Šajā rakstā autors analizēs Latvijas prezidentūru reģionālā kontekstā, lai iezīmētu vispirms jau Baltijas reģionam un, iespējams, arī plašākā kontekstā Austrumeiropai raksturīgo parlamentārās republikas tipu, kas paredz noteiktu prezidenta lomu attiecīgajā konstitucionālajā iekārtā.1 Rakstā netiks analizēti konkrēti valststiesiskie precedenti vai attiecīgo valstu konstitucionālie regulējumi, bet gan iezīmēta konceptuāla vīzija par prezidenta vietu konstitucionālajā iekārtā Baltijas reģiona valstīs. Rakstā atspoguļotas tēzes, kuras autors prezentēja Valsts prezidenta kancelejas sadarbībā ar Latvijas Universitāti rīkotajā konferencē "Latvijas Valsts prezidenta darbības izvērtēšana".2
I. Ievads
Valsts prezidenta institūtu normatīvi izveidoja un ieviesa Latvijas Satversmes sapulces izstrādātā 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme).3 Neraugoties uz dažādu politisko spēku rosināto Satversmes revīziju un Valsts prezidenta pilnvaru pārskatīšanu Latvijas konstitucionālajā iekārtā, Satversmē noteiktais parlamentārās republikas modelis ar tiešas demokrātijas elementiem bez principiāliem pārgrozījumiem valsts varas orgānu konstitucionālajās attiecībās ir spēkā joprojām.4
Konstitūciju izstrādāšanā Eiropas kontinentā nav ierasts aizrauties ar jaunu un oriģinālu risinājumu meklējumiem. Drīzāk tieši pretēji – cieņā ir konstitucionālā regulējuma kopēšana vai radoša pārņemšana no konstitucionālās domas lielvalstīm vai kaimiņvalstīm. Attiecīgo fenomenu ir pieņemts dēvēt par konstitūciju internacionalizāciju.5 Tomēr tikpat labi to varētu apzīmēt par kopējas Eiropas konstitucionālās tradīcijas veidošanos vai mazliet ironiski – par konstitucionālo plaģiātismu, kas atšķirībā no citām jomām netiek nosodīts.
Rakstot par Satversmes izstrādāšanas gaitu, viens no tās autoriem Fēlikss Cielēns atzina, ka tajā nav ietverts nekas oriģināls, jo "mūsu valsts iekārtas pamatā ir likti rietumu parlamentāro demokrātiju Anglijas un Francijas principi".6 Savukārt modernajos pētījumos tiek uzsvērts, ka Satversme balstās uz Vācijas 1919. gada 11. augusta t.s. Veimāras konstitūcijas un Vestminsteras modeļa (Apvienotās Karalistes konstitucionālisma) sintēzi.7 Proti, Satversmē ir iekļautas visas tās konstitucionālisma koncepcijas, kas bija aktuālas tālaika Eiropā un atspoguļojās citās pēc Pirmā pasaules kara pieņemtajās konstitūcijās (Vācijas, Austrijas, Somijas, Grieķijas, Polijas, Igaunijas un Lietuvas konstitūcijā).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes