ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Cietuma kā sociālas institūcijas galvenā problemātika

Cietumi kā sociālas institūcijas ir pazīstami kopš 18. gadsimta beigām un 19. gadsimta sākuma. Viens no redzamākajiem cietuma filozofiem ir franču filozofs Mišels Fuko. Savā darbā "Uzraudzīt un sodīt"¹ viņš apraksta cietumus kā varas, disciplīnas un labošanas institūcijas un to veidošanos procesu vēsturiskā retrospekcijā. Lai arī M. Fuko galvenā problemātika ir varas izcelsme, varas organizācijas, varas īstenošanas mehānismi, jo viņu pamatā interesēja mūsdienu sociālā kontrole, jāatzīst, ka viņa darbā aplūkotā cietumu problemātika dod paliekošu ieskatu cietumu un cietuma filozofijas attīstībā. Par cietumu rašanos M. Fuko raksta: "Cietums radies tiesu aparāta iekšienē, cauri visai sabiedrībai veidojoties procedūrām, kā indivīdus sadalīt telpiski, fiksēt un izvietot, klasificēt, izvilkt no tiem laika maksimumu un spēku maksimumu, dresēt viņu ķermeni, kodēt viņu pastāvīgo izturēšanos, turēt tos nepārtrauktā redzamībā, veidot ap tiem veselu novērošanas, reģistrēšanas un novērošanas aparātu, lai par viņiem iegūtu zināšanas, kas akumulējas un realizējas."²

Neskatoties uz pirmo cietumu kā sociālu institūciju, kura iekšienē darbojas nežēlīgs varas mehānisms, M. Fuko norāda, ka cietuma rašanās vēsturiski ir tuvošanās humānismam.³ Taču humānisms, lai cik tālu tas būtu attīstījies, līdz pat šodienai nav atmetis M. Fuko nosauktās cietuma procedūras pēc būtības. Šīs procedūras, kā indivīdus sadalīt telpiski, izvietot, klasificēt, disciplinēt, pakļaut tos nemitīgai kontrolei, lai par viņiem iegūtu zināšanas un tādā veidā mainītu viņu uzvedību, pastāv joprojām. Mainījies vienīgi terminoloģiskais diskurss, runājot par šīm procedūrām šodien, un mainījies šo procedūru psiholoģiskais izpildījums. Kontroli un pārraudzību cietumam ar minētajām procedūrām, kā to parāda cietuma vēsture, vienmēr ir nodrošinājusi un nodrošina totalitāri veidota pārvaldes struktūra, kas arī ir šodienas cietuma pārvaldes pamatā, neskatoties uz to, kāda valsts iekārta ir konkrētajā valstī.

M. Fuko šāda veida institūciju nosauc par mūsdienu soda celtni, kurai par pamatu ir tapis pats ieslodzījums, un tās būvniecība ir saistīta ar ideju progresu un tikuma vājināšanos.⁴ Tikumu vājināšanās palielina kriminalitāti sabiedrībā un procentuāli arī pieaug notiesāto skaits, bet ideju progress, attīstoties humānismam, nodrošina humānāku procedūru izpildi notiesātajām personām, veicot dažādus pasākumus, lai mainītu viņu uzvedību, jeb šodienas kontekstā runājot, veicot notiesāto personu resocializāciju.