ŽURNĀLS Numura tēma

I. Latvija kā nacionāla valsts

[1] Latvija, kas dibināta latviešu nācijas pašnoteikšanās rezultātā, tāpat kā gandrīz visas citas Eiropas valstis, arī Igaunija un Lietuva (kur tas expressis verbis pateikts pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gadā pieņemtajās konstitūcijās), ir nacionāla valsts. Izveidojot savu valsti, latviešu nācija no mazākumtautības Krievijā kļuva par valstsnāciju savā valstī – Latvijā. Nācija ir tauta, kam ir sava nacionāla valsts. Latviešu nācija ieguva savu valstisku ietvaru.

Bez savas valodas nevar būt nedz nācija, nedz valsts. Tādēļ loģiski, ka valstsnācijas valoda ir valsts valoda.¹ To konstitucionālā līmenī nosaka Satversmes 4. pants. Tas pieder pie valsts konstitucionālā pamata, kas grozāms tikai 77. panta kārtībā.

[2] Tomēr Satversmes 4. pants nav izolēts regulējums. Tas, tāpat kā vairāki citi Satversmes panti – it sevišķi 3. pants, kas norāda, ka Latvijas valsts teritorija ir tieši latviešu nācijas apdzīvota teritorija, 18. panta otrā daļa, kas nosaka deputāta zvēresta tekstu latviešu valodā un viņa pienākumu iestāties par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, 21. panta otrais teikums, kas nosaka, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda, 101. panta otrās daļas otrais teikums, kas nosaka, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, 104.