Privātās dzīves neaizskaramība, personu privātums un tiesības mūsdienās kļūst arvien aktuālākas. Tiesību nezināšana un neievērošana rada situācijas, kad netiek nodrošinātas personas tiesības netraucēti un brīvi baudīt ikdienu ar pārliecību, ka neviens nepamatoti neiejauksies privātajā dzīvē un tā būs neaizskarama.
Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi ir aizsargātas gan Latvijas Republikas Satversmē, gan starptautiskos cilvēktiesību dokumentos. Tādējādi valstij ir pienākums ne vien pašai nepamatoti neiejaukties indivīdu privātajā dzīvē, bet arī pasargāt viņus no līdzpilsoņu un plašsaziņas lIdzekļu neadekvātiem aizskārumiem. Tādēļ svarīgi ir ne tikai noteikt tiesību robežas katrā konkrētā gadījumā, bet arī ieviest efektīvu aizsardzības mehānismu.
Privāttiesības ir tiesību joma, kas regulē attiecības starp personām, kuras ir līdzvērtīgas savās tiesībās un pienākumos tādās tiesiskajās attiecībās kā privātās dzīves neaizskaramība. Latvijas Republikas Satversme1 kā augstākais normatīvais akts ir noteikusi personai piešķiramo tiesību apjomu, tai pakārtotiem zemāka līmeņa likumiem normatīvo aktu hierarhijā ir jākonkretizē šīs tiesības un jānodrošina to aizsardzības mehānisms. Taču tas nenozīmē, ka gadījumos, kad attiecīgā regulējuma nav vai arī tas ir nepilnīgs, personai ir jāsamierinās ar privātās dzīves aizskārumu. Tas, ka personas privātās dzīves neaizskaramība mūsu valsts Krimināllikumā pilnībā nav noregulēta, nenozīmē, ka var iejaukties personas privātajā dzīvē, jo viena no tiesiskās aizsardzības iespējām ir, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 96. pantu, vērsties tiesā pret valsti ar prasību ņemt vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas izstrādātos principus attiecībā uz personas privātās dzīves neaizskaramību un nodrošināt pietiekamu aizsardzību pārkāpuma gadījumos.
Latvijas tiesību sistēma nepiedāvā pietiekamas iespējas cilvēkam sevi aizstāvēt privātās dzīves aizskāruma gadījumos. Piemēram, kā rīkoties, ja laikrakstā bez personas piekrišanas un citā kontekstā ir publicēta fotogrāfija, kuru laikraksts saņēmis kā ilustrāciju tikai konkrētai intervijai? Kāds būtu risinājums, ja fotodarbnīca bez fotografēto piekrišanas ir izlikusi skatlogā viņu palielinātos attēlus un pat nereaģē uz pieprasījumu tos izņemt, atsaucoties un savām autortiesībām un fotonegatīvu īpašumu. Līdzīgos gadījumos grūti būs pierādīt goda un cieņas aizskārumu, par to varētu prasīt morālā kaitējuma atlīdzību, taču, iespējams, tā ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē – personas tiesībās uz attēlu, personas privātumu, kas valstij ir jāaizsargā. Tāpat nav vispusīga regulējuma par novērošanas kameru uzstādīšanu, filmēšanu ar slēptajām kamerām, nereti šādās situācijās atliek paļauties tikai uz ētikas principiem.
Svarīgi ir atcerēties, ka jebkuru tiesību var ierobežot, ja tam ir likumīgs mērķis, un viens no šiem mērķiem var būt citu cilvēku tiesību aizsardzība. Taču tiesību ierobežojumam vienmēr jābūt samērīgam ar mērķi un nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes