ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

29. Novembris 2011 /Nr.48 (695)

Taisnīgums kriminālprocesā
5 komentāri
Dr.iur
Ārija Meikališa
LU Juridiskās fakultātes profesore 
Dr.iur.
Kristīne Strada-Rozenberga
LU Juridiskās fakultātes profesore 

Ir noticis noziedzīgs nodarījums. Šis fakts, lai cik bieži ir sastopams, lai cik ikdienišķa parādība būtu kļuvis, vienmēr izraisa satraukumu, nepatiku, neizpratni un daudzas citas emocijas, starp kurām viena no spilgtākajām ir vēlēšanās sodīt. Sodīt to, kurš šo pārkāpumu ir veicis. Īpaši šīs emocijas skar cilvēkus, kuri cietuši no pāridarītāja. Jo personīgāk izjūtams un smagāks ir pārkāpums, jo dziļākas un negatīvākas emocijas. No šī emociju pilnā brīža līdz lietas juridiskajam risinājumam paiet laiks, laiks, kas bieži slāpē emocijas, laiks, kas pilns juridiskām procedūrām, laiks, kurā mums jārod tiesiski korekts risinājums. Un tas ir kriminālprocess – tiesiska norise, kuras mērķis ir taisnīgs krimināltiesisko attiecību risinājums, ievērojot gan cietušā, gan noziedzīgā nodarītāja, gan sabiedrības intereses un vajadzības.

Ja pamatprasības kriminālprocesam vajadzētu raksturot vienā vārdā, tad šis vārds ir taisnīgs. Taisnīgs ir vārds, kurš šajā gadījumā vienlaikus ir tik vienkāršs un tik sarežģīts. Tas ir vārds, kas mums šķiet dabisks un ārpus jurisprudences esošs, un tajā pašā laikā tā sastāvā ir tik daudz juridisku nianšu. Šī raksta kontekstā atzīstams, ka taisnīgs ir juridiska, tiesiska pamatprasība ar piepildāmu saturu.

Par taisnīgumu sprieduši daudzi filozofi, juristi un citi cienījami cilvēki. Taisnīgums kā globāla kategorija, kā vispāratzīta vērtība nenoliedzami ir bijis, ir un būs pētījumu, diskusiju un publikāciju vērts jautājums. Tomēr šajā rakstā vēlamies pakavēties pie taisnīguma kriminālprocesā nepieciešamības un nodrošināšanas praktiskajām niansēm. Tieši tāpēc šajā brīdī vietā šķiet citēt ne kādu izcilu filozofu vai juridiski teorētiskās domas gigantu, bet prātā nāk kādā detektīvromānā aprakstīts gadījums no tiesību piemērošanas prakses. Džons Grišams savā grāmatā "Nepatiesi apsūdzētais" apskata kādu patiesu notikumu Amerikā. Viņš raksta par kādu Augstākās tiesas tiesnesi, kuram jāizlemj, atjaunot vai neatjaunot lietu, kurā kādai personai piespriests nāves sods. Šis tiesnesis savā lēmumā par lietas atjaunošanu izveidoja epilogu, kurā iekļāva šādu tekstu: "Kamēr vēl domāju par savu lēmumu šajā lietā, es pastāstīju kādam savam draugam nespeciālistam, ka man jāizlemj, vai fakti ļauj noteikt jaunu tiesu cilvēkam, kas ir atzīts par vainīgu un kam piespriests nāvessods.

Mans draugs vaicāja: – Vai viņš ir slepkava?

Es atbildēju: – Mēs to neuzzināsim, līdz būs notikusi taisnīga tiesa."1

Šeit arī slēpjas atbilde uz kriminālprocesa pamatjautājumu – kā noteikt, ka kāds ir vainīgs? Atbilde ir – ne ar pieņēmumiem un intuitīviem atzinumiem, bet gan to pierādot taisnīga procesa rezultātā.

Kriminālprocesa likuma2 (turpmāk – KPL) 1. pantā iekļautas norādes, kas ļauj izsecināt, ko sabiedrība sagaida kā procesa galarezultātu. Un tas ir taisnīgs krimināltiesisko attiecību risinājums. Tādējādi taisnīgums var tikt atzīts gan par kriminālprocesa mērķi, gan līdzekli. Nevar sasniegt taisnīgu mērķi ar netaisnīgiem līdzekļiem. Lai risinājums būtu taisnīgs, nepieciešamas taisnīgas materiālās un procesuālās normas, kā arī to taisnīga piemērošana. KPL 1. pants nosaka procesuālu "pamatnoteikumu" – kriminālprocesā ir jāsasniedz taisnīgs rezultāts, t. i., krimināltiesisko attiecību taisnīgs risinājums, pastāvot liegumam neattaisnoti iejaukties personas dzīvē.

