ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Valsts valodas likuma¹ 21. panta pirmā daļa noteic, ka valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī uzņēmējsabiedrību, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, sabiedrības informēšanai paredzētā informācija sniedzama tikai valsts valodā, izņemot šā panta piektajā daļā noteiktos gadījumos. Šis noteikums attiecināms arī uz privātām iestādēm, organizācijām, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kā arī pašnodarbinātajām personām, kuras, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvo aktu, veic noteiktas publiskas funkcijas, ja informācijas sniegšana saistīta ar attiecīgo funkciju izpildi.

Valsts valodas likuma 21. panta piektā daļa noteic, ka, ievērojot šā likuma mērķi un šā likuma 2. pantā ietverto valodas lietošanas pamatprincipu, Ministru kabinets nosaka gadījumus, kad sabiedrības informēšanai paredzētajā sabiedrībai pieejamās vietās sniegtajā informācijā līdztekus valsts valodai pieļaujama svešvalodas lietošana.

Ministru kabineta 2005. gada 15. februāra noteikumu Nr. 130 "Noteikumi par valodu lietošanu informācijā"² (turpmāk – MK noteikumi Nr. 130) 2. punkts noteic, ka līdztekus valsts valodai Valsts valodas likuma 21. panta pirmajā daļā minētās institūcijas un personas var lietot svešvalodu, sniedzot publisku informāciju sabiedrībai pieejamās vietās, ja šī informācija ir saistīta ar starptautisko tūrismu, starptautiskiem pasākumiem, drošības apsvērumiem, Eiropas Savienības brīvu preču apriti, epidēmijām vai bīstamām infekcijas slimībām, ieslodzījumu vietās ievietoto ārvalstu pilsoņu tiesībām un pienākumiem, ārkārtas situācijām.

Iepriekšminētie normatīvie akti skaidri noteic, ka valsts un pašvaldību uzņēmumiem, kuri lielākoties pieder valstij vai pašvaldībai (proti, kapitāla daļas vairāk nekā 50% pieder valstij vai pašvaldībai), sabiedrībai paredzētajai informācijai ir jābūt valsts valodā, kā arī ir strikti noteikts šaurs gadījumu loks, kad līdztekus valsts valodai var būt informācija arī svešvalodā. Taču nereti attiecīgos valsts vai pašvaldību uzņēmumos, to struktūrvienībās vai filiālēs, kas ir publiski pieejamas jebkuram sabiedrības loceklim, par dažādām aktualitātēm sabiedrība tiek informēta ar dažādiem bukletiem, reklāmas lapām vai skrejlapām gan valsts valodā, gan arī līdztekus svešvalodā.