ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

paldies par izteikto atzinību, ja to tā var uztvert... manai necilajai personībai :)

nezinu kā jums sokas ar praksi, bet teorijā jūs noteikti esat izcilnieks un to nemaz necenšos apšaubīt! bet diemžēl, man kā praktiķim, kuram jālāpās ar situācijām pēc fakta, teorija nepalīdz un pasarg diev\'s sākšu vēl kādu tiesnesi mācīt!

runājot par judikatūru, tieši domāju nevis kuru katru tiesas spriedumu, bet gan kopumā lietu iznākumu ar vērtīgām atziņām, kas balsītas uz taisnīgu normu interpretāciju ne tikai LV sistēmā, bet kopumā.

P.S. man patīk jūsu veltītā uzmanība maniem anonīmajiem spriedelējumiem pie kafijas krūzes

Par manu neko neizsakošo jums veltīto komentāru - tas bija uzaicinājums jums - izvērst domu un pateikt kaut ko par raksta tematu pēc būtības. Spriežot pēc atbildes, mērķis ir sasniegts. :)



Par tēmu: judikatūra ir tiesu nolēmumos atrodamās autoritatīvas atziņas par tiesību piemērošanas jautājumiem. Tādēļ jūsu apgalvojums par to, ka judikatūrā esot konstatētas situācijas, kurās tiesisko attiecību dalībnieku tiesības nav izlietotas labā ticībā un ka judikatūra pasakot, ka neesot viens likums viena taisnība visiem - tad tā nav nekāda judikatūra, bet vienkārši tiesu spriedumi. Judikatūrai būtu jāpasaka, kādos gadījumos un kā šīs normas būtu interpretējamas, lai princips \"viens likums, viena taisnība\" darbotos. Tāpēc vēlreiz uzsveru: jāattīsta judikatūra. Un vēl - jābeidz uzskatīt par judikatūru katru tiesas spriedumu.

mans vārds tāpat neko neizsaka, bet interesanti, ka tieši jūs tai esat personīgi veltījis savu neko nepasakošo repliku. tātad, ievērojot man izrādīto pagodinājumu - no mana anonīmā skatu punkta, tad problēma ir pašā saknē Civillikumā, citēju Jūs \"...nevajadzēetu aizrauties ar kazuistiku, bet gan attīstīt judikatūru\".

tieši judikatūrā ir konstatētas situācijas, ka puses neizlieto taisnā un labā ticībā savas tiesības, bet gan attiecinot konkrētos pantus, aizpildot to trūkumus ar savām interpretācijām panāk absurdu situāciju iespējamību dažādos gadījumos un pat identiski vienādās situācijās dažādi risinājumi. tieši judikatūra ir tā, kas pasaka, ka nav viens likums un viena taisnība, ja nav konkrēto formulējumu, kur tos rast.

Nu, gadās arī tā. Galvenais, ka jūsu anonīmā un par tēmu neko nepasakošā piezīme bija īstajā vietā. :)

Cik zinu, valstīs, kur līgumsods ir aizliegts, piemēram, Lielbritānija, tāpat pastāv līdzīgs institūts kā \"aprēķinātā zaudējumu kompensācija\" (liquidated damages). To parasti tulko kā līgumsods, bet līgumsods tur ir aizliegts, bet ir atļauts noteikt paredzamo zaudējumu summu līguma saistību neizpildes gadījumā. Tas arī var tikt izteikts procentos, piemēram, par būvdarbu pabeigšanas kavējuma katru dienu procenti no līguma summas. Tāpat tiesa vērtē, vai tas nav pārlieku liels. Tāpēc nesaprotu, kāpēc jātaisa tāda revolūcija. Būtu vienkārši viennozīmīgi jāpasaka, ka līgumsods tiek ieskaitīts zaudējumu summā. Kā arī jānosaka, ka par naudas parādu samaksas kavējumu papildus procentiem nevar tikt noteikts līgumsods. Manuprāt, vienkāršs un efektīvs risinājums.

Visu cieņu raksta autoram, bet kādēļ procentu pieaugums parādam par katru dienu būtu taisnīgi, bet par līguma saistības izpildes kavējumu (piemēram, preces piegādi) nevarētu tikt paredzēts līgumsods procentos par katru kavējuma dienu (jo kavējuma procentus tādā gadījumā rēķināt nevar)?

Interesanti. Līdz šim bija akceptēts, ka atsevišķās(!) civiltiesiskajās attiecībās viena puse prezumējama kā vājāka - patērētājs, darba ņēmējs, apdrošinājuma ņēmējs u.tml., tāpēc tos papildus jāaizsargā un šajās jomās notiekošo jākontrolē īpašām valsts iestādēm. Savukārt komersanti tieši pretēji - skaitījās uzmanīgākie darījumu slēdzēji. Izrādās, ka ir arī naivie un nepieredzējušie komersanti, kas nezina savas tiesības un kuri acīmredzot jāsargā no darījumu partneriem, kas tās zina \"pārāk labi\". Diezgan novatoriski izteikta doma.



Vai problēma ir reāla? Protams, taču vai tā būtu jārisina ar likumu grozīšanu un kārtējiem \"normu plūdiem\"? Vai tiešām jau tagad tiesību piemērotājs secundum legem (likuma ietvaros) nevar panākt taisnīgu iznākumu? Lūk, blakus rakstā ļoti asprātīgs piemērs, no kura izriet, ka kreditors, kas ilgi tikai skaita līgumsoda pieaugumu un parādu atprasa vien tad, kad lielā uzkrātā summa padara piedziņu izdevīgu, nerīkojas labticīgi. Pušu rīcību vērtējošas, intereses sabalansējošas tiesu prakses iedibināšana būtu daudz korektāks risinājums nekā atteikšanās no sodošajiem līgumsodiem vispār.

Diskusija par sliktajiem kredītu ņēmējiem ir bezjēdzīga, jo kreditēšana ir bizness. Tāpēc kredītu devējiem kredītu ņēmēji pašiem ir jāpārbauda. Protams, vienmēr būs kādi negodīgi kredītu ņēmēji, bet tam it domātas tiesību aizsardzības iestādes.

Izlasīju J.Lapsas rakstu. Viņš tieši norāda to, ka ir arī sliktie parādnieki (averss vai reverss? :))un taisnīgumam ir jābūt abpusējam. Tāpēc nevar teikt, ka nav šīs diskusijas. Jāpievienojes te iepriekš izteiktajiem viedokļiem, ka pieaugošs līgumsods vairāk mobilizē parādniekus pildīt saistības.

Jums ir taisnība. Parādnieki ne ar ko nav labāki par kreditoriem. Tās ir medaļas divas puses. Profesors šajā rakstā runā par to otro pusi -parādnieku aizsardzību, kas pēdējā laikā ir kļuvusi īpaši aktuāla, pateicoties \"ātrajiem kredītiem\".

Gribēto reiz sagaidīt kādu diskusiju nevis par slikto kreditoru, kurš vēlas iedzīvoties uz citu rēķina, bet gan par slikto parādnieku, kurš dara visu, lai saistības nepildītu un saistību izpildi novilcinātu. Pēdējos gados neesmu redzējusi nevienu likuma grozījumu, kas būtu vērsts uz to, lai saistības tiktu pildītas pilnā apmērā un laikā, un kas piespiestu parādnieku rīkoties savlaicīgi, nevis uzkrāt parādus, radīt ķēdes reakciju, kad kreditors nespēj norēķināties tālāk tādēļ, ka parādnieks kavē.

Kreditori nav tikai ātro kredītu izsniedzēji vai bankas, bet gan parasti piegādātāji, iznomātāji, izīrētāji un citi saimnieciskās darbības veicēji, kuriem saskaņā ar mūsu taisnīgajiem likumiem vispirms ir jāiemaksā valsts budžetā gan PVN, gan ienākuma nodoklis, neskatoties uz to, ka parādnieks nav samaksājis un varbūt nekad to neizdarīs.

nevaru panākt, varu tikai uzbraukt!

Tad panāc šurp!

es uzbraucu

Kas uzbrauca Strupiša kungam?! Lai panāk šurp! Es vienmēr priecājos par Strupiša kunga komentāriem. Tāpat arī par Proficius Aliri un Baraka Osamas. Vērtīgi palasīt prātīgu cilvēku teikto.

raksts ir ļoti aktuāls un labs. strupiša izsmalcinātā zīmēšanās - nevietā

jāvēl, lai Torgāna kungam izdotos esošo regulējumu reformēt!

Pirmām kārtām būtu visai lietderīgi izpētīt jēdziena „pametums” lietojumu CL un tā priekštečos, it īpaši kopsakarā ar jēdzienu „zaudējums” un „kaitējums” lietojumu. Šajā aspektā interesantas idejas atrodamas K.Ducmaņa rakstā „Civīltiesiska skāde kā damnum emergens plus lucrum cessans” (TMV, 1936, Nr.3, 566.-584.lpp.), proti: skāde=zaudējums + pametums.

Otrām kārtām jāizvērtē līgumsoda un procentu noteikšanas mērķus un to savstarpējās sakarības. Ja procentu funkcija pamatā ir kalpot kā taisnīgai atlīdzībai par cita kapitāla lietošanu (t.sk., saistības izpildes nokavējuma gadījumā), tad līgumsoda primārais mērķis ir panākt, lai saistības tiktu izpildītas, turklāt pienācīgi izpildītas. Turklāt līgumsods, atšķirībā no procentiem, parādās tikai tur, kur ir kāds līguma pārkāpums, resp., saistības netiek pildītas. Iespējams, līgumsodu attāli varētu salīdzināt ar piespiedu naudu administratīvajā procesā, kas paredzēta, lai panāktu kādas darbības izpildi vai pārtraukšanu. Protams, līgumsods pilda prevencijas funkciju un nosacīti arī zaudējumu kompensēšanas un sodīšanas funkciju.

Šādā skatījumā tieši procentuāli pieaugošs vai vairākkārtējs līgumsods ir piemērotākais instruments noteiktā mērķa sasniegšanai – panākt saistības izpildi. Piemēram, ja ir vienošanās par 0,5% laikā periodā no nenomaksātās parāda summas, tad parādniekam ir spēcīgs stimuls kaut daļēji samaksāt parādu (līdz ar to samazinās arī līgumsoda maksājums). Bet, ja parādnieks ignorē savas saistības un nemaksā vispār, tad arī līgumsoda summa arvien palielinās. Savukārt, ja līgumsods ir konkrēti noteikts, tad parādnieka vilcināšanās vienkāršākā gadījumā viņam nekādu pieaugošu stimulu nerada. Parādnieks zina, ka par kavēšanos vienalga būs jāmaksā y LVL. Protams, var izstrādāt ārkārtīgi detalizētu un periodos sadalītus līgumsoda noteikumus, taču tas vairs nebūs tik efektīvi un būtībā tie paši pieaugošie vai vairākkārtējie maksājumi vien būs.

Parādnieku aizsardzībai pret nonākšanu ļaunprātīgā „parādu jūgā” var izmantot esošos (t.sk. CL 1724.1 p.) un ieviest jaunus pasākumus. Piemēram, varētu noteikt, ka parādnieka maksājumi ieskaitāmi vispirms procentu (ne procentos noteiktā līgumsoda) un pamatparāda dzēšanai un tikai pēc tam līgumsoda maksājumos. Tas novērstu situāciju, ka parādnieks maksā, bet nespēj pat samaksāt arvien pieaugošo līgumsodu, jo pamatparāds taču nemazinās.

Nevar Jums piekrist par judikaturas attīstīšanu. Mūsu tiesu sistēma uz to nav spējīga. Diemžēl. Smagas Problēmas parādās īpaši bez strīdus piedziņas un ar ātriem kredītiem!

>>dr.iur. > pajoliņš 29.01.2013 13:13



>>Pārkāpumi ir administratīvjās tiesībās,

>>civiltiesību mērķis nav sodīt. Līgumsods ir

>>saistību pastiprināšanas līdzeklis.





Pilnīgi pareizi - līgumsods pastiprina saistības, draudot ar sankcijām (sodu) vainīgajam, ja tas pārkāpj līgumu. Te tiek jauktas divas dažādas lietas: (a) saistību pastiprināšana kā mērķis ar (b) sodu kā līdzekli šā mērķa sasniegšanai. Lai gan ir taisnība, ka civiltiesībām vairāk ir raksturīga kompensējošā funkcija, resp., zaudējumu atlīdzināšana, tomēr nav izslēgtas arī citas funkcija. Ja ir tikai zaudējumi, vai ja līgumsods tikai sedz zaudējumus (ko bieži vien izmanto, lai atviegotu pierādīšanas pienākumu), tad būtiskas starpības nav. Bet ja līgumsods ir papildus zaudējumiem, tad tam ir vai nu no līguma pārkāpšanas atturoša funkcija (kamēr līgumsods nav piemērojams), vai, ja līgums jau pārkāpts, tad sodoša funkcija (līgumSODS). Kā gan citādi lai nosauc funkciju, kuras vienīgais mērķis ir radīt pārkāpējam nelavēlīgas sekas, ja ne par sodīšanu (jo kompensācija te nav nepieciešama).



Runājot par pārmērīgu līgumsodu ierobežošanu, ir jāsaprot, ka līgumsoda noteikšanas iemesli ir dažādi. Augļošana ir tikai viens no tiem, un aizliegumi jāvērš tieši uz šo. Bet ir gadījumi, kad līgumsodi pilnīgi legāli tiek izmantoti, piemēram, lai aizstātu zaudējumu atlīdzību, jo tiesās bieži vien zaudējumu pierādīšana, it īpaši sarežģītos saimnieciskajos darījumos, ir pietiekami sarežģīta un laikietilpīga. Bieži vien pat pārliecinoši pierādīt zaudējumus nav iespējams, jo atbildētās ir \\\"pazaudējis\\\" dokumentus, cieš no \\\"aizmāršības\\\" u.tml. Vai arī zaudējumu atlīdzināšanas metodika ir ļoti sarežģīta (piem., uzņēmuma vērtēšana ar \\\"going concern\\\" metodi. Tādēļ līdzēji līgumos atrunā šīs nianses, aizstājot zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu ar līgumsodu. Ja to aizliedz tad privāttiesībās pazūd viens no efektīvākajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Manuprāt CL 1724.prim.pants jau ir pietiekami saprātīgs, un nevajadzēetu aizrauties ar kazuistiku, bet gan attīstīt judikatūru.