Kapitālsabiedrības reorganizācija apvienošanas ceļā rada ļoti būtiskas un neatgriezeniskas sekas apvienošanā iesaistīto kapitālsabiedrību dalībniekiem.1 Abu Komerclikumā2 (KCL) regulēto apvienošanas paveidu – pievienošanas3 un saplūšanas4 – gadījumā pievienojamās sabiedrības dalībnieki kļūst par iegūstošās sabiedrības dalībniekiem, zaudējot dalību pievienojamajā sabiedrībā, kas līdz ar reorganizācijas spēkā stāšanos tiek izslēgta no komercreģistra un uzskatāma par likvidētu.
Pievienošanas gadījumā iegūstošās sabiedrības dalībnieki ir spiesti uzņemt savā lokā jaunus dalībniekus, kā rezultātā iegūstošajā sabiedrībā var notikt "spēku pārbīde". Līdzīgas sekas var būt arī saplūšanas gadījumā, kad divi vai vairāki līdz tam nošķirti dalībnieku loki tiek apvienoti jaundibināmā sabiedrībā. Ja pievienojamās sabiedrības veids, piemēram, sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA), atšķiras no iegūstošās sabiedrības veida, teiksim, akciju sabiedrība (AS), pievienojamās sabiedrības dalībnieki reorganizācijas dēļ automātiski kļūst par tādas sabiedrības dalībniekiem, kurā pastāvošais dalībnieku tiesību apjoms būtiski atšķiras no tā tiesību apjoma, kāds tas dalībniekiem bija pievienojamajā sabiedrībā. Jāņem vērā arī tas, ka reorganizāciju pēc tās spēkā stāšanās vairs nevar apstrīdēt, t. i., ne atzīt to par spēkā neesošu, ne prasīt tās atcelšanu.5 Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc ir svarīgi aizsargāt apvienošanā iesaistīto sabiedrību dalībniekus.
Balstoties uz Direktīvas 2011/35/ES6 prasībām (līdz 2011. gada 1. jūlijam – uz t. s. Trešās direktīvas7 prasībām), KCL ir nostiprināti vairāki mehānismi, kuru mērķis ir nodrošināt dalībnieku aizsardzību, pirms tiek pieņemts lēmums par reorganizāciju. Šī raksta mērķis ir tos aplūkot tuvāk. Turklāt jāpiebilst, ka 2011. gada 1. jūlijā spēkā stājās grozījumi KCL8, kas skar arī vairākus šajā rakstā analizētus jautājumus. Tādēļ vienlaikus šis raksts ieskicē ar grozījumiem ieviestos KCL jauninājumus, ciktāl tie attiecas uz šajā rakstā aplūkoto tematu. Tā kā grozījumi galvenokārt attiecas uz reorganizāciju apvienošanas ceļā, izmantojot pievienošanas procesu, šajā rakstā analizēto jautājumu loks tiks aplūkots, par piemēru ņemot tieši šo procesu. Tomēr tālāk minētais ar atsevišķiem izņēmumiem, kas attiecas tikai uz pievienošanu, ir piemērojams arī otram paveidam – sabiedrību saplūšanai.
Lai gan šajā rakstā aplūkoto mehānismu saknes galvenokārt meklējamas Direktīvā 2011/35/ES, liela ietekme, savulaik KCL ieviešot direktīvas prasības, ir bijusi Vācijas normatīvajiem aktiem. Par to liecina daudzu KCL iekļauto reorganizāciju regulējošo normu – ne tikai to, kas izriet no direktīvas prasībām – lielā līdzība ar attiecīgā Vācijas regulējuma prasībām, tādēļ rakstā tiks izmantotas Vācijas juridiskajā literatūrā un tiesu praksē izteiktās atziņas.
1. Dalībnieku sapulces kompetence pieņemt lēmumu par reorganizāciju un pieļaujamās atkāpes
1.1. Vispārējais princips
Dalībnieku aizsardzības kodols ir to ekskluzīvā kompetence izlemt sabiedrībai svarīgus jautājumus.9 Ņemot vērā reorganizācijas būtiskās sekas, lēmumu par sabiedrības reorganizāciju var pieņemt tikai katras reorganizācijā iesaistītās sabiedrības dalībnieku sapulce.10 Lēmuma būtiskumu uzsver fakts, ka tas jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu.11
1.2. Izņēmumi
Ar KCL veiktajiem grozījumiem pieļauta atkāpe no šī vispārējā principa. Proti, balstoties uz Direktīvas 2011/35/ES obligātajām prasībām, KCL paredzēti atsevišķi gadījumi, kuros lēmumu par reorganizāciju pieņem reorganizācijā iesaistītās sabiedrības valde, nevis dalībnieku sapulce. Lai secinātu, vai Direktīvā 2011/35/ES prasības KCL implementētas pareizi, tās jāaplūko konkrētāk.
1.2.1. Iegūstošajai sabiedrībai pieder visas pievienojamās sabiedrības daļas
Direktīvas 2011/35/ES 25. pants noteic, ka gadījumā, kad iegūstošajai sabiedrībai pieder visas (100%) pievienojamās sabiedrības daļas, dalībvalstis nepiemēro prasību par pienākumu [aut. piezīme – ne iegūstošās, ne pievienojamās sabiedrības] dalībnieku sapulcei lemt par reorganizāciju. Nacionālajos normatīvajos aktos12 gan vienlaikus jānodrošina, ka iegūstošās sabiedrības mazākuma dalībniekiem13 ir tiesības pieprasīt sasaukt dalībnieku sapulci.14 Ja šāds pieprasījums bijis, lēmumu par reorganizāciju pieņem iegūstošās sabiedrības dalībnieku sapulce. Šīs Direktīvas 2011/35/ES prasības KCL ieviestas pareizi (sal. KCL 354.2–354.4 pantu) un vērtējamas pozitīvi, jo tās atvieglo un paātrina reorganizācijas procesu.
1.2.2. Iegūstošajai sabiedrībai pieder vismaz 90%, bet ne visas pievienojamās sabiedrības daļas
Līdzīgs risinājums paredzēts arī gadījumam, kad iegūstošajai sabiedrībai pieder vismaz 90%, bet ne visas pievienojamās sabiedrības daļas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes