Ik gadu Veselības inspekcija saņem teju tūkstoti iesniegumu un uzsāk gandrīz tikpat daudz pārbaužu un ekspertīžu. Apmēram piektdaļā gadījumu Veselības inspekcija ir sastādījusi administratīvo pārkāpumu protokolus un atbilstoši saukusi pie administratīvās atbildības ārstniecības personas.2 Plānojams, ka pacientu iesniegumu skaits pieaugs līdz ar Ārstniecības riska fonda darbības uzsākšanu, potenciāli arī pie administratīvās atbildības saukto ārstniecības personu skaits.3 Šī iemesla dēļ ir būtiski apzināties tos pārkāpumus, par kuriem ārstniecības persona var tikt saukta pie administratīvās atbildības, un šo pārkāpumu īpatnības, kā arī potenciālās sekas.
Lai izprastu ar ārstniecības personu administratīvo atbildību saistītus pamatjautājumus, ir lietderīgi izdarīt soli sānis un akcentēt veselības nozares specifiku un attiecīgi – izskaidrot ārstniecības personu pakļautību ārējos normatīvajos aktos noteiktajam. Līdz ar to raksta ietvaros vispirms sniegts ieskats par veselības nozares specifisko raksturu. Pēcāk tiek sniegts vispārējs ieskats par tiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) pārkāpumiem, par kuriem ārstniecības persona var tikt saukta pie administratīvās atbildības, un detalizētāk apskatīti veselības aprūpes pārkāpumi un to īpatnības. Raksta noslēgumā tiek izdarīti no pētījuma izrietošie secinājumi, vēršot ārstniecības personu uzmanību uz to, kādēļ fakts par saukšanu pie administratīvās atbildības nav atstājams bez ievērības.
Veselības nozares specifika un administratīvā atbildība
No vairākiem starptautiskajiem līgumiem izriet valsts pienākums attiecībā uz sabiedrības un attiecīgi arī uz tās jurisdikcijā esošo indivīdu veselības aizsardzību. Šāds pienākums attiecībā uz indivīdu aizsardzību veselības nozarē izriet no vispārīgiem cilvēktiesību dokumentiem un tieši no veselības nozares specifiskiem dokumentiem. Attiecībā uz vispārīgo cilvēktiesību dokumentu nozīmi veselības jomā jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vairakkārt interpretējot Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normas, ir norādījusi uz nepārprotamu valsts pienākumu pret indivīdiem veselības aizsardzības sakarā, neskatoties uz to, ka konvencijā pēc būtības neviena norma nesatur tiešu norādi uz valsts pienākumiem pret indivīdu veselības aprūpes jomā.4 Atzīstams, ka valstij nav pienākuma indivīdam nodrošināt tādas lietas kā bezmaksas veselības aprūpe, pieeja dārgām zālēm vai pretrunīgi vērtējamiem pakalpojumiem, piemēram, asistētai pašnāvībai. Tomēr tai ir pienākums nodrošināt indivīdu pamattiesību aizsardzību veselības aprūpes ietvaros, kas tiek sniegta tās teritorijā.
Līdzīgs, tiesa gan, skaidri noteikts, pienākums izriet no konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā – Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu. Valsts, ratificējot šo konvenciju, ir uzņēmusies nodrošināt, ka bioloģijas un medicīnas zinātņu izmantošanā tiek nodrošināta indivīda pamattiesību ievērošana.5 Šajā sakarā konvencijas 23. pants uzliek pusēm, arī Latvijai kā konvencijas pusei, pienākumu nodrošināt atbilstošu juridisko aizsardzību, lai uzreiz novērstu vai apturētu konvencijā noteikto tiesību un principu nelikumīgus pārkāpumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes