ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Otrkārt, KPL paredzētas tiesības iepazīties tikai ar “tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli”. Tāds risinājums izskatās kā nepamatots Direktīvas mērķu un prasību sašaurinājums. Direktīva paredz tiesības piekļūt visiem “iestāžu rīcībā esošiem dokumentiem, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību”, kā arī visiem “attaisnojošiem vai apsūdzošiem lietiskajiem pierādījumiem”. Vai procesa virzītājs ierosinājums norādīs tos apstākļus, kas nepamatos drošības līdzekļa piemērošanu? Un, ja procesa virzītājs kādu būtisku apstākli vienkārši nepamana?
Treškārt, KPL paredz izņēmumu tiesībām iepazīties ar materiāliem – “ciktāl šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu”. Direktīvas 7.panta 4.punkts: “Atkāpjoties no 2. un 3. punkta, ja vien tas neskar tiesības uz taisnīgu tiesu, piekļuvi dažiem lietas materiāliem var atteikt, ja šāda piekļuve var radīt nopietnu apdraudējumu citas personas dzīvībai vai pamattiesībām vai ja šāds atteikums obligāti nepieciešams, lai nodrošinātu svarīgas sabiedrības intereses, piemēram, ja piekļuve var apdraudēt notiekošu izmeklēšanu vai nopietni kaitēt tās dalībvalsts iekšējai drošībai, kurā notiek kriminālprocess. Dalībvalstis nodrošina, lai saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām lēmumu atteikt piekļuvi dažiem lietas materiāliem saskaņā ar šo punktu pieņem tiesu iestāde vai vismaz to var pārskatīt tiesu iestāde.” Atšķirībā no KPL Direktīva uzsver sabiedrības interešu svarīgumu un neko nesaka par kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Jebkurā gadījumā šeit parādās tiesību uz taisnīgu tiesu un citu personu pamattiesību vai sabiedrības interešu aizsardzības kolīzija. Iespējams, KPL nevajadzēja pārņemt tik abstrakti Direktīvas regulējumu (pat paplašinot to), bet iezīmēt precīzākas aprises. Direktīvā uzsvērts, ka jāpastāv “nopietnam apdraudējumam”, “obligātai nepieciešamībai”. “svarīgām interesēm”. KPL no tā visa nav itin nekā. Pastāv pamatotas šaubas, ka izmeklētāji, prokurori utt. apdraudējumu citu personu pamattiesībām, sabiedrības interesēm vai kriminālprocesa mērķa sasniegšanas traucēkli saskatīs gandrīz itin visā. Citu personu dati – privātās dzīves apdraudējums, norāde uz liecībām, kratīšanu utt. – izmeklēšanas apdraudējums, krimālprocesa mērķus sasniegt nekad neizdosies sasniegt, ja persona uzzinās šo izmeklēšanas darbību rezultātus u.tml.

KPL 60.2 panta trešās daļas pirmā punkta redakcija vispār rada tik daudz jautājumu, ka liek apšaubīt tās iespējami iecerēto efektivitāti un atbilstību Direktīvas mērķiem. Tātad KPL 60.2 panta trešās daļas pirmais punkts paredz: “Papildus tiesībām, kas noteiktas šā panta pirmajā daļā, aizturētajam, kā arī aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, kuram piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, ir šādas tiesības: 1) iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ciktāl šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.”
Pirmkārt, jautājums ir par to, ko saprast ar “lietas materiāliem”. Kriminālprocesa ietvaros ar lietu primāri varētu saprast “krimināllietu”. No KPL 374.panta pirmās daļas izriet, ka krimināllieta ir visu ar attiecīgo procesu saistīto dokumentu kopums. KPL 375.pants pasaka, ka šo dokumentu kopumu var apzīmēt arī ar jēdzienu “krimināllietā esošie materiāli” jeb “krimināllietas materiāli”. Citviet sastopams jēdziens “kriminālprocesa materiāli” (KPL 31.p., 37.p., 387.p., 388.p.). Protams, KPL jēdzienu “krimināllieta” un “kriminālprocess” lietojumā drīzāk vērojama nejaušības principa ietekme, nevis konsekvence un pārdomāta, sistēmiska pieeja. Tomēr šie jēdzieni ir atšķirīgi. Šajā gadījumā jautājums ir par to, vai “lietas materiālos” ietilpst arī pierādījumi (īpaši, lietiskie pierādījumi). KPL 235.panta septītā daļa sniedz pamatu secinājumam, ka lietiskie pierādījumi arī ir “krimināllietas materiāli”. KPL 412.pants paredz pienākumu apsūdzētajam izsniegt tiesai nododamās “krimināllietas materiālu” kopijas vai iepazīstināt ar šiem materiāliem. Presē dažkārt izskan informācija par strīdiem, ka apsūdzētie vēlas saņemt audio vai video ierakstus (vai iepazīties ar to), taču tas netiek ļauts. Tāpat jautājums, cik bieži apsūdzētos iepazīstina ar lietiskajiem pierādījumiem? Direktīvas 7.pants nodala dokumentus un lietiskos pierādījumus, tomēr paredz tiesības piekļūt visiem šiem materiāliem. Lai visi šie jautājumi praksē velti netiktu apspriesti, KPL vajadzēja ietvert piemērveida uzskaitījumu, paredzot tiesības iepazīties ar – “dokumentiem, fotogrāfijām, audioierakstiem, videoierakstiem, lietiskajiem pierādījumiem un citiem kriminālprocesa materiāliem”.

Saistībā ar Kriminālprocesa 60.2.panta trešās daļas pirmo punktu jāmin, ka, manuprāt, normas neprecīzais formulējums īsti nesasniedz normas mērķi, jo citēju "Papildus tiesībām, kas noteiktas šā panta pirmajā daļā, aizturētajam, kā arī aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, kuram piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, ir šādas tiesības: 1) iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ciktāl šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu;"

Tulkojot minēto normu gramatiski (un jārēķinās, ka tieši šo pieeju praktizēs izmeklētāji-procesa virzītāji) aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir tiesības iepazīties ar krimināprocesa materiāliem tikai pēc tam, kad tam jau ir piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, jo norma skaidri pasaka, ka šādas tiesības ir tikai aizdomās turētajam un apsūdzētajam, kuram jau ir piemērots (nevis tiks piemērots ) ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis.