt atsevišķus notikumus pēc savas nāves, piemēram, testamenta gadījumā. Tāpat mirušās personas interesēs var tikt turpināts kriminālprocess lietās par mirušā reabilitāciju.8
Diskutabls ir jautājums par to, vai personas ķermenis pēc viņas nāves kļūst par tiesību objektu. Dzīva cilvēka ķermenis nav tiesību subjekts, tiesību subjekts ir pati persona. Autora ieskatā, nevar apgalvot, ka uz personas ķermeni, gan personai dzīvot esot, gan pēc viņas nāves, izplatītos īpašuma tiesības klasiskajā izpratnē.
Saskaņā ar Civillikuma9 927. pantu īpašums ir pilnīgas varas tiesības par lietu, t.i., tiesības valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Civillikuma 929. pants nosaka, ka par īpašuma priekšmetu var būt viss, kas ar likumu nav noteikti izņemts no civiltiesiskās apgrozības. Nostāja, ka brīva cilvēka ķermenis ir no civiltiesiskās apgrozības izņemta lieta, pastāvēja romiešu tiesībās.10 Likuma “Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” 18. panta pirmā daļa nosaka, ka dzīva un miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšanai un izmantošanai ir bezpeļņas raksturs un šo audu un orgānu atlase, nosūtīšana un izmantošana kā komercdarījums ir aizliegta. Savukārt 18. panta otrā daļa nosaka, ka cilvēku labprātīgi ziedoto un likumīgā ceļā iegūto audu un orgānu uzkrāšana un izmantošana ir pieļaujama. Ziedojuma būtība ir līdzīga dāvinājuma līgumam.11 Tādējādi secināms, ka personas audi un orgāni nav no civiltiesiskās apgrozības pilnībā izņemtas lietas.
Miruša cilvēka ķermenis parasti arī netiek uzskatīts par lietu. Tomēr šajā jautājumā pastāv atšķirīgi viedokļi.12 Tuviniekiem, visticamāk, nerodas īpašumtiesības uz miruša cilvēka ķermeni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes