Jebkuras mūsdienu juridiskās kultūras nepieciešama un neatņemama sastāvdaļa ir juridiskā periodika. Tā ir vieta tiesībpolitiķu, tiesību zinātnieku un praktiskās jurisprudences darbinieku domu savstarpējai apmaiņai un izglītošanai, kas parasti ved uz vienotu mērķi – veicināt konkrētās tiesību sistēmas attīstību, tiesību vienveidīgu izpratni un piemērošanu utt.
Skaitliski lielām nācijām, kuru sastāvā likumsakarīgi ir arī daudz juristu (tātad – autoru un lasītāju), juridisko izdevumu skaits nereti mērāms simtos un pat tūkstošos, turklāt tie parasti ir ļoti specializēti (akadēmiski vai praktiskas ievirzes, veltīti konkrētām un pat ļoti šaurām tiesību apakšnozarēm utt.).
Cita situācija raksturīga mazākām valstīm, kur praktisku iemeslu dēļ (neliels autoru un lasītāju skaits, līdz ar to ierobežots rakstu un finansējuma apjoms) iznāk tikai daži, turklāt bieži vien – "plaša profila" – juridiski preses izdevumi ar mērķi vienlaikus uzrunāt dažādas juristu auditorijas daļas. Gandrīz vienmēr šādi izdevumi tiek arī finansiāli atbalstīti no "ārpuses", pretējā gadījumā to eksistence būtu stipri apgrūtināta. Tā, Latvijā pirms Otrā pasaules kara valsts finansēja "Tieslietu Ministrijas Vēstnesi", savukārt citus juridiskos žurnālus izdeva sabiedriskas organizācijas: Vasilija Sinaiska dibinātā sabiedrisko zinātņu veicināšanas biedrība "Aequitas" – žurnālu "Jurists", Vācu juridiskā biedrība – žurnālu "Rigasche Zeitschrift für Rechtswissenschaft", bet Krievu juridiskā biedrība – žurnālu "Закон и суд".
No šī skatupunkta raugoties, unikāla situācija veidojās pēc Otrā pasaules kara beigām un otrreizējās padomju okupācijas, kad ievērojama daļa Latvijas juristu devās bēgļu gaitās uz Rietumeiropu un vēlāk emigrēja tālāk pa visu pasauli: neraugoties uz ļoti sarežģītajiem morālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem (zaudēta Latvijas neatkarība, personiskā līmenī – arī sociālais un materiālais statuss, neziņa un nedrošība par nākotni, nepieciešamība strādāt mazkvalificētu fizisku darbu līdzšinējās intelektuālās nodarbes vietā), kā arī pilnīgi bez jebkāda cita finansējuma kā vien pašu izdevēju un abonentu ieguldījumi, Latvijas juristi trimdā (to kopskaits bija aptuveni 300) izdeva divus žurnālus – "Tiesībnieks" (1947–1950) un "Latviešu Juristu Raksti" (1959–1973).
Šis raksts būs veltīts pirmajam latviešu trimdas juridiskajam periodiskajam izdevumam – "Tiesībnieks".
1. Juristi latviešu trimdinieku vidū pēc Otrā pasaules kara
Otrā pasaules kara beigās, 1944.–1945. gadā, frontes līnijai ienākot Latvijas teritorijā, bailēs no atkārtotas padomju okupācijas bēgļu gaitās uz rietumvalstīm devās daudzi desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Lielākā daļa no tiem, kam šajā ceļā izdevās izdzīvot un apsteigt sarkano armiju, karam beidzoties, atradās Rietumvācijā – ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas zonās (tie, kas nokļuva padomju armijas ieņemtajās teritorijās, tika nosūtīti atpakaļ uz PSRS), pēc vēsturnieku datiem, tur bija nonākuši ap 120 000 latviešu.1 Absolūts vairums Vācijā esošo kara bēgļu, viņu vidū arī latvieši, tika izvietoti DP (Displaced Persons) nometnēs, kur tika veikta arī to uzskaite. Otra lielākā latviešu trimdinieku grupa ieplūda Zviedrijā – vairāk nekā 4000 bēgļu.2
Tā kā bēgļu vidū bija pārstāvētas faktiski visas Latvijas sabiedrības sociālās un profesionālās grupas, trimdā nokļuvušos sāka dēvēt par "mazo Latviju".3 Likumsakarīgi, ka šajā trimdinieku pulkā bija arī ievērojams skaits juristu. Latvijas Centrālās komitejas kartotēkā par DP nometnēs izvietotajiem latviešiem tika uzskaitīti 300 juristi4 – tātad bēgļu gaitās bija nonākusi gandrīz ceturtā daļa no pirmsokupācijas laika juristiem Latvijā – pēc vēsturnieku ieskatiem, 1939. gadā Latvijā bija apmēram 1400 juristu.5 Jāņem vērā, ka doties bēgļu gaitās Otrā pasaules kara nogalē juristus noteikti mudināja pirmās padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā pieredzētās represijas – tā kā toreiz apcietināti vai deportēti tika 13% no tiesnešu un advokātu kopskaita (juristi aiz armijas virsniekiem un policijas darbiniekiem tolaik bija trešā padomju iestāžu visvairāk vajātā aroda grupa),6 skaidrs, ka visi, kam vien bija tāda iespēja, centās otrreiz padomju laikus nepiedzīvot.
Diemžēl tieši juristi bija viena no profesionālajām grupām, kas kara bēgļu vidū atradās vissliktākajā stāvolī, jo Latvijas tiesību zinātājiem ārvalstīs atrast darbu savā nozarē bija faktiski neiespējami. Kā 1947. gadā atzīst profesors Dr.iur. Arveds Švābe, "katram skaidrs, ka paliekot ārzemēs, tikai ļoti nedaudziem latviešu juristiem būs iespēja strādāt savā arodā, bet vairumam būs jāmeklē kāds cits maizes darbs, kur būs jāstrādā ne ar galvu, bet rokām. Ne visiem būs tik daudz fizisku un morālu spēku, lai glābjoties no bojā gājuša kuģa uzsāktu jaunu, primitīvu dzīvi kādā Robinsona salā."7
Pirmajos pēckara gados Latvijas izcelsmes tiesībzinātnieki tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos ieguva darbu rietumvalstu augstskolās (piemēram, Lotārs Šulcs kopš 1945. gada ir profesors Getingenes Universitātē8, Nikolajs Valters kopš 1944. gada ir lektors Vīnes Tirdzniecības augstskolā, vēlāk arī Vīnes Universitātē9), savukārt praktizēt liedz sarežģītā Latvijā (un iepriekš – Krievijas impērijā) iegūtās izglītības atzīšanas procedūra10, kā arī no 1939. gada saglabājies liegums ārvalstu advokātiem atvērt praksi Vācijā (kā pirmais latviešu advokāts Vācijas advokatūrā 1947.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes