kā sasniegt taisnīgu atrisinājumu
Latvijas Satversmes sapulce sēdē 1921. gada 15. martā pēc tam, kad ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics bija sniedzis ziņojumu par šķīrējtiesas sprieduma projektu robežu jautājumā ar Lietuvu, deputāts Ādolfs Klīve aizrādīja, ka labas attiecības ar Lietuvu ir vēlamas, bet tas panākams tikai tad, ja robežu jautājumu izšķir taisnības ceļā. Tāds līgums, kādu paredz sprieduma projekts, labas attiecības nevis stiprinātu, bet gan traucētu.1 Atšķirībā no situācijas 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad šķīrējtiesas spriedums valstīm bija saistošs, uz doto brīdi izvēle pieņemt vai noraidīt nelabvēlīgu robežas regulējumu joprojām ir Latvijas ziņā. Rakstā2 autore analizē Latvijas un Lietuvas jūras robežas tiesisko regulējumu vēsturiski un šobrīd, tā atbilstību Latvijas interesēm un piedāvā situācijas risinājumu. Autore pamato, ka 1999. gada jūras robežlīgums starp Latviju un Lietuvu neatbilst Latvijas interesēm un nav taisnīgs, tāpēc valstīm vai nu jāatsāk sarunas par jūras robežas virziena maiņu vairāk uz dienvidiem, vai jautājums jāatrisina starptautiskā tiesā.