Vai valsts un pašvaldību iestādes Latvijā patiešām ciena indivīda cilvēktiesības un arī tiesu? Ik gadu marta sākumā, dzīvojot demokrātiskā un tiesiskā valstī, šo absurdo jautājumu nākas uzdot atkal un atkal. Arī šis gads nav izņēmums. Rīgas dome aizliegusi visus 16. marta pulcēšanās pasākumus.
Likums skaidri definē valsts tiesības ierobežot pulcēšanās tiesības, un arī tiesa, tostarp Augstākā tiesa, nemaz nerunājot par Eiropas Cilvēktiesību tiesu, izvērsti definējusi un izskaidrojusi kritērijus, kas jāievēro, izvērtējot pulcēšanās tiesību ierobežojumus un pat tieši 16. marta pasākumus.
Pašvaldība var un tai pat ir jāaizliedz pulcēšanās, ja tam ir būtiski iemesli, argumenti ir juridiski pamatoti, atbilstoši likumā un tiesu nolēmumos noteiktajiem kritērijiem. Praksē diemžēl tas nenotiek, un tas dod pamatu runām par lēmuma politisko pamatojumu. Šogad pat tiesībsargs ir sajutis pārmērīgo netaisnīgumu un lūdzis Rīgas domei sniegt noteiktā aizlieguma pamatojumu.
Vai politika drīkst prevalēt pār tiesībām? Tā var notikt totalitārā valstī, bet ne tiesiskā un demokrātiskā valstī.
Vācu tiesību filozofs Gustavs Radbruhs rakstā “Likumiskais prettiesiskums un pārlikumiskās tiesības” ataino situāciju, kad kāda persona nacionālsociālistiskajā Vācijā uz sienas uzrakstīja “Hitlers ir varmāka”. Šis cilvēks centās izmantot vārda brīvību, pauda pārliecību un viedokli, par ko viņam piesprieda nāvessodu saistībā ar režīma nomelnošanu, jo viņa viedoklis nesakrita ar nacistiskās valsts politisko ideoloģiju. Tajā laikā ar konkrēto politisko ideoloģiju bija “saindēti” likumi, iestāžu prakse un pat tiesas spriešana. Protams, šodienas un tā laika situācijas nav salīdzināmas, tomēr Rīgas pašvaldības konsekventā ikgadējā prettiesiskā rīcība vedina asociācijas ar G. Radbruha aprakstīto gadījumu.
Jāatzīmē, ka gluži pretēji iepriekšminētajam piemēram rīkojas mūsdienu Vācija, kur vienā pilsētā vienlaikus var notikt pat galēji pretēju viedokļu paudēju (kreiso anarhistu, neonacistu, pacifistu, antiglobālistu utt.) pulcēšanās, un valsts gādā gan par pulcēšanās brīvību, gan sabiedrisko mieru un kārtību.
Tiesas spriedums nosaka tiesiskās attiecības starp dalībniekiem konkrētos tiesiskos un faktiskos apstākļos, bet tas pilda arī preventīvu funkciju, kas nodrošina, ka iestāde līdzīgos gadījumos nākotnē ņems vērā tiesas iepriekš minētos argumentus un atkal nerīkosies prettiesiski.
Līdzšinējā pieredze diemžēl rāda, ka tiesas spriedumi 16. marta lietās nesasniedz šo prevencijas funkciju, tāpēc šogad tiesai būtu ne tikai jāpārbauda aizliegumu tiesiskums, bet nepieciešamības gadījumā jāpieņem arī blakuslēmums par pašvaldības atkārtoto prettiesisko rīcību, ierobežojot vienas no svarīgākajām politiskajām tiesībām – pulcēšanās brīvību.