"A shprakh iz a dialekt mit an armey un flot" ("Valoda ir dialekts, kuram ir armija un flote" – jidiša val.) Šo spīdošo aforismu kādā no savām lekcijām Ņujorkā 1945. gadā izteica mūsu novadnieks, Kuldīgā dzimušais ebreju valodnieks Makss Vainraihs (Max Weinreich). Tā viņš atbildēja uz kāda klausītāja jautājumu, kur tad īsti meklējama robeža starp valodu un dialektu. Pavisam nesen šis jautājums atkal kļuva aktuāls. Šā gada 17. oktobrī, 11. Saeimas pirmajā sēdē, divi jaunievēlētie deputāti (G. Igaunis un J. Viļums; abi no Zatlera Reformu partijas) deva savu svinīgo solījumu latgaliski. Tomēr Saeimas priekšsēdētāja S. Āboltiņa to nepieņēma un lūdza viņus vēlreiz dot svinīgo solījumu vai zvērestu valsts valodā, ar to domājot literāro latviešu valodu. Vai un cik tas bija pamatoti? Vai S. Āboltiņa patiešām bija nolēmusi tieši piemērot M. Vainraiha tēzi un nospriedusi, ka atsevišķas Latgales armijas un flotes trūkums atņem latgaliešu mēlei pilntiesīgas valodas statusu? Kas vispār lika viņai uzskatīt, ka G. Igaunis un J. Viļums nerunāja valsts valodā? Pacentīsimies īsumā aplūkot šo interesanto jautājumu.
I
Vispirms būtu jāizdara divas piebildes. Pirmkārt, pilnīgi neitrāls un objektīvs lasītājs, iespējams, uzreiz vaicātu, vai šis jautājums patiešām ir tik nopietns, lai to apspriestu "Jurista Vārda" slejās. Gandrīz katrā demokrātiski ievēlētā parlamentā gadās pa kādam ekscentriskam deputātam, tādēļ šajos parlamentos laiku pa laikam notiek dažādi vairāk vai mazāk uzjautrinoši brīnumi. Paši esam pieredzējuši gan nākšanu uz plenārsēdi šortos, gan dziesmas un pašsacerētus dzejoļus no Saeimas tribīnes, tomēr neviens no šiem faktiem nekādu īpašu juridisku novērtējumu nav pelnījis. Vēl jo vairāk – ja runa būtu par parastu māžošanos jeb klaunādi, tad mums būtu vienkārši jāatgādina, ka sēdes vadītājam (Saeimas priekšsēdētājam vai viņa biedram) saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 72.–74. pantu ir iespēja īstenot savu disciplināro varu, izdarot attiecīgajam deputātam piezīmi, saucot viņu pie kārtības, liedzot viņam runāt vai pat ierosinot viņa izslēgšanu uz vienu līdz sešām sēdēm.
Tomēr mūsu gadījumā nav nekāda pamata apšaubīt G. Igauņa un J. Viļuma godaprātu un uzskatīt viņu rīcību par māžošanos. Neviens taču nenoliedz, ka Latgales apvienošanās ar pārējo Latviju ir notikusi delikātu kompromisu ceļā; ka Latgales novadam Latvijas iekšienē piemīt nopietna un vērā ņemama savdabība ne tikai dialekta, bet arī tautsaimniecības, kultūras, reliģijas, dzīvesveida un mentalitātes ziņā un ka neatkarīgā Latvijas valsts ir vienmēr tieši vai netieši atzinusi šo savdabību. Vienkāršoti sakot un lietojot kalku no Amerikas angļu valodā izplatīta izteiciena, mēs Latvijā vienmēr esam atzinuši visas "latgaliešu būšanas" nopietnību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes