Kopš Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās tajā ir veikti daudzi ievērojami grozījumi, to skaitā arī tādi, kas ir vērsti uz kriminālprocesā iesaistīto personu tiesību un interešu aizsardzību. Neiedziļinoties jautājumā, vai ar veiktajiem grozījumiem minētās personas pietiekami tiek aizsargātas kriminālprocesā, jāatzīmē, ka likumdevējs arvien biežāk pievēršas iesaistīto personu statusa problēmām. Tā, piemēram, pozitīvi ir vērtējama kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka statusa ieviešana 2009. gadā.1 Vienlaikus jāatzīst, ka Kriminālprocesa likums neparedz skaidru regulējumu gadījumos, kad ar kriminālprocesu veicošās amatpersonas rīcību vai lēmumu tiek aizskartas kādas kriminālprocesā neiesaistītas personas tiesības vai likumīgas intereses vai arī kad ar to minētās grupas personai tiek uzlikts kāds kriminālprocesuāls pienākums. Tas, ka nav šī regulējuma, rada zināmas problēmas praksē.2 Īpaši uzskatāmi to var novērot kredītiestāžu statusa kontekstā, tām izpildot izmeklēšanas tiesneša lēmumu par neizpaužamo ziņu pieprasīšanu pirmstiesas kriminālprocesā.
Procesa virzītāja iespēju pirmstiesas kriminālprocesā iegūt ziņas no kredītiestādes reglamentē Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 121. panta piektā daļa un Kredītiestāžu likuma 63. pants. KPL 121. panta piektā daļa noteic, ka pirmstiesas procesā pieprasīt no kredītiestādēm vai finanšu iestādēm to rīcībā esošās neizpaužamās ziņas vai dokumentus, kuri satur šādas ziņas, drīkst tikai ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Savukārt Kredītiestāžu likuma 63. panta pirmās daļas 4. un 5. punkts paredz, ka kredītiestādes rīcībā esošās neizpaužamās ziņas pirmstiesas kriminālprocesā izmeklēšanas iestādēm un prokuratūrai ir sniedzamas tikai uz izmeklēšanas tiesneša lēmuma pamata.
Tiešā veidā nedz KPL, nedz Kredītiestāžu likums nepiešķir kredītiestādei nekādas tiesības kriminālprocesā saistībā ar tai uzlikto pienākumu sniegt aizsargājamas sensitīvās ziņas, kas savukārt arī rada formālu pamatu kriminālprocesu veicošajām amatpersonām neatzīt faktu, ka kredītiestādei kā neizpaužamo ziņu valdītājam un konkrēta procesuāla lēmuma izpildītājam ir jābūt noteiktam, samērīgam tiesību apjomam savu likumīgo interešu aizsardzībai.
Minētā problēma, neraugoties uz tās neapšaubāmi aktuālo raksturu, līdz šim nav pētīta, un šis apstāklis mudina sākt diskusiju par kriminālprocesuālās likumdošanas pilnveidošanas iespējām šajā jomā.
1. Lēmums par neizpaužamo ziņu pieprasīšanu no kredītiestādes
Kā jau minēts, KPL 121. panta piektā daļa nosaka, ka pirmstiesas kriminālprocesā pieprasīt no kredītiestādēm vai finanšu iestādēm to rīcībā esošās neizpaužamās ziņas vai dokumentus, kuri satur šādas ziņas, drīkst tikai ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu. Līdzīgu noteikumu paredz arī Kredītiestāžu likuma 63. panta pirmās daļas 4. un 5. punkts.
Šādas prasības pamatā ir profesionālā noslēpuma kriminālprocesuālā aizsardzība, kas savukārt izriet no KPL mērķa – noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma (turpmāk tekstā – KL) normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Izmeklēšanas tiesnesis kā cilvēka tiesību ierobežojumu kontroles funkcijas veicējs uz procesa virzītāja ierosinājuma pamata pieņem motivētu lēmumu, ar kuru konkrētai kredītiestādei tiek uzlikts par pienākumu sniegt tās rīcībā esošās konkrētās neizpaužamās ziņas vai konkrētus dokumentus, kuros šādas ziņas ir.
Ievērojot, ka KPL nenosaka sevišķas prasības attiecībā uz lēmumu par ziņu pieprasīšanu no kredītiestādes, vien paredzot, ka to pieņem izmeklēšanas tiesnesis, lēmuma sagatavošanā ir piemērojami nolēmumu vispārējās tiesiskās reglamentācijas noteikumi, kuri atrodami KPL 19. nodaļā. Kaut gan 19. nodaļā ir norāde tikai uz procesa virzītāja un tiesas nolēmumiem (attiecīgi KPL 318. un 319. pants), nav šaubu, ka tādas pašas prasības attiecas arī uz cilvēka tiesību ievērošanas kontroli realizējošā izmeklēšanas tiesneša lēmumiem pirmstiesas kriminālprocesā.
Rakstveidā noformētā nolēmumā atbilstoši KPL 320. panta prasībām jābūt ievadam, aprakstošajai, motīvu un rezolutīvajai daļai. Nolēmuma ievadā norāda tā pieņemšanas vietu un laiku, iestādi un to amatpersonu, kura pieņem nolēmumu, un tiesisko jautājumu, par kuru nolēmums pieņemts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes