Plaši apspriestā Čalovska izdošanas lieta ir uzdevusi vairākus sarežģītus jautājumus. Viens no tiem – vai Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valdības līgums par izdošanu, ar kuru puses vienojas izdot viena otrai personas, kuras lūguma iesniedzējas valsts iestādes ir apsūdzējušas vai notiesājušas par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru ir pieļaujama izdošana, ir Latvijas sabiedrības interesēs, un cik efektīvas ir piemērojamās tiesību normas?
Šo jautājumu spilgti iezīmēja tieslietu un ārlietu ministru publiskā domu apmaiņa. Astoņus gadus pēc līguma noslēgšanas ārlietu ministrs norādīja, ka jāuzsāk diskusija, vai šis Latvijas un ASV izdošanas līgums nebūtu jāpārskata, paredzot stingrākas prasības attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu un garantijām soda izciešanai Latvijā. Tieslietu ministrs uz to atbildēja, ka Latvijas un ASV izdošanas līgumā grozījumi nav nepieciešami un ārlietu ministrs ir "apmaldījies trīs priedēs". Saturiski neiedziļinoties konkrētajā diskusijā, tomēr jāsecina, ka šis ir spilgts piemērs gadījumiem, kur sistēmiska nepilnība izpaužas, ietekmējot konkrētas lietas iznākumu.
Satversmes tiesa lietā Nr. 2005-08-01 atzina, ka likumdevēja pienākums gādāt par pamattiesību efektīvu aizsardzību, ievērošanu vai nodrošināšanu nevar tikt uzskatīts par pilnībā izpildītu līdz ar attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanu vai spēkā stāšanos. Likumdevējam ex officio arī pēc tiesību normu spēkā stāšanās iespēju robežās ir jāseko līdzi tam, vai tiesību normas arī piemērošanas praksē patiešām efektīvi pilda savu uzdevumu. Ja tiek konstatēts, ka praksē tiesību normas nefunkcionē, tās ir jāpilnveido. Likumdevējam ir pienākums pēc zināma termiņa vēlreiz apsvērt, vai attiecīgais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas nebūtu kādā veidā pilnveidojams.
Līdz ar to Satversmes tiesa ir definējusi trīs principus attiecībā uz "pēclikumdošanas" jeb ex post analīzi: 1) tas ir likumdevēja pienākums; 2) to veic likumdevējs pats pēc savas iniciatīvas; 3) tas jādara iespēju robežās.
Attiecībā uz trešo principu būtu jāatzīmē, ka likumdevēja "iespēju robežas" nedrīkst būt izplūdušas un nekonkrētas. Tām jābūt definētām vai jābūt vismaz skaidriem kritērijiem, pēc kuriem robežas nosakāmas.
Ex post analīzei jābūt nozīmīgai likumdošanas procesa stadijai. Tās veikšana nevar būt tikai nejaušība vai sagadīšanās.
Pieprasījums pēc parlamenta lēmuma ietekmes ex post analīzes pieaug ne tikai ārvalstīs, bet arī Latvijā. Par to diskutēja šī gada Bīriņu konstitucionālās politikas seminārā, šai tēmai Latvijā veltītas jau dažas disertācijas, un, cita starpā, 20. septembrī Saeimā notiks parlamenta un Latvijas Zvērinātu notāru padomes kopīgi rīkota starptautiska konference, kurā ar konkrētu piemēru palīdzību tiks meklēts ex post novērtēšanas modelis un kritēriji, ko varētu izmantot Baltijas valstīs.
Lai parlamentam lēmumi nebūtu jāpieņem akli, svarīgi veikt visaptverošu un precīzu tiesību normu gan pirmslikumdošanas jeb ex ante novērtēšanu, tāpat arī ex post novērtēšanu. Turklāt ex ante novērtēšana nesasniedz maksimālo mērķi, ja vēlāk tai neseko ex post novērtēšana. Tikai izmantojot abas šīs novērtēšanas metodes, ir iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par normatīvā akta kvalitāti, t.i., atbildēt uz jautājumu, vai normatīvais akts efektīvi pilda savu uzdevumu. Abu novērtēšanas metožu sintēzes rezultātā tiek nodrošināta kvalitatīvu rakstīto tiesību normu pieņemšana vēl pirms to piemērošanas konkrētam gadījumam, tādējādi ļaujot tiesību normām būt maksimāli atbilstošām sabiedrības interesēm.