ŽURNĀLS Akadēmiskā dzīve

Izglītību latvietis visumā uzskata tikai par līdzekli, nevis par mērķi un pašvērtību, kam nozīme personības attīstīšanā. Nav vēl īstas izpratnes par to, ko dod garīgi pilnvērtīga dzīve, intelektuālas intereses un garīga bauda. /Uldis Ģermanis/



Latviešu inteliģents attīstās tikai līdz zināmam vecumam (…) tik maz vērības piegriež zinātniskam darbam (…)./J.Lapiņš/



Latviešu mākslinieks ir ātraudzis, kas ātri novīst, garīgi mirst jau kā jauneklis (…)./J.Lapiņš/



Latvijai nav stipras un lielas dziņas uz augšu, Latvijai nav ilgas radīt sev galotnes (…), mēs esam pazaudējuši dārgāko (…): dziņu uz patstāvību (…). /K.Skalbe/



Novēlu garīgi nemirt jaunām (jauniem), rast garīgu baudu un dziņu uz augšu Latvijas un Ārlatvijas ārēs.

Jā, ir likumsakarība, kas ir ieguvis doktora grādu grāda pēc, no tā īpašu aktivitāti nav ko sagaidīt pēc grāda iegūšanas, ja nu vienīgi nav vēlme tiekties pēc nākošajiem tituliem titulu pēc. Vispār tā jau tāda nevajdzīga sevis mocīšana.



Nākotnes un topošajiem doktorantiem, visupirms, vajadzētu censties pašiem izvirzīt akadēmiskas aktivitātes, nevis pieturēties pie minimālajiem rakstītajiem, izvirzītajiem kritērijiem.



Un tiešām JV publikācijas neskaitās kā zinātne, lai gan tur varētu atrast daudz laba, kas uz to pusi velk. Bet, ja neveiktu atsauci uz JV publikācijām, tad jau tā bilde būs vēl bēdīgāka, līdz ar to JV varētu būt pieminams, atmetot izteikto formalismu.



Ja „krējumam” būtu šaubas, tad jau grādus nepiešķir. Tomēr „krējuma” viedoklis ir tikai viens viedoklis. Tiekties vajadzētu uz tādu līmeni, ka parastam cilvēkam īpaši nepārzinot virtuvi, nerodas šaubas. Vispārinot šo domu, Latvijas vadošos amatos pārsvarā ir tikai kompetenti, ļoti zinoši un varbūt pat gudri cilvēki, tomēr parasts cilvēks šādam viedoklim biežāk nepiekrītīs nekā piekritīs. Diezvai būtu pareizi šo nesaisti norakstīt uz parasta cilvēka neizpratni par lietām. Neticīgais kļūst par ticīgu tikai, kad sāk ticēt. Lai sāktu ticēt, sākumā vajadzētu kādu taustāmu lietu. Īsteni ticīgajiem gan nevajag pat taustāmu lietu, tomēr šinī kontekstā, paļaušanās uz „krejuma” nešaubīgo viedokli būtu jau naivuma pazīme, kas it kā nebūtu labi.

LU doktorantūras studiju programmā ir obligāta konkrēta prasība - gan publicēties, gan piedalīties zin.konferencēs, tiesa, nav atrunāts, ka obligāti būtu jāpublicējas tikai JV.

Un, ja regulāri piedalās zin. konferencēs, tad vismaz akadēmiskajai saimei piederošajiem nav jānodarbojas ar mīklu minēšanu. Mīklas acīmredzot min citi un citu iemeslu dēļ...

Ne jau doktoranti ir tas svarīgākais, tie jau kaut ko kaut kur publicē. Vairumā gadījumā darbība pēc grāda iegūšanas ir tāda, kāda tā ir...

Rakstiet, lūdzu, uzreiz ierosinājumu LU, kura izviza prasības doktorantiem!

Jāpiekrīt, ka šo (un ne tikai šo) jauno doktoru publikācijas ir grūti sameklējamas. JV varēja uzskaitīt pēdējo, teiksim, 5 gadu laikā tapušās publikācijas Latvijas vai ārvalstu literatūrā.

Doktora grāds taču ir zinātniskais grāds. Domājams, ka šo grādu ieguvušai personai vajadzētu \"nodarboties arī ar zinātni\"... Tālab publikācijas būtu pašsaprotama lieta. Diemžēl tā tas realitāte nav. Iespējams, Zinātniskās darbības likumā vajadzētu ietvert expressis verbis pienākumu publicēt vismaz 1 apjomīgāku pētījumu 2-3 gados. Doktora grādu taču piešķir uz mūžu, būtu jāprotas šo titulu godam nēsāt. Nezin, kādas prasības konkrēti ir akadēmiskajam personālam. Vai nebūtu normāli, ka profesors, asoc. profesors rada vismaz vienu jaunu nopietnu publikāciju gadā?

Savukārt tiem recenzējamiem izdevumiem ir diezgan maza pieejamība un bieži vien arī zema praktiskā noderība. Tā sakot - drukājamies nevis lai pateiktu ko praktiski svarīgu un noderīgu, bet tādēļ, ka nepieciešama kārtējā publikācija.

Te derētu kaut kāds saprātīgs vidusceļš, jo patiešām - var piekrist, ka ir dīvaini, ja cilvēks kļūst par doktoru, bet akadēmiskajai un praktiķu saimei jomā ir liela mīkla gan šis cilvēks pats, gan viņa zinātniskās izstrādnes.

LU doktorantiem publikācijas JV īsti neskaitās kā zināt. publikācija, kaut gan dažus rakstus publicēt varētu. Galvenais iebildums ir tas, ka JV nav recenzentu, salīdzinot, piemēram, ar žurnālu “Administratīvā un Kriminālā Justīcija”

Komentāra ietvars ir par publikācijām JV,neapšaubot doktora grāda iegūšanas pamatotību.



Vienam no doktora grāda svarīgiem kritērijiem vajadzētu būt publikācijām. Iepējams, ka trīs dāmām ir izdotas grāmatas un publikācijas ārpus JV, jo pretējā gadījumā, to rakstu darbu ir stipri pamaz. Par visām trīs kopā kādas sešas publikācijas JV žurnālā un pieļauju, ka tikai viena no JV žurnālā atrodamajām publikācijām ir tapusi studējot doktorantūras laikā.



Gribētos sagaidīt no doktora grāda pretendentiem lielāku pašiniciatīvu publikāciju rakstīšanā. Labi piemēri - Jānis Pleps, Erlens Kalniņš, Māriņš Paparinskis. Tiesa viņu latiņa jau ir dikti augsta gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.

Damane ar katru gadu skaistāka paliek. Un arī gudrāka.

Jā, Damane ir laba.

Prieks par Lindu Damani! Viņai bija labas lekcijas mantojuma tiesībās un arī romiešu tiesībās. Nosvērts cilvēks, rets speciālists savā jomā.