ŽURNĀLS Intervija

Pieļauju, intervijas mērķis bija motivēt citus studentus. Spriežot pēc raksta, K.B. ir diezgan aktīva un uzņēmīga meitene, par ko liecina arī šī intervija, jo jau ne katru klasisku LU studenti JV intervē :) , tomēr K.B. atbildes ir diezgan paredzamas.
Kam es pievērsu uzmanību, ir universitātes pieeja, ļaujot pētīt to pašu vēlreiz un vēlreiz. K.B. izvēlētais maģistra darba temats nav īpaši jauns vai oriģināls, jo šo tematu jau pētījis gan prof. Torgāns, gan citi studenti. Uzskatu, ka temata atkārtota pētīšana būtu racionāla, ja iepriekš cits students nav ticis gala ar uzdevumu vai arī ir pētījis tā paša priekšmetu citus aspektus, vai arī ir mainījusies regulējums un/vai tiesu prakse. Protams, tas būtu arī atkarīgs no mācībspēkiem, kuriem būtu vairāk jākontrolē zinātniskā darbu izstrādi.

Redakcijai vajadzētu rūpīgāk izvērtēt, par kuriem rakstiem prasīt samaksu.

Vēlējos izteikt savu mazā cilvēka viedokli. Intervijai nav ne vainas un arī atbildes ir interesantas. Problēma slēpjas apstāklī, ka tik tiešām salīdzinoši ikdienišķš students tiek uzdots par kaut ko īpašu.

Pareizi daži norāda, ka lielākā daļa maģistrantu strādā un mazāka daļa no viņiem piedalās vietējās un starptautiskās izspēlēs, saņem stipendijas, brauc apmaiņas programmās, darbojās ELSA un tamlīdzīgi.

Ne jau sveša laime sāpina, bet gan (juristu) sabiedrības neizpratne par to, kas ir un kas nav ievērības cienīgs sasniegums. Manuprāt, labas sekmes studijās un piedalīšanās vietēja mēroga mootos ir norma vidējam budžeta studentam. Plus punkti par de facto darbošanos ELSA un ASV vēstniecības padomē, bet tas noteikti nav nekas wow.

Vērīgākie Jurista Vārda lasītājiem gan jau atcerēsies senās rubrikas par nedēļas juristiem - atsauce uz Torgāna kungu arī nepārsteidz, savukārt tēze " [n]egribu laist garām priekšmetus šeit, man tie visi tiešām patīk. Ir sajūta, ka, piemēram, izvēloties "Erasmus" programmu, es ļoti daudz tur iegūtu, bet vienlaikus kaut ko zaudētu šeit" liek pasmaidīt.

Es nevaru teikt neko sliktu par K.Bērziņu, jo viņu nepazīstu, bet gribētu ieteikt profesionāļiem akli nevērtēt šādu studentu kā ne-ikdienišķu un super-duper perspektīvu. Katrai monētai ir divas puses un sausais atlikums, ko redzu no šī raksta ir sekojošs:

Starptautisko izspēļu un ārvalstu studiju pieredzes neesamība šādam, Latvijas vadošajā juridiskajā žurnālā aprakstītam studentam, var norādīt uz divām lietām - nevēlēšanos/nespēju sevi pierādīt augstākā līmenī un/vai uz sliktām juridiskās angļu valodas prasmēm. Tas pats attiecas uz de facto darbību sabiedriskajās organizācijās - tur ir desmitiem biedru, un es neredzu iemeslu, kādēļ pats darbības fakts tiek uzskatīt par sasniegumu.

Vēlreiz atkārtošu, ka nekādā veidā nemēģinu nopelt K.Bērziņas aktivitātes, vien vēlos uzsvērt, ka intervijā minētā informācija norāda, ka viņa ir viena no klasiskām LU studentēm, ne vairāk, ne mazāk. Varu saderēt, ka viņas kursa biedri varētu nosaukt vismaz vēl 5-10 citus studentus, kas ir piedalījušies starptautiskās izspēlēs, studējuši ārvalstīs, saņēmuši Morberga stipendijas, rakstījuši Jurista Vārdam, strādā valsts pārvaldē/tiesā/zvērinātu advokātu birojos un tamlīdzīgi.

PR nenorāda uz izcilību, tas norāda tikai uz PR. To ir grūti nepamanīt! Tomēr vienmēr atrodās daļa sabiedrības, kas ikdienišķo pārveido par kaut ko īpašu un tie, kas neiedziļinās, nodomā ""jā, jā, tā taču ir... ja jau pat Jurista Vārds tā raksta." Tikai manas pārdomas, paldies.

Kad pašam nav priecīgs prāts, tad sveša laime sāpina.

Tieši tā! Daudzi strādā, piedalās izspēlēs un vēl studē. Tad vajadzēja kādu talantīgāku intervēt, kur patiešām lieli sasniegumi.

Ja es nebaidītos no Prokuratūras un piespiedu ārstēšanas, ievietotu arī pašslavinošu rakstu par sevi, bet šoreiz respektēšu Jurista Vārda cienījamo lasītāju psihisko stāvokli un izvairīšos no traumējošām darbībām.

Tikai sevis slavināšana. Nekā noderīga.