Pirms nonākam līdz kriminālprocesa kā norises taisnīguma raksturojumam, pavisam nedaudz jāpievēršas tam, ka taisnīguma kontekstā noteikti var tikt uzdots jautājums par to, cik taisnīgi ir tas, ka kriminālprocess konkrētā gadījumā vispār notiek. Viens šī jautājuma aspekts ir saistīts ar to, kuri nodarījumi vispār atzīti par krimināli sodāmiem. Pie šī jautājuma šoreiz nepakavēsimies, jo tas pieder pie materiālajām krimināltiesībām. Savukārt cits jautājuma aspekts jau iekļaujas kriminālprocesuālo jautājumu lokā. Tas saistīts ar tiesību avotos nostiprinātajām atziņām par kriminālprocesa obligātumu. KPL 6. pantā kriminālprocesa obligātums nostiprināts kā viens no kriminālprocesa pamatprincipiem.

komentāri (5)
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Muļķu zeme
30. Novembris 2011 / 15:26
0
ATBILDĒT
Katram savs taisnīgums- cietušajiem savs, apsūdzētajiem savs. Vieni runā par cietušo ciešanām, otri par pasūdzēto ciešanām. Nelaiķis ciceros teicis- kur nav taisnības, tur nevar būt tiesību.... Ja tiesa nespēj panākt taisnīgumu, tad tāda tiesa darbojas tukšgaitā un nav jēgas tādai tiesai un tādām tiesībām.
Lex
30. Novembris 2011 / 13:17
0
ATBILDĒT
Vecā derība taisnīguma jautājumu atrisināja vienkārši - acs pret aci, zobs pret zobu. Turpinot - redze pret redzi, tuvinieks pret tuvinieku utt.
ES
29. Novembris 2011 / 18:29
0
ATBILDĒT
Gribētu precizēt, ka nevainīguma prezumcija ir juridisks institūts, kas apskatāms kriminālprocesa ietvaros. Sociālais nosodījums veidojas nevis pamatojoties uz juridiskiem argumentiem, bet dažādiem subjektīviem kritērijiem. Līdz ar to ir juridiskais un sociālais vērtējums un katram tam ir savi argumenti. Tāpat kā juridiskā atbildība nošķirama no ētikas, tā arī nevainīguma prezumcija no sabiedrības viedokļa. Šajā gadījumā svarīgs ir sabiedrības un katra indivīda tiesiskās apziņas un kultūras līmenis. Jo tas augstāks, jo sociālais nosodījums pirms spēkā stājušās tiesas sprieduma mazāks, bet pilnībā no tā izvairīties nevar.
Kika
29. Novembris 2011 / 15:20
0
ATBILDĒT
Pilnībā pievienojos Jūsu viedoklim!

Vēl gribu piebilst, ka diezin vai iespējams taisnīgs risinājums arī attiecībā uz nepatiesi apsūdzētām personām.

Arī tad, kad ir attaisnojis Senāts, likvidēt aizdomu ēnu un pilnībā atgūt aptraipīto reputāciju nav iespējams, it īpaši, ja process ir bijis skaļš un persona pazīstama. Nemaz nerunājot par morālām ciešanām, kas sagādātas apsūdzētajai personai.
pārdomas
29. Novembris 2011 / 13:27
0
ATBILDĒT
Izlasot,iedomājos par taisnīgumu attiecībā uz cietušajiem. Vai tas vispār ir iespējams? Nekādi krimināltiesiski līdzekļi un kompensāciju piedziņas nevar nolīdzināt nodarījumu,ja,piemēram,zudusi redze,vai gājis bojā tuvinieks. Valsts mīļā miera labad var cietušo nogurdināt ar procesu un beigās kaut ko viņam pietiesāt,bet tas jebkurā gadījumā ir ilūzijas par taisnīgumu radīšanas process.

Priekšlikumu man gan nav.
visi numura raksti
Dina Gailīte
Domu mantojums
Pirmais Latvijas juristu žurnāls trimdā  
Jebkuras mūsdienu juridiskās kultūras nepieciešama un neatņemama sastāvdaļa ir juridiskā periodika. Tā ir vieta tiesībpolitiķu, tiesību zinātnieku un praktiskās jurisprudences darbinieku domu savstarpējai apmaiņai un izglītošanai, ...
11 komentāri
Valerijans Jonikāns
Skaidrojumi. Viedokļi
Vai maza apmēra prasību izskatīšanai noteikta atbilstošākā procesuālā kārtība
2011. gada 1. oktobrī stājās spēkā grozījumi Civilprocesa likumā, to papildinot ar 30.3 nodaļu "Lietas par maza apmēra prasībām". Procesuālā kārtība attiecas uz prasījumiem par naudas un uzturlīdzekļu piedziņu. Lietu par maza ...
8 komentāri
Viktorija Opincāne
Nedēļas jurists
Viktorija Opincāne
5 komentāri
Notikums
Valsts atzinība par mūža darbu
1 komentāri
Notikums
Vara, kas sakņojas juridiskajās zināšanās
2 komentāri
AUTORU KATALOGS