14. decembrī notika Tieslietu ministrijas (turpmāk – TM) sadarbībā ar Latvijas Universitāti un zvērinātu advokātu birojiem "BDO Legal", "Lapsa, Kalniņa un partneri", "AmberLaw" un "O. Cers & J. Jurkāns" rīkotā konference par civilprocesa aktualitāšu jautājumiem. Tajā kopumā piedalījās 17 referenti: augstskolu mācībspēki, zvērinātu advokātu biroju partneri, zvērināti advokāti un juristi, Saeimas Juridiskā biroja un Latvijas Zvērinātu notāru padomes pārstāvji, kā arī valsts iestāžu darbinieki. Šajā materiālā sniegts pārskats par konferencē izskanējušajiem viedokļiem, secinājumiem un tēzēm.
Pēc konferences atklāšanas, kas bija uzticēta tieslietu ministram Jānim Bordānam un LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras vadītājam profesoram Jānim Rozenfeldam, kā pirmā klausītājus uzrunāja TM Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska, informējot par civilprocesa aktualitātēm. Papildinot tieslietu ministra teikto attiecībā uz grozījumiem Civilprocesa likumā par pierādījumu pieņemšanas ierobežojumu un deklarētās dzīvesvietas principa ieviešanu, D. Palčevska akcentēja arī izstrādātos grozījumus rīcībspējas tiesiskajā regulējumā. Proti, jau 2010. gada nogalē Satversmes tiesa atzina, ka Civillikuma tiesiskais regulējums, kas pieļāva personas atzīšanu par rīcībnespējīgu, ir neatbilstošs Satversmei. Minētais regulējums ir pārskatīts, un līdztekus grozījumiem Civillikumā ir izdarīti grozījumi arī Civilprocesa likumā. Jāatzīmē, ka jau janvāra beigās TM rīkos apmācības par jauno rīcībspējas institūta tiesisko regulējumu.
Starptautiskā civilprocesa jautājumi
Tā kā konferences pirmais panelis bija veltīts starptautiskā civilprocesa jautājumiem, zvērināta advokāte un LU Juridiskās fakultātes docente Inga Kačevska uzstājās ar priekšlasījumu "Par jurisdikcijas noteikšanu Latvijas tiesās, piemērojot Briseles I regulu".1 Papildus teorētiskajam ieskatam regulas tvērumā un jurisdikcijas noteikšanas pamatprincipiem viņa analizēja arī tiesu praksi, piemēram, Augstākās tiesas Senāta spriedumu lietā SKC-1319/2011. Konkrētajā lietā līgumslēdzējpuses bija no Latvijas, savukārt līgumā tās bija vienojušās par Konvenciju par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR) kā piemērojamo valsts likumu, izvēlētā jurisdikcija – Harju apriņķa tiesa. Piemērojot Briseles I regulas 23. pantā noteikto jurisdikcijas atlikšanas principu, tiesa secināja, ka līgumā izdarīta atsauce uz starptautisko tiesību avotu nepiešķir līgumam starptautisku dabu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes