ŽURNĀLS Numura tēma

Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija 2012. gada 17. septembrī sniedza viedokli "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu". Komisija norādīja, ka valstij piemīt sava identitāte, kas gan juridiski formāli satur valsts elementus, kuri ir līdzīgi citām valstīm, gan arī satur tādus elementus, kas ir unikāli un tikai attiecīgo valsti raksturojoši. Subjekta identitāte ir nesaraujami saistīta ar tā esību. Subjekta identitātes iznīcināšana nozīmē subjekta paša iznīcināšanu. Valsts konstitucionālā identitāte sastāv no divām sastāvdaļām: valsts valststiesiskās identitātes un valsts iekārtas identitātes.

Jautājums par Satversmes kodolu nav unikāls Latvijas konstitucionālo tiesību jautājums. Visas Eiropas valstis var iedalīt trijās grupās. Tas vien, ka Satversmes kodols nav ierakstīts Satversmes tekstā, nav pamatots arguments, lai noliegtu neaizskarama Satversmes kodola eksistenci nerakstīta konstitucionāla principa formā. Satversmes kodola jēgai jābūt – nepieļaut nedz Latvijas valsts, nedz tās demokrātiskās valsts iekārtas iznīcināšanu. Satversmes kodols materiālā izpratnē ir to elementu kopums, kas veido Latvijas valsts konstitucionālo identitāti, bet procesuālā izpratnē – Latvijas valsts konstitucionālās identitātes aizsardzība (neaizskaramība). Latvijas valsts iekārtas identitāti raksturo četri virsprincipi: demokrātiska valsts iekārta (šaurākā nozīmē), tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts un nacionāla valsts. Neskatoties uz to, ka Satversmē nav expressis verbis nostiprināts tās konstitucionālais kodols, pastāv pamatoti argumenti secinājumam, ka Latvijā kā nerakstīts konstitucionāls princips pastāv Satversmes kodols, kas aizliedz aizskart valsts konstitucionālo identitāti. Satversmes kodols nepieļauj tā "aizskaršanu". Tas nozīmē, ka likumīgā un leģitīmā veidā vai procedūrā nedrīkst grozīt un līdz ar to iznīcināt latviešu nācijas izraudzīto un Satversmes kodolā ietilpināto Latvijas valsts konstitucionālo identitāti. Draudi vai mēģinājumi iznīcināt šo identitāti ir pretlikumīgi.

Prof. Dr.iur. Aivars Endziņš, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs

1. Satversmes kodola meklējumi ir politikas ierosināts jautājums, kurš tika uzdots Konstitucionālo tiesību komisijai (turpmāk – KTK) pēc Satversmes tiesas lēmuma neapturēt valsts valodas referendumu. Līdz ar to Satversmes kodola meklējumi ir ne tik daudz ar juridisku ievirzi, cik tā ir atbilde noteiktu iniciatīvu grupu un politisku spēku provokācijai ar mērķi radīt neskaidrību un nestabilitāti valstī.

Kopumā Latvijā vajadzētu būt lielākai paļāvībai uz demokrātiju un pašas tautas izpratni par tās pamatvērtībām. Tauta savu izpratni jau ir veiksmīgi apliecinājusi ar savu balsojumu otras valsts valodas jautājumā, viennozīmīgi norādot, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Līdz ar to nav pamata domāt, ka attiecībā uz pilsonības automātiskās piešķiršanas jautājumu tauta varētu savas pamatvērtības neizprast. No demokrātiskā un politiskā viedokļa būtu pareizāk, ja šādi likumprojekti tiktu nodoti tautas nobalsošanai, dodot pašai tautai iespēju apliecināt tos principus un pamatvērtības, uz kurām balstās Latvija.

Satversmei neapšaubāmi ir kodols, un tas ir daļēji izteikts jau Satversmes 1. pantā, no kura izriet, ka Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika. Tāpat pie Satversmes kodola pieder nacionālā identitāte, valsts nepārtrauktība un princips, ka tauta ir suverēnās varas avots. Satversmes kodolu veido arī teritoriālās vienotības princips un valsts valodas statuss, kas noteikts ne tikai Satversmes 4. pantā, bet arī vairākos citos Satversmes pantos. Pie Satversmes kodola pieder arī 6. pants par vēlēšanu sistēmu, 77. pants, kas paredz noteiktus likumprojektus apstiprināt ar tautas nobalsošanu, lai tie iegūtu likuma spēku, un 73. pants, kas nosaka jautājumu loku, kurus nevar nodot tautas nobalsošanai. Ja jāizdala kādi konkrēti Satversmes kodola elementi, tad neapšaubāmi Satversmes 8. nodaļa, kas veltīta cilvēka pamattiesībām un pamatbrīvībām, ir neatņemama šāda kodola sastāvdaļa.

Tomēr tajā pašā laikā Satversme ir jāskata kā vesels, vienots dokuments. Minētie panti nav Satversmes kodola pilnīgs atspoguļojums. Tā atklāšanai Satversme ir sistēmiski jāinterpretē konkrētās faktiskās situācijās, jo Satversmes kodolu veido ne vien konkrētas, Satversmē ierakstītas normas, bet arī vispārējie konstitucionālie tiesību principi, kas izriet galvenokārt no Satversmes pirmā panta.

2. Izņemot 77. pantā norādīto jautājumu loku, Satversme kopumā ir viegli grozāms dokuments, kas kalpo par iemeslu bieži vien sasteigtiem un līdz galam nepārdomātiem mēģinājumiem veikt Satversmes grozījumus, kuru patiesais cēlonis ir politiska provokācija.

Tomēr, neskatoties uz Satversmes lielo elastīgumu, pašu Satversmes kodolu grozīt būtu daudz grūtāk, jo tā saturs meklējams ne vien konkrētās Satversmes normās, bet arī vispārējos konstitucionālo tiesību principos. Grozījumu iespējai tomēr ir jāpastāv, lai Satversme varētu attīstīties līdzi laikam. Piemēram, arī 8. nodaļas par pamattiesībām un brīvībām iekļaušana Satversmē ir uzskatāma par Satversmes kodola teksta papildinājumu, kuru diktēja objektīva nepieciešamība, jo sākotnēji cilvēka pamattiesības nebija atrunātas konstitucionālā līmenī.

3. Satversmes kodola atklāšanai lielākoties būtu jāpaliek Satversmes sistēmiskas interpretācijas ziņā. KTK priekšlikumu paplašināt Satversmes preambulu, tajā nosakot Satversmes kodolu, uzskatu par diezgan apšaubāmu, jo konstitucionālo tiesību teorijā jautājums par to, kāds ir konstitūcijas preambulas statuss – normatīvs vai tīri deklaratīvs, ir samērā diskutabls. Satversmes preambulas paplašināšanai viennozīmīgi būtu ideoloģiski politiska un audzinoša loma Satversmes būtības izpratnē. Tomēr ir apšaubāms šāda risinājuma juridiskais spēks. KTK nepiedāvā konkrētu formulējumu iespējamiem Satversmes preambulas grozījumiem. Satversmē ir normas, kas laika gaitā būtu jāprecizē, tomēr jebkuram Satversmes grozījumam ir jābūt ļoti pamatīgi izvērtētam, un tā nepieciešamībai ir jāiztur laika pārbaude.

Attiecībā uz Satversmes tiesas kompetences paplašināšanu, paredzot Satversmes tiesai arī preventīvu kontroli pār likumprojektiem pirms to stāšanās spēkā, viennozīmīgi esmu pret šādu ierosinājumu. Preventīvā kontrole ir abstrakta kontrole bez konteksta un reālās dzīves situācijas, un šādos apstākļos sniegta juridiska dokumenta interpretācija nav pilnīga.

Prof. Dr.iur., Dr.h.c. Romāns Apsītis

Runājot par Satversmes kodolu, ko savā apjomīgajā atzinumā meklējusi un atradusi arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija, pēc manām domām, tie ir Satversmes panti, bez kuriem Latvijas Republikas pastāvēšana nav iedomājama. Zīmīgi, ka šos pantus – pašus svarīgākos jeb pirmās pakāpes – jau esam ierakstījuši LPSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", konkrēti – tās 4. punktā. Tajā uzsvērts: "Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti:

1. pants. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika;

2. pants. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3. pants. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6. pants. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās."

Tā kā kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas pagājuši jau 22 gadi, saprotams, ka ir mainījusies gan situācija, gan arī pārmaiņas skārušas pašu Satversmi. Līdz ar to, raugoties no šodienas skatpunkta, Satversmes kodola kontekstā Neatkarības deklarācijā minētos četrus pantus es papildinātu ar vēl diviem. Proti, ar Satversmes 4. pantu, kurā jo īpaši svarīgs ir tieši pirmais teikums: valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